Vai Latvija ir neizdevusies valsts? Varbūt vienīgi Krievijas fantāzijās

Viens no Atmodas laika populārākajiem saukļiem bija: “Kaut pastalās, bet brīvā valstī.” Latvijai savu neatkarību izdevās atgūt bez masu upuriem — monstra, ko dēvēja par tautu cietumu, sakodiens bija atslābis un, lai arī pat agonējot, tas centās iekosties brīvībai rīklē, nākotnes vēsture bija jau uzrakstīta un tajā pastalas ir tikai tautas tērpa elements, bet brīvība joprojām mūsu pašu rokās.

Saka, ka grūtākie pārbaudījumi, ko retais cilvēks spēj izturēt, ir nauda un vara. Tautai tāds pārbaudījums ir neatkarīga valsts. Pasaulē ir vairāki tūkstoši tautu un aptuveni 200 valstu, tātad tas nav nekas pašsaprotams un šūpulī ielikts. PSRS monstra mantiniecē – Krievijā – joprojām ir 21 pēc nacionālā principa sadalīta teritorija. Baškīri, tatāri, čečeni un daudzas citas tautas joprojām piedzīvo pārkrievošanas pazemojumu, un daudzi pat nesapņo par kaut kādu tālu un nesaprotamu neatkarību. Čečenu brīvības cīņas ir tūkstošiem asiņu izmērcētas, bet rezultāts ir Kremļa ielikteņu diktatūra. Nē, neatkarība un sava valsts nav nekas pašsaprotams, tā ir reta privilēģija, un tas ir pirmais aspekts, ko mums būtu svarīgi saprast, runājot par to, cik izdevusies valsts ir Latvija.

Velteņos un vateņos, bet atkal brīvi

Atgriežoties pie saukļa par pastalām, situācijas, kurā Latvija atguva savu neatkarību, raksturojumam, drīzāk varētu izmantot citus aksesuārus – velteņus un vateņus. Tā bija totāla nabadzība un absolūts sabrukums. Sliktākais situācijā, kurā savu ceļu uzsāka neatkarību ieguvušās un atguvušās bijušās padomju republikas, bija šo valstu nesavienojamība ar rietumu pasaules standartiem un atpalicība ikvienā jomā – sākot no izglītības, beidzot ar rūpniecību.

Jā, visi gāja skolā un daudzi pat augstskolās, turklāt bez maksas, bet iegūtā izglītība bija specifiska un iegūtās zināšanas daudzās jomās rietumu standartiem neatbilstošas un nepiemērojamas. Padomju ekonomikai nebija nekā kopīga ar brīvā tirgus ekonomiku, jo tā vienkārši nebija noderīga jaunajā pasaulē, uz kuru ar lielām cerībām lūkojās īpaši Baltijas valstis.

Šajā kontekstā interesanti ielūkoties PSRS pētniecības centra darbinieka Karaliskajā Militārajā akadēmijā Sandhurstā, Apvienotajā Karalistē Dž. K. B. Lofa ziņojumā NATO augstākā līmeņa personālam 1991. gada februārī, kura mērķis bija identificēt potenciālos karstos punktus un iespējamos krīžu cēloņus Baltijas reģionā. Tajā uzsvērts, ka Baltijas valstu labvēlīga ekonomiskā nākotne ir atkarīga no spējas saglabāt tirdzniecības saites ar Krieviju, īpaši izejvielu un enerģijas importam. Tāpat tiek minēta nepieciešamība piesaistīt Rietumu investīcijas. Lielais krievu minoritāšu īpatsvars, īpaši Latvijā un Igaunijā, tiek uzskatīts par nopietnu problēmu, ko nacionālistiski noskaņota Krievijas valdība varētu izmantot. Risks īpaši palielinātos, ja šie cilvēki ciestu no bezdarba, ko izraisītu neatkarīga Baltijas valstu ekonomiskā politika. Tiek uzsvērta Baltijas teritorijas milzīgā militāri stratēģiskā nozīme Maskavai.

Lūk, kādas nākotnes perspektīvas Baltijas valstīm redzēja NATO pētnieks: “Lai nākotne būtu ekonomiski labvēlīga, Baltijas valstīm jācer uz pretimnākoša Krievijas režīma izveidi, kas ļautu Baltijas valstīm uzturēt tirdzniecības saites ar Krieviju. Tāpat nepieciešamas Rietumu investīcijas elektronikā, telekomunikācijās, informācijas tehnoloģijās un tirdzniecībā.”

Vienlaikus eksperts uzsver, ka, neskatoties uz pilnīgo pakļautību, Baltijas valstis ir saglabājušas spēcīgu nacionālo identitāti un joprojām ir dziļi piesaistītas savai nacionālajai kultūrai. Kas svarīgs šajā dokumentā? Neraugoties uz atgūto neatkarību, rietumi uz mums joprojām raudzījās kā uz Krievijas piedēkli, nevis daļu no savas ekonomiskās un kultūras telpas. Tomēr vienā pētījumam bija pilnīga taisnība – neraugoties uz desmitgades ilgu mērķtiecīgu rusifikāciju, nacionālā identitāte bija saglabāta un mēs paši sevi redzējām kā daļu rietumu pasaules. Atlika vien pierādīt sev un citiem, ka tā ir.

Kur mēs bijām?

Nav nevienas universālas metodes, kas 100% objektīvi ļautu salīdzināt dzīves līmeni dažādās valstīs. Tradicionāli tam izmanto iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju. IKP uz vienu iedzīvotāju ir valsts kopējais iekšzemes kopprodukts, kas izdalīts ar tās iedzīvotāju skaitu. Šis rādītājs ļauj ērti salīdzināt dažādu valstu vidējo ekonomisko labklājību, jo tas izlīdzina atšķirības iedzīvotāju skaitā. Saprotams, ka, piemēram, Indijas IKP ir nesalīdzināmi lielāks nekā Latvijas, jo tā ir milzīga valsts, bet, ja mēs to izdalām uz iedzīvotāju skaitu, iegūstam citu bildi, un tā mums rāda, cik “turīgs” ir vidējais valsts iedzīvotājs. Saprotams, ka tieši šis rādītājs ir svarīgākais ikvienam no mums, tāpēc to pamatā izmantosim, lai atbildētu uz jautājumu, ko esam uzdevuši.

Vadošais postkomunisma valstu ekonomiskās pārejas procesu eksperts Anderss Oslunds savā pētījumā raksturo situāciju Baltijas valstīs: “Viņu ekonomiskā situācija bija izmisīga. Viņi bija lieli enerģijas un citu izejvielu importētāji, viņu padomju laika rūpniecības preces bija neatbilstošas kvalitātes. Padomju valsts finanses sabruka visos aspektos un tas skāra arī Baltijas valstis. Visas trīs 1992. gadā centās ierobežot inflāciju aptuveni 1000% (!) robežās, bet to ražošanas apjomi atradās brīvajā kritienā. 1992. gadā Latvijas IKP oficiāli kritās par 35 procentiem.”

Arī Eiropas Starptautiskās politiskās ekonomijas centra direktors Fredriks Eriksons, kurš īpašu uzmanību pievērsa tieši Igaunijas fenomena pētīšanai, savā darbā zīmē līdzīgu ainu: “Krīze Igaunijā un pārējās Baltijas valstīs bija daudz dziļāka nekā Polijā un citās Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Polija nekad nebija bijusi tik dziļi integrēta Padomju ekonomiskajā sistēmā kā Igaunija, un tādēļ tā necieta tādu pašu triecienu ekonomikai, kad Padomju ekonomika un tās ekonomiskā sistēma kopumā sabruka.”

Ekonomikas doktors, Latvijas Bankas galvenais ekonomists un Latvijas Universitātes asociētais profesors Oļegs Krasnopjorovs atzīmē, ka 1990. gadu sākumā Latvijas ekonomika bija tik pamatīgā lejupslīdē, ka pat vidējais sagaidāmais mūža ilgums nokritās no 70 gadiem līdz 65 gadiem piecu gadu laikā.

1990. gadu sākumā padomju ekonomika bija pilnībā sabrukusi, un, atšķirībā no pirmskara perioda, rietumu pasaulei nebija vajadzīgas mūsu izejvielas un ražojumi. Būtībā mēs bijām ne tikai ekonomiski atpalikuši, bet mums trūka arī zināšanu un pieredzes par tirgus ekonomiku un demokrātiju. Mums nebija daudz piemērotu ekonomistu vai valsts pārvaldes darbinieku, kas būtu mācīti atbilstoši rietumu standartiem, un pašiem nācās apgūt jaunu domāšanu un rīcību.

Baltijas politekonomiskā situācija bija briesmīga. Šeit joprojām bija izvietotas Krievijas armijas karaspēka daļas, zēla un plauka noziedzība, rekets kļuva par ikviena uzņēmēja ikdienas sastāvdaļu, un neviens pat nesapņoja par tiesisko aizsardzību. Tajā pašā laikā notika liela mēroga emisija, kas veicināja hiperinflāciju, jo "valsts specifiski faktori, piemēram, kreditēšanas palēninājums slāpēja iekšzemes pieprasījuma pieaugumu" un "starptautiskā finanšu krīze vēl vairāk ierobežoja ārvalstu kapitāla pieejamību un ievēla Baltijas valstis smagā recesijā".

Toties netrūka entuziasma un vēlmes ne tikai noturēt neatkarību, bet arī uzbūvēt pārtikušu valsti.

Kur mēs esam?

30 gadu laikā mēs esam panākuši iespaidīgu progresu. Latvijas ekonomiskā izaugsme ir bijusi trīsreiz ātrāka, nekā vidēji Eiropas savienībā.

Kā liecina dati, Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju 1992. gadā bija zem pasaules vidējā rādītāja, bet no Eiropas Savienības vidējā atpalika par vairākiem gaismas gadiem.

Šobrīd situācija ir kardināli mainījusies. Mēs ne tikai esam apsteiguši pasaules vidējo līmeni, bet arī esam krietni pietuvojušies Eiropas Savienības vidējam rādītājam.

Kā uzsver Oļegs Krasnopjorovs, vēl dramātiskāka aina atklājas, ja Latviju salīdzina ar citām bijušajām PSRS republikām (izņemot Igauniju un Lietuvu, kuras arī ir starp līderiem). Pēc gandrīz visiem rādītājiem – no IKP uz vienu iedzīvotāju līdz pat vidējam sagaidāmajam mūža ilgumam – Latvija ir tālu priekšā. Šodien nevienam pat prātā neienāk salīdzināt Latviju ar bijušajām PSRS republikām, jo mūsu ekonomiskie un sociālie sasniegumi ir nesalīdzināmi augstāki.

Kad sasniegsim Vācijas līmeni?

Latvijas ekonomika ir strauji augusi, un šodienas ienākumu līmenis ir salīdzināms ar Vācijas ienākumu līmeni 2006. gadā. Tas nozīmē, ka no Vācijas attīstības mēs atpaliekam par aptuveni 20 gadiem. Tas ir milzīgs sasniegums, jo brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, daudzi eksperti prognozēja, ka šāds progress nebūs iespējams mūsu dzīves laikā. Kā atzīmē Oļegs Krasnopjorovs, liels sasniegums ir jau tas vien, ka mēs sevi salīdzinām ar pasaules attīstītākajām valstīm, nevis ar bijušajām PSRS republikām: “Mūsu ekonomiskā attīstība ir tik spēcīga, ka esam apsteiguši vai esam tuvu tam, lai apsteigtu dažas ES valstis. Tā, piemēram, pēc labklājības līmeņa esam pārtikušāki par Grieķiju – valsti, kas 1990. gadu vidū bija gandrīz trīs reizes bagātāka par Latviju.”

Vai esam izmantojuši visas iespējas?

Kamēr Krievijas propaganda cenšas apgalvot, ka esam neizdevusies valsts, vadošie pasaules eksperti tieši otrādi – atzīmē, ka Baltijas valstis ir uzskatāms veiksmes stāsts. Mums ir izdevies sasniegt stabilu un noturīgu ekonomisko izaugsmi, pateicoties apņēmīgai reformu politikai – ātrai privatizācijai, tirdzniecības liberalizācijai, budžeta disciplīnai un atvērtai attieksmei pret ārvalstu investīcijām. Anderss Oslunds savā pētījumā uzsver: " Sākot no 2000. gada trīs Baltijas ekonomikas sāka ārkārtīgi strauji augt - vidēji par 8-9 procentiem gadā un tas turpinājās līdz pat globālajai finanšu krīzei. Baltijas valstu panākumi ir satriecoši pēc visiem standartiem un daudzpusīgi – tām labi veicies visās jomās.”

Tajā pašā laikā atpalicība no mūsu kaimiņvalstīm Igaunijas un Lietuvas liecina, ka mums ir potenciāls augt vēl straujāk un izmantot savas iespējas vēl labāk. Šo atpalicību lielā mērā var skaidrot ar to, ka Latvijā atšķirībā no Igaunijas veidojās ekonomiku bremzējoša oligarhu ietekme. Oslunds raksturo šo situāciju:” Igaunija bija pirmā visā reģionā, kas veica vissvarīgākās reformas - ārējās tirdzniecības liberalizāciju un cenu deregulāciju, un tas palīdzēja izskaust metālapstrādes noziedznieku bandas, kas bija radušās 1990. un 1991. gadā. Lietuva savā ārējās tirdzniecības liberalizācijā kavējās, un arī Latvija ar ārējās tirdzniecības deregulāciju nogaidīja vienu gadu, radot iespēju uzplaukt naftas tranzīta biznesam no Krievijas caur Latvijas ostu Ventspili. Tās mērs Aivars Lembergs kļuva par valsts bagātāko cilvēku. Latvija pret viņu uzsāka korupcijas lietas izmeklēšanu 2006. gadā, taču lieta joprojām nav noslēgta un tai nav redzama gala. Latvijas politikā dominēja trīs oligarhi, katrs kontrolējot vienu politisko partiju. Šie trīs grupējumi dominēja Latvijas politikā līdz 2010. gadam, parādot, cik bīstama ir ātras peļņas meklētāju interešu nostiprināšanās.”

Tomēr neraugoties uz atsevišķām kļūdām, Latvija ir pierādījusi, ka ir spējīga pārvarēt milzīgas grūtības un radīt labklājīgu sabiedrību.

Kāpēc Krievijai ir svarīgs neizdevušās Baltijas naratīvs?

Pirmkārt, šis naratīvs ir svarīgs iekšpolitiskai auditorijai, lai attaisnotu savu režīmu un nostiprinātu varu. Krievijas iedzīvotājiem tiek apgalvots, ka valstis, kas centās atdalīties no Krievijas, ir cietušas neveiksmi, un to dzīves līmenis ir pasliktinājies. Šāds apgalvojums palīdz slāpēt jebkādas vēlmes pēc brīvības un demokrātijas pašā Krievijā.

Otrkārt, tas kalpo par instrumentu, lai diskreditētu NATO un Eiropas Savienības paplašināšanos. Tiek mēģināts parādīt, ka alianses, kuras sniedza politisku, militāru un finansiālu atbalstu Baltijas valstīm, nav spējušas tās izvest no krīzes.

Treškārt, Krievija mēģina radīt šķelšanos Baltijas sabiedrībās. Tā mērķē uz krievvalodīgo iedzīvotāju daļu, propagandējot ideju, ka viņi ir pamesti un cietuši no atdalīšanās, it īpaši ekonomiskā ziņā. Tomēr dati un fakti rāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju ir guvuši labumu no ekonomiskajām pārmaiņām un integrācijas Rietumos. Šis naratīvs ir veidots, lai sētu neuzticību starp sabiedrības grupām un vājinātu valsts vienotību.

Un pats galvenais – Krievijas uzbrukums Baltijas valstīm nav izslēgts. Iespējams, ka tad, ja mēs nebūtu NATO dalībvalstis, tas jau būtu noticis. Tāpēc Krievijai ir svarīgi vairot šaubas un škelšanos mūsu sabiedrībā un tieši tas ir galvenais propagandas mērķis. Mūsu uzdevums – būt tik gudriem, lai neuzķertos uz šiem meistarīgi izmestajiem āķiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Vai Latvija ir neizdevusies valsts? Varbūt vienīgi Krievijas fantāzijās" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".