Vai Ukrainas vēsture atkārtojas pie NATO robežām? Krievijas meli “Zapad” mācību fonā

Tagad, kad pie NATO austrumu robežām atkal pulcējas militārā tehnika un Baltkrievijā tiek plānotas kārtējās Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības “Zapad”, paralēles uzprasās pašas no sevis. Vai tiešām mēs esam liecinieki scenārijam, kurā militārās mācības atkal kalpo kā aizsegs un sagatavošanās placdarms reālai agresijai? Analītiķi ir vienisprātis, ka Krievijas apetīte nav piesātināma, nezvērs ir sajutis asins garšu un nu vairs nespēj apstāties. To var tikai apstādināt. “Zapad” mācību priekšvakarā mazliet atsvaidzināsim atmiņas par neseno vēsturi un ieklausīsimies ekspertu viedokļos.

Meli, kas bruģēja ceļu karam

Lai saprastu šodienas draudus, ir jāatskatās uz informatīvo karu, ko Krievija gadiem ilgi izvērsa pirms pilna mēroga iebrukuma. Tā nebija nejauša propaganda – tā bija mērķtiecīga, daudzslāņaina stratēģija, kas balstījās uz principu, ka informācijas telpa ir pastāvīgs karš miera laikā. Šīs stratēģijas mērķis bija sašķelt sabiedrību, sagatavojot iebrukumam labvēlīgu augsni gan Rietumos, gan – un jo īpaši – Ukrainā.

Ukrainas politikas zinātnieks, Publiskās diplomātijas centra akadēmiskais vadītājs Oleksijs Polegkijs pētījumā par Krievijas dezinformāciju pirms un pēc iebrukuma Ukrainā uzsver, ka Krievijas informatīvā stratēģija pirms pilna mēroga iebrukuma balstījās uz četriem pamatprincipiem.

Noliegšana – tie neesam mēs, bet, ja esam, tad neko sliktu nedarām. Krievija sistemātiski noliedza jebkādus pierādījumus par savu agresiju, piemēram, apgalvojot, ka Ukrainas austrumos karo kaut kādi zaļie cilvēciņi, kas ieročus iepirkuši tuvējā veikalā, un vispār ukraiņi tur karo savā starpā. Atcerēsimies, ka karš starp Krieviju un Ukrainu sākās jau 2014. gadā ar Krimas aneksiju un iebrukumu Donbasa reģionā.

Sagrozīšana – fakti tiek izrauti no konteksta un pasniegti sev vēlamā gaismā. Iebrukums Ukrainā tika nosaukts par “speciālo militāro operāciju”, lai mazinātu tā patieso mērogu un būtību.  

Uzmanības novēršana – tiek radīti viltus naratīvi, lai novērstu uzmanību no Krievijas noziegumiem. Piemēram, tika apgalvots, ka Ukrainu vada “neonacistu režīms” un ka starptautiskā reakcija ir “rusofobijas” izpausme. Tika izplatīti dažādi stāsti par ukraiņu zvērībām Donbasā, cenšoties novērst uzmanību no tā, kurš ir agresors, bet kurš upuris.

Iebiedēšana – tiek radīta baiļu atmosfēra, draudot ar eskalāciju, ieskaitot kodolieroču izmantošanu, lai paralizētu Rietumu gribu atbalstīt Ukrainu bailēs no drūmām sekām.  

Pētnieks izceļ piecus galvenos propagandas naratīvus, un ikviens no mums var tos “piemērīt” situācijai šodien. Pielieciet vienu pirkstu ik reizi, kad saredzat līdzību.

Ukrainā notiek pilsoņu karš. Mērķis bija slēpt Krievijas lomu un attaisnot tās iejaukšanos kā “krievvalodīgo aizstāvību”.

Ukrainā plaukst rusofobija un fašisms. Šis naratīvs tika izmantots, lai deleģitimētu Ukrainas valdību pēc 2014. gada Cieņas revolūcijas, attēlojot to kā radikālu nacionālistu “apvērsumu”.

Ukraina ir neizdevusies valsts. Mērķis bija radīt priekšstatu, ka Ukraina nespēj pastāvēt kā suverēna valsts, tāpēc tai nepieciešama Krievijas “aizgādība”.

Ukraina ir Rietumu marionete. Šis naratīvs mazināja Ukrainas suverenitāti, attēlojot to kā instrumentu NATO un ES rokās cīņā pret Krieviju.

Krievi un ukraiņi ir viena tauta. Šis vēsturiskais mīts tika atdzīvināts, lai noliegtu ukraiņu nācijas un valsts pastāvēšanas tiesības, padarot agresiju par “brāļu apvienošanu”.  

Polegkijs uzsver, ka šī masīvā dezinformācijas kampaņa sagatavoja augsni reālai militārai agresijai, gan radot attaisnojumus iekšējai auditorijai Krievijā, gan mēģinot sašķelt starptautisko sabiedrību.

“Zapad” mācības no militārās sadarbības līdz iebrukuma platformai

Kā materiālā vienā no vadošajiem Ukrainas interneta portāliem “The Kyiv Independent” norāda baltkrievu žurnāliste Marija Jerjoma, lai gan gaidāmās “Zapad 2025” mācības ir samazināta mēroga, tās joprojām izraisa pastiprinātu interesi un aizdomas, jo tieši tās kļuva par platformu iebrukumam Ukrainā.

Kopš 2009. gada Krievijas un Baltkrievijas kopīgās stratēģiskās mācības “Zapad” (tulkojumā – “Rietumi”) ir kļuvušas par regulāru notikumu, kas piesaista pastiprinātu NATO uzmanību. Oficiāli šo mācību mērķis ir uzlabot abu valstu armiju sadarbību, taču scenāriji gandrīz vienmēr ir bijuši nepārprotami vērsti pret Rietumiem, simulējot konfliktu ar fiktīviem pretiniekiem, kas aizdomīgi atgādina NATO dalībvalstis.  

Mācības “Zapad 2021” kļuva par lūzuma punktu. Tās bija lielākās militārās mācības Eiropā gandrīz 40 gadu laikā, oficiāli iesaistot ap 200 000 karavīru. Analītiķi jau tolaik norādīja, ka šīs mācības ne tikai kalpo kā spēka demonstrācija, bet ir arī veids, kā arvien ciešāk integrēt Baltkrievijas bruņotos spēkus Krievijas militārajās struktūrās. Vēl svarīgāk – pēc mācību noslēguma daļa Krievijas karaspēka un tehnikas tā arī neatgriezās savās pastāvīgajās dislokācijas vietās, bet palika Baltkrievijā, kļūstot par pamatu uzbrukuma grupējumam, kas dažus mēnešus vēlāk, 2022. gada februārī, no ziemeļiem iebruka Ukrainā.  

Šī pieredze ir fundamentāli mainījusi veidu, kā Rietumi uztver “Zapad”. Šīs mācības vairs netiek uzskatītas tikai par militāru treniņu, bet gan par potenciālu aizsegu karaspēka koncentrēšanai un reālas agresijas sagatavošanai.

Hibrīdoperācijas – NATO apņēmības pārbaude

Stefans Hedlunds, Upsalas Universitātes pētnieks un viens no vadošajiem ekspertiem Krievijas jautājumos, rakstā “Baltijas drošība: Nenovērsiet acis no Kremļa” uzsver, ka tradicionāla karadarbības scenāriju modelēšana vairs nav pietiekama. Viņš apgalvo, ka daudz ticamāka ir “dažādu hibrīdoperāciju eskalācija, kas paredzēta, lai pārbaudītu mērķa valstu apņēmību un novērtētu, cik tālu provokācijas var iet, pirms tās izraisa nopietnus pretpasākumus”.  

Šo darbību klāsts strauji paplašinās – no dronu lidojumiem līdz sabotāžai pret zemūdens kabeļiem un sauszemes infrastruktūru. Hedlunda galvenais secinājums ir skarbs: “Krievija ne tikai gatavojas ilgam karam pret Ukrainu, bet arī izstrādā dažādus izlūkošanas uzbrukuma scenārijus pret NATO ar galveno mērķi – demonstrēt, ka 5. pants, alianses savstarpējās aizsardzības pakts, nedarbojas.”  

Viņš ilustrē šo NATO apņēmības pārbaudi ar konkrētiem incidentiem Baltijas jūrā, kur Krievijas rīcība kļūst arvien nekaunīgāka, pārbaudot Zviedrijas un Igaunijas reakciju uz provokācijām. “Zviedrijas gadījums demonstrēja nopietnu pretpasākumu draudu zemo ticamību, savukārt Igaunijas gadījums parādīja, ka krīzes situācijā spēka draudi galu galā gūs virsroku,” secina Hedlunds.  

Sacensība ar laiku

Neraugoties uz milzīgajiem zaudējumiem Ukrainā, Krievija ir pārgājusi uz kara ekonomiku un, pēc dažādu Rietumu izlūkdienestu aplēsēm, varētu atjaunot savas konvencionālās spējas, lai radītu ticamus draudus NATO 3– 5 gadu laikā. Kā brīdina jaunais NATO ģenerālsekretārs Marks Rite, Krievija varētu būt gatava uzbrukt NATO piecu gadu laikā, un aliansei ir nepieciešams “milzu lēciens mūsu kolektīvajā aizsardzībā”.  

Bijušais NATO virspavēlnieka vietnieks Eiropā, britu ģenerālis sers Ričards Širefs, ir vēl tiešāks, apgalvojot, ka labākais veids, kā novērst karu, ir “gatavoties sliktākajam scenārijam un likt Putinam nepārprotami saprast – ja viņš mēģinās apdraudēt Baltijas valstis, viņš saņems asiņainu degunu”.  

Kur skatās NATO?

NATO kā organizācija, kas, beidzoties aukstajam karam, lielā mērā zaudēja savu galveno uzdevumu un faktiski bija nonākusi eksistenciālu izvēļu priekšā, lēnām iegūst jaunu elpu. Neraugoties uz izaicinājumiem, ko rada jaunā ASV administrācija, alianse demonstrē spēju fokusēties jaunajiem draudiem. NATO piedzīvo fundamentālu stratēģisku transformāciju. Atlantijas Padomes Skoukrofta Stratēģijas un drošības centra Transatlantijas drošības iniciatīvas nerezidējošā vecākā pētniece Marta Kepe publikācijā portālā “Real Clear Defense” uzsver, ka aukstā kara beigu periodā izstrādātā stratēģija, kas de facto pieļāva Baltijas valstu īslaicīgu okupāciju ar cerību tās vēlāk atbrīvot, ir atzīta par nepieņemamu. Ukrainā redzētās zvērības okupētajās teritorijās ir skaidri parādījušas, ka paļauties uz atbrīvošanas operāciju nav stratēģija, bet gan kapitulācija. Tāpēc alianse ir pārgājusi uz “priekšējās aizsardzības” doktrīnu, kuras mērķis ir “atvairīt, nevis izdzīt”. Tās pamatā ir apņemšanās aizsargāt katru NATO teritorijas centimetru jau no konflikta pirmās minūtes. Kādi ir praktiskie soļi šīs doktrīnas realizēšanā?

Pirmkārt, palielināta sabiedroto klātbūtne. NATO kaujas grupas Baltijas valstīs un Polijā tiek palielinātas no bataljona līdz brigādes līmenim, un Vācija ir apņēmusies līdz 2027. gadam Lietuvā izvietot pastāvīgu brigādi. Otrkārt, Baltijas aizsardzības līnija. Apzinoties stratēģiskā dziļuma trūkumu – pārāk maza teritorija, lai varētu atļauties zaudēt daļu tās –, Igaunija, Latvija un Lietuva ir sākušas vērienīgu kopīgu projektu, lai izveidotu fizisku nocietinājumu un šķēršļu joslu gar Krievijas un Baltkrievijas robežu. Tā ietvers simtiem bunkuru, prettanku grāvjus un citus šķēršļus, kas paredzēti, lai palēninātu jebkādu iebrukumu un iegūtu laiku līdz sabiedroto papildspēku ierašanās brīdim.

Ukrainas pieredze ir skaidri parādījusi, ka Krievijas apgalvojumiem par miermīlīgiem nodomiem nevar uzticēties. Vienīgā valoda, ko Kremlis saprot, ir spēks un apņēmība. Tāpēc militārās mācības pie NATO robežām, lai arī kādi būtu to oficiālie mērķi, ir jāuztver ar vislielāko nopietnību – nevis kā provokācija, uz kuru jāreaģē ar vārdiem, bet kā potenciāls drauds, pret kuru jābūt gataviem ar darbiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Vai Ukrainas vēsture atkārtojas pie NATO robežām? Krievijas meli “Zapad” mācību fonā" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".