Arta Šomase jau 20 gadus audzina no ģimenēm izņemtus grūtos pusaudžus

Atklājot, ka trīs no savulaik audzinātajiem pusaudžiem šo gadu laikā tomēr salūzuši un izdarījuši pašnāvību, Arta nespēj valdīt emocijas, un pār viņas vaigiem birst asaras. “Dažkārt nolaižas rokas un sarūk ticība, ka varu ko labu šiem jauniešiem dot, sniegt roku, lai nākotnē viņu dzīve ietu uz augšu. Tomēr pagaidām vēl nepadodos,” saka Arta Šomase, zināma kā dziedātājas Lienes Šomases mamma. Viņa sapratusi, ja kaut dažus no šiem bērnības sāpju traumētajiem jaunajiem cilvēkiem izdodas palaist pasaulē ar citu skatu uz dzīvi – tā viņai ir lielākā balva. “Ar dažiem audžudēliem aizvien satiekos un sarakstos. Daži no viņiem nesen piedalījās arī manas 60. jubilejas svinībās, bija atbraukuši kopā ar savām ģimenēm. Dainis jutās neērti, jo bija saģērbies džinsa biksēs, savukārt Romāns, kurš Rīgā strādā, ieradās baltā kreklā un ar kaklasaiti. Biju lepna un gandarīta. Jo tā bija mana “skola”,” saka Arta Šomase.

Šogad Jāņos apritēja 20 gadu, kopš esat uzņēmusies audžuģimenes rūpes par bērniem, kam nav iespējas dzīvot kopā ar saviem vecākiem. Kā līdz tam nonācāt?

Kad manas meitenes aizgāja mācīties uz Valmieru, vietējās pašvaldības Bāriņtiesas priekšsēdētāja pajautāja, vai negribu pamēģināt. Nodomāju – viena pati palikusi mājās, ko gan darīšu, un piekritu. Tajā gadā manās mājās ienāca trīs bērni. Visi puikas.

Vai vienmēr ir bijuši tikai zēni?

Reiz bija arī divas meitenes, bet sapratu, ka meitenes tomēr es vairs negribu ņemt. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka pašai ir savas meitas...

Vai toreiz, pašā sākumā, tikāt brīdināta, ka jūsu mājās ienāks nevis vienkārši bērni, bet tā sauktie grūtie pusaudži?

Jā. Bija pat jāiziet speciāla apmācība. Nevar tā – es gribu un daru. Ir jārēķinās ar Bāriņtiesas apsekošanu mājās, izvērtēšanu. Tad vēl biju precējusies, un apmācību pie ilggadējās audžuģimenes – Sandras un mācītāja Jura Cālīša – izgājām kopā ar vīru. Aizvien esmu sajūsmā par to, ko toreiz pieredzēju viņu mājā. Tīri no praktiskās puses. Kad pateicu, ka man padomā ir ņemt pie sevis tieši grūtos pusaudžus, viņi ieteica nopietni padomāt, jo tas esot ļoti smagi. Taču es neatkāpos. Varbūt tāpēc, ka allaž dzīvē biju vēlējusies dēlus, bet man ir tikai meitas.

Un kāpēc pusaudžus, nevis mazus puikas?

Pirmām kārtām jau tāpēc, ka pusaudzis, vecumposmā no 12 līdz 18 gadiem, tomēr ir patstāvīgs cilvēks. Man ir gana aktīvs dzīvesveids – es dziedu, nu jau vadu folkloras kopu, līdz ar to šad un tad ir jābūt prom no mājas. Man arī īpaši nav, kas mājās palīdz. Ja audzinātu mazus bērnus, nevarētu nekur aizbraukt.

Taču visam iecerētajam pozitīvajam realitātē nāca klāt problēmas, vai ne?

Jā, turklāt lielas. Ja sākumā, toreiz pirms 20 gadiem, ar pirmajiem bērniem lielākā problēma bija pīpēšana, tad vēlāk jau sekoja gadījumi, kuru dēļ nācies nonākt policijas lokā...

Ļoti īpašs audžudēls man mūžam būs Artūrs, kurš bija trešais jaunietis. Tiku brīdināta, ka viņš ir palaidnis, tomēr sacīja, ka es, iespējams, varētu ar viņu tikt galā. Nevienu dienu nenožēloju, ka šis puisis ienāca manā dzīvē. Jūtu pat, ka viņam bija jābūt manā dzīvē. Kaut to dažu teikumu dēļ, ko viņš man pasacīja un kas man līdz pat šai dienai ļauj būt emocionāli stiprai.

Ko viņš pateica?

Man bija ļoti grūts periods, kad izjuka mana ģimene. Pateicu Artūram, ka mans vīrs ir izdomājis šķirties un ka esmu ļoti nomākta, nezinu, kā tālāk dzīvosim. Bet viņš, stāvot man pretī tādā staltā pāva stājā, mierināja, pārliecinošā balsī sacīdams: “Ko tu uztraucies? Tāpat visu dari viena, tiksi ar visu galā!”

Tūjas, kas manai mājai aug gar ceļmalu, – tās abi ar Artūru kopā stādījām... Toreiz viņam solīju – kad tev būs ģimene un bērni, viņiem stāstīšu, ka mēs to darījām. (Arta nespēj novaldīt emocijas, un viņas acīs sariešas asaras.) Diemžēl Artūrs izlēma aiziet no dzīves, viņa vairs nav starp mums. Reizēm domāju – nu kāpēc tieši šim puisim bija tā jāaiziet? Un pēdējam... Viņiem abiem visa dzīve bija faktiski sakārtota.

Artūrs tātad nav vienīgais no jūsu audžubērniem, kas izdarīja pašnāvību?!

Viņš bija pirmais. Nolēca no daudzstāvu mājas jumta. Šī traģēdija bija presē aprakstīta. No maniem audžudēliem pēc Artūra paši sev galu padarīja vēl divi puiši. Viens izvēlējās paskriet zem vilciena, otrs – pakārās sava tēva šķūnī. Tas ir pats sāpīgākais, kas var notikt. Neizbēgama ir sevis šaustīšana. Nav viegli saprast un pieņemt, vai tā ir iedzimtības problēma vai viņu bērnības traumas, kas salauza, vai mana vaina, ka nepratu viņus uzaudzināt par tādiem cilvēkiem, kas problēmu priekšā neiedomājas skatīt nāvi kā izeju. Nu kas tās ir par problēmām, kas atsver dzīvošanu? Risināmas lietas. Naudas aizņēmumi, zādzības... Tādas lietas ir sakārtojamas. Nu, audzini sevi!

Tomēr noteikti ir arī pozitīvie gadījumi. Pastāstiet, vai izdevies arī gūt patiesu prieku par kādu no tiem, ko esat kaut uz laiku uzņēmusi savās mājās un audzinājusi?

Godīgi? Esmu priecīga par katru no viņiem, kas nesēž cietumā. Esmu teikusi, ka nevienam no tiem, kas sēž, nepalīdzēšu un uz cietumu suharus nenesīšu. Ja man raksta vēstules un prasa atsūtīt drēbes, jo radinieki atsakās, tas nav jādara arī man. Tava būšana tur ir tavas rīcības sekas. Tev bija visas iespējas dzīvot, nepārkāpjot likumu. Tas ir kas pavisam cits, kā paņemt dzīvību un aiziet prom. Ja necīnies ar dzīvi, ar sevi un tikai ceri, ka kāds tev ko iedos vai atrisinās tavā vietā... Tā dzīvē nenotiek.

Ļoti daudzi audžubērni nepabeidz skolu, vismaz tāda ir mana pieredze. Un tur diemžēl ir arī jāmet akmens neieinteresēto pedagogu lauciņā. Nu un, ja viņš negrib? Mācību iestādei ir jāseko līdzi, lai nekavē nodarbības, lai iegūst izglītību, nevis jālaiž pašplūsmā – kā ir, tā ir, vienalga. Pedagoģiskā visatļautība arodskolās, manuprāt, būtu jākontrolē. No manējiem četri puiši arodskolu nepabeidza.

Kādi vispār ir šo audžubērnu stāsti? Ierodoties pie jums, vismaz pēc kāda laika viņi atklājas? Runā par to, kā dzīvojuši, kādēļ pašu vecākiem ir tikusi liegta iespēja viņus audzināt?

Nē, no viņu puses stāstu faktiski nav. Viņi visi uzskata, ka nāk no normālām ģimenēm, nekad neko sliktu nesaka par māti vai tēvu. Sliktie ir tie cilvēki, kas viņus nošķīruši no vecākiem, aizveduši prom. Un es esmu to slikto vidū – jo tagad ir jādzīvo pie manis, nevis savā mājā. Protams, cenšos runāt un skaidrot, ka ne jau es viņus esmu atņēmusi vecākiem. Ka es viņiem dodu iespēju dzīvot pie manis, kamēr apstākļi sakārtojas. Tas, ko pati redzu un saprotu, ir cits stāsts. Ir gadījumi, kad bērni ilgstoši ir dzīvojuši badā, ka ķermenis sastāv tikai no kauliem un ādas, ceļgali un ribas spiežas laukā. Ēdienu viņi burtiski rij bez sakošļāšanas. Vedu pie ārsta rādīt un jautāt, vai drīkst tā negausīgi ēst, vai tā viņš nesabojās veselību. Vienam tādam gada laikā, pie manis dzīvojot, svars pieauga par desmit kilogramiem.

Cik bērnu šo pārdesmit gadu laikā ir pabijuši jūsu gādībā?

Divdesmit deviņi. Tagad tie ir divi puikas – 11 un 15 gadu veci. Nu neiet, neiet mums viegli. Viss jāliek aiz atslēgas...

Kāds ir pēdējais nedarbs, ko viņi mājās pastrādāja?

Pa kluso paņēma no pagraba benzīna kannu un izlēja to pa zālienu pagalmā, un vēl daļu pie automašīnas... Labi vēl, ka nenotika nelaime.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Arta Šomase jau 20 gadu audzina no ģimenēm izņemtus grūtos pusaudžus" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.