Projekta "1000 dienas skaidrā" autors Agris Starts: "Es pierādīju sev, ka dzīve bez alkohola ir labāka!"

Intervijā Jauns.lv Agris Starts atklāj, kā viņa personīgā pieredze lika viņam pieņemt dzīves kvalitātei nozīmīgus lēmumus, vienlaikus sajūtot aicinājumu aktualizēt alkohola lietošanu arī sabiedrībā kopumā. Šobrīd Agris nelieto alkoholu jau vairāk nekā 1000 dienas, viņš savā "YouTube" kanālā ir publicējis 80 raidījumus, tajā skaitā ar Latvijā zināmiem cilvēkiem par alkohola lietošanas tēmu un labprāt dalās ieteikumos, kā dzīvot bez alkohola lietošanas.

Parunāsim par projektu "1000 dienas skaidrā" – kā radās ideja par šo iniciatīvu?

Ideja par projektu "1000 dienas skaidrā", pirmkārt, radās no tā, ka es gribēju saprast, vai ir iespējams dzīvot labāk. Es daudzus gadus biju neveiksmīgi mēģinājis dažādākos veidos uzlabot gan savu mentālo veselību, gan fizisko veselību, gan finansiālo labklājību, meklēdams stabilitāti un mieru. 

Viss sākās kā “iepazīt sevi” projekts – es gribēju pārbaudīt, kas mainās manā dzīvē gan fiziskajā, gan mentālajā ziņā, kad es no uztura izņemu alkoholu, un tad pakāpeniski tas pārauga līdz kaut kam lielākam.

Vai ir kādi brīži vai raidījumi, kas tev šķituši īpaši nozīmīgi, veidojot šo projektu?

Šis brīdis. Lai arī projekts ir beidzies, šāda veida intervijas man dara lielu godu. Jāsaka gan, ka arī projekta laikā ir bijuši nozīmīgi brīži. Kā tādu es varu nosaukt festivāla “Lampa” uzaicinājumu dalīties pieredzē. Un arī fakts, ka es esmu ierakstījis 80 raidījumus, kuros ir piedalījušies ļoti zīmīgi un spēcīgi cilvēki, ir nozīmīgi. Projekta laikā bija daudz nozīmīgu momentu. Katrs cilvēks, kas ziedoja savu laiku šim projektam, katrs, kurš palīdzēja finansiāli. Katrs, kurš man uzrakstīja paldies vārdus par darbu un atbalstu viņa laimīgākas dzīves veicināšanā. 

Viens no tādiem īpašiem brīžiem, ko es atceros, bija festivālā “Lampa”, kad pie manis pienāca sieviete, kas atzinās, ka ir atbraukusi speciāli ar vilcienu no Rīgas, lai ar mani iepazītos un pateiktu, ka es izmainīju viņas dzīvi ar savu drosmi un piemēru. Tas bija skaists brīdis! 

Kopumā viss projekts “1000 dienas skaidrā” ir bijis piesātināts ar daudziem skaistiem mirkļiem gan priekš sevis, gan citiem cilvēkiem.

Kādas atziņas esi guvis, intervējot Latvijas sabiedrībā zināmus cilvēkus par alkohola lietošanu?

Rubrika 'Atturies ar zvaigzni' sākotnēji radās vairāk kā joks, tāds kā kariķējums par šovu "Dejo ar zvaigzni", taču tagad jau ierakstīti 12 raidījumi. Tolaik, kad es šo ideju publicēju sociālajā tīklā "X", mans nu jau draugs Ansis Klintsons bija pirmais, kas atsaucās. Pēc tam sekoja arī Ingars Viļums, Kašers (īstajā vārdā Kaspars Blūms-Blūmanis), Māris Žigats, Miks Dukurs, Kaspars Zemītis, Marija Naumova, Jānis Šipkēvics un citi. 

Protams, bija arī cilvēki, kurus es uzrunāju un kuri atteicās, un tas šajā situācijā ir pilnīgi saprotami. Kā piemēru varu minēt maestro Raimondu Paulu, kurš alkoholu nelieto jau 65 gadus. Bija arī tādi cilvēki, par kuriem es zinu, ka viņi nelieto, bet es sapratu, ka vienkārši nevēlos ar viņiem runāt, piemēram, prokremliskas partijas līderi.

Tu minēji, ka pārtrauci lietot alkoholu, jo vēlējies paskatīties, kā mainās tava dzīve. Vai vari pastāstīt, kāda ir tava personiskā pieredze attiecībā uz alkohola lietošanu?

Es sāku lietot alkoholu regulāri reizi nedēļā aptuveni no 20 gadu vecuma. Tas turpinājās 14 gadus. Tādā absolūtā žanra klasikā Latvijā – ir piektdiena un/vai sestdiena, kad ir lielāka vai mazāka iedzeršana. Protams, laika gaitā pieauga arī tolerance pret alkoholu. Ir arī skaidrs, ka cilvēki, kuri alkoholu lietojuši gadiem, bieži nevēlas atzīt, ka viņu tolerance ir pieaugusi, lai gan paši labi apzinās – tas vairs nav viens aliņš, bet, iespējams, jau vesela ruma pudele.

Attiecībā uz sevi, es varu pateikt, ka es principā lietoju alkoholu to iemeslu dēļ, kāpēc to lieto lielākā daļa sabiedrības, proti, domājot, ka tā ir daļa no manas eksistences, ka tas ir forši, ka tā es jūtos kā pieņemts sabiedrības loceklis, lai gan ne līdz galam apzinājos, kāpēc es to daru. 

Vienā brīdī sāku domāt, ka es gribu zināt, kas ir alkoholiskā dzēriena sastāvā, un piefiksēju, ka gan es, gan liela daļa sabiedrības, ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, alkoholu patērē, zinot tikai to, ka no tā apreibs un tas nav labs veselībai, bet nesaprotot šīs apreibināšanās cenu un to, cik patiesībā daudz mēs tādējādi sabotējam savu dzīvi.

Es piegāju šim jautājumam ļoti analītiski un ar apzinātību. Sāku vērtēt gan sevi, gan skatīties pētījumus un izdarīt secinājumus par to, kas īstenībā ir alkohols un kā es ar to esmu draudzējies, ne līdz galam apjēdzot mūsu draudzību. Stāsts ir vairāk par to, ka mums ir draugi vai bijuši draugi, pret kuriem mēs izturamies ar lielāku cieņu un pietāti nekā viņi pret mums. 

Es sapratu, ka es pie alkohola vērsos kā pie savā labākā drauga, kurš man palīdzēs risināt mentālās problēmas, noņemt darba nedēļas stresu un visu pārējo. Alkohols man deva  apsolīto labumu 15 minūtēs, bet ar laiku tu saproti, ka patiesībā tas tev nav nekāds draugs, bet gan parazīts, kas vienkārši dzīvo uz tava rēķina un atrodas Tavā rokā tikai tāpēc, ka pats tā izvēlies.

Vai tas bija viegli – atteikties no alkohola lietošanas?

Es nedrīkstu teikt, ka tas bija viegli, bet man jāizdala atbilde vairākās daļās. Pirmkārt, jāskaidro, ka neesmu bijis atkarīgs, jo pastāv būtiskas atšķirības starp alkohola lietotājiem un personām ar alkohola lietošanas traucējumiem. Un, cik es esmu runājis ar narkologiem, nebija norādes, ka es būtu atkarīgs no alkohola. Spēcīgs ieradums, tas gan. 

Bet, protams, arī man bija izaicinoši brīži, jo 14 gadu laikā ķermenis bija pieradis saņemt šo vielu reizi nedēļā, un tas vairs neprot citādi funkcionēt. Pats nedzeršanas process ir vienkāršs – tas ir kā neēst vai nedzert, tātad darbība, kas netiek veikta.

Kad beidz lietot, agri vai vēlu sāk apzināt  iemeslus, kāpēc īstenībā lietoji alkoholu. Piemēram, apzināt, ka jūties neērti sabiedrībā vai ka citādi netiec galā ar konkrētām emocijām. Iepriekš man palīdzēja alkohols, lai aizmirstu, ka esmu nelaimīgs darbā, un tagad, kad alkohola vairs nav, man pašam ir jātiek ar to galā, man beidzot jānostājas uz kājām, jāizņem, atvainojos, tas knupis glāzes izskatā ārā no mutes, jābeidz raudāt un jāsāk darīt kaut ko savas labklājības labā. Un tā ir, es teikšu godīgi, sarežģītākā lieta, kas saistīta ar alkohola nelietošanu – tas, ka ir jāiemācās sevi savākt rokās. Ne mazāk būtisks ir jautājums par sociālo ietekmi – daudzi atzīst, ka lieto alkoholu galvenokārt tādēļ, ka to dara apkārtējie. Šāda veida sociālais spiediens patiešām spēlē nozīmīgu lomu.

Pēc maniem novērojumiem cilvēki alkoholu lieto baiļu dēļ. Pirmkārt, tās ir bailes no sevis, no sava iekšējā bērna, bailes palikt ar sevi un savām domām, kuras līdz šim esam nospieduši ar alkohola palīdzību. Otrkārt, tās ir bailes no atstumtības. Mūsu sabiedrībā valda interesanta pretruna: ja atsakos no majonēzes, to uzskata par apsveicamu soli, tas mazinās holesterīnu, ja pārtrauc smēķēt, saņem atzinību un uzslavas. Taču brīdī, kad  pasaku, ka pārtraucu lietot alkoholu, reakcija bieži vien ir pavisam cita -  uzreiz jautā:  “Vai tev ir problēmas?” Šāda attieksme liecina par dziļi iesakņotiem stereotipiem, kas stigmatizē cilvēkus tikai tāpēc, ka viņi izvēlas dzīvot bez alkohola. Šis uzskats ir ne vien aplams, bet arī sabiedrībai kaitīgs.

Pasaules Veselības organizācijas pārstāve intervijā ar mani ļoti precīzi iezīmēja būtisku pavērsienu domāšanā. Viņa teica, ka jautājumam nevajadzētu būt “kāpēc tu nedzer?”, bet gan  - “kāpēc tu dzer?”. Uz šo jautājumu, manuprāt, daudzi nevar atbildēt. Daudzi teiks, ka viņiem garšo vai patīk tā sajūta, bet ir skaidrs, ka patiesība ir tajā, ka cilvēks vēlas sajusties citādāk, jo esošais stāvoklis netiek sajusts kā labs. Atbilde “man garšo” reti kad iztur dziļāku analīzi. 

Un tad ir bailes no atstumtības, ka draugi novērsīsies, bet jāsaprot, ka tie nav īsti draugi. Drīzāk jūs esat bariņš, kas kopā lieto. Īsta draudzība parādās tad, kad viens otru atbalsta. Tad, kad saproti, ka cilvēks ir uzsācis veselīgu dzīvesveidu, grib izmainīt ieradumus, augt savā dzīvē, un tu to atbalsti, nevis draugs, kas saka – beidz, nāc iedzert. Tas ir iemesls, kāpēc cilvēki turas pie tās glāzes.

Piemērs, kas raisa nopietnus jautājumus, ir forums "Līdere". Lai arī pasākuma saturs var būt vērtīgs, ir grūti nepamanīt, ka viens no galvenajiem sponsoriem ir alkohola tirgotājs "Alkoutlet". Tas liek aizdomāties par vēstījumu, ko foruma dalībniecēm šādi pasākumi nodod. Ņemot vērā, ka alkohola lietošana ir saistīta ar paaugstinātu krūts vēža risku, šķiet pretrunīgi, ka sievietes līderība tiek svinēta ar prosecco brokastīs. Sanāk, ka līderēm ir normāli brokastīs dzert alkoholu? 

Kas mainījās fiziski un mentāli, kad tu pārtrauci alkohola lietošanu?

Fiziski samazinājās svars – lai arī par pusi no iecerētā, turpinājums būs, jo ķermenis pats sakārtojas: pārtraucot alkoholu, hormonālais līmenis uzlabojas – pieaug testosterona līmenis, kas palielina muskuļu masu un samazina lieko svaru, samazinās estrogēnu līmenis, kas novērš mīlas rokturīšus un vēdera riepu. Man uzlabojās sejas ādas kvalitāte un miegs ir nesalīdzināmi labāks. Un šeit es gribu pateikt, ka ir pilnīgas muļķības, ko cilvēki saka, ka alkohols uzlabo miega kvalitāti. Pētījumi pierādījuši, ka alkohols uz nakti ir katastrofāls.

Pārtraucot lietot alkoholu, arī nervu sistēma ir nomierinājusies, un esmu kļuvis krietni nosvērtāks. Pašvērtējums ir pieaudzis, pievēršu lielāku uzmanību prāta higiēnai, esmu iemācījies pateikt Nē, neizjūtot vainas sajūtu. Daudz, tiešām daudz uzlabojumu.

Projekta laikā dzirdēju, ka cilvēkiem neesot naudas, lai mācītos vai attīstītos, bet es varu teikt, ka, pārtraucot alkohola lietošanu un ar to saistītos tēriņus, kas izmaksāja aptuveni 50 eiro nedēļā. Kopš uzsāku šo projektu, es katru nedēļu atliku 50 eiro, un tas noveda pie tā, ka ieguvu otro profesiju – supervizoru, kuru apmaksāju pilnībā ar šo naudu, ko citkārt būtu iztērējis alkohola iegādei. Tātad 1000 dienu laikā es apmaksāju otru augstāko izglītību 4000 EUR vērtībā. 

Kāds ir tavs vērtējums par sabiedrības attieksmi pret alkohola lietošanu un atkarību Latvijā? Vai tā ir, ka Latvija ir tā saucamā dzērāju tauta?

Diemžēl jā – arī kritiski paskatoties uz statistiku un veselības aprūpes sistēmu. Man nepatīk fakts, ka policija netiek galā ar saviem pienākumiem. Ir skaidrs, ka braucot uz piektdienas un sestdienas ģimenes konfliktiem, vismaz viens no konfliktā iesaistītajiem ir alkohola reibumā. Es nesaprotu, kāpēc tas tiek ignorēts. Protams, nesaku, ka vajag revolūciju, taču sabiedrības līmenī mums būtu lietderīgi daudz rūpīgāk izvērtēt alkohola lietošanas radītās sekas. Mēs varētu izvairīties no daudzām nevajadzīgām likstām un tēriņiem, ja mazinātu alkohola lietošanu. Tas, kā Saeima parādīja savu mugurkaula trūkumu attiecībā pret lobiju un industriju, ir acīmredzams. Tas vēlreiz parāda, cik grūti ir īstenot pārmaiņas, kad pretī stāv komerciālas intereses.

Man ļoti nepatīk, kā cilvēki piekrīt un pieņem stāstu, ka Latvijas statistiku veido pierobežas alkohola tirdzniecība, jo tas ir pilnīgs muļķības. Latvijā cilvēki dzer daudz, un to ļoti labi redzam gan svētkos, gan brīvdienās – aizejiet uz jebkuru pasākumu, un esmu bijis uz “Prāta vētras” koncertiem, kur skaidri redzi, ka atsevišķi cilvēki vienkārši šo pasākumu neatcerēsies.

Bet tā nav organizatoru kļūda vai nolaidība – tas parāda, ka sabiedrība grib dzert. Latvijā cilvēki vēlas dzert. Vai nu viņi dzer, jo jūtas pastāvīgi nelaimīgi, vai arī tāpēc, ka visi apkārt dzer.

Kas, tavuprāt, jāizdara valstiski, lai šo problēmu risinātu?

Lietuva līdz šim mums ir parādījusi izcilu piemēru, Islande ir parādījusi izcilu piemēru.

Sāksim ar pieejamību. Neseno grozījumu rezultātā alkohola tirdzniecības laiks ir ierobežots no pulksten 10:00 rītā līdz 20:00 vakarā – solis, kas sabiedrības veselības kontekstā ir loģisks un pamatots.  Pat Latvijas Alkohola nozares asociācija atzina, ka nesaprot, kāpēc cilvēkam vajadzētu iegādāties alkoholu pulksten 8:00 no rīta.Par to mēs esam vienojušies, bet, ja paskatāmies dziļāk, Lietuva kādu laiku bija tuvu mūsu dzeršanas apmēriem, kas noveda pie tā, ka vīriešu mirstība bija dramatiskā līmenī. Viņi ieviesa grozījumus – Lietuvā alkohola tirdzniecība ir no 10:00 rītā līdz 20:00 vakarā, bet svētdienās no 10:00  rītā līdz 15:00 pēcpusdienā, bet mums no š.g. 1. augusta būs līdz 18:00 vakarā. Tie, kas uzstāja, lai alkoholu pārtrauc lietot 15:00 dienā, bija Lietuvas būvniecības asociācija, kas teica, ka viņiem jau līdz kaklam, jo šie cilvēki nevar atnākt uz darbu. Rezultātā viņiem vīriešu mirstība ir samazinājusies, alkohola patēriņš samazinājies. Statistika rāda, ka šis ir nostrādājis.

Es nekad neesmu teicis, ka vajadzētu pilnīgu alkohola liegumu, jo tas nestrādās. Alkohols noteikti jāatstāj pieejams, jo cilvēki to lietojuši paaudžu paaudzēm un bieži vien neprot citādi, bet šai pieejamībai jābūt ierobežotai.

Runājot par šo kontekstu, kāds sakars ir alkoholam atrasties blakus konfektēm lielveikalos? Mēs varam ņemt piemēru no Skandināvijas valstīm, kur ir specializētas alkohola bodes. Parastā veikalā vari iegādāties tikai dzērienus līdz 2 grādiem, bet, ja gribi stiprāku, ej uz citu veikalu. Es projekta laikā vairākkārt lamājos un turpināšu to darīt, piemēram, Olimpijas Rimi, kur alkohols ir burtiski blakus konfektēm. Tas nozīmē, ka bērni un lietotāji ir līdzās. Bērnu terapeiti skaidri norāda, ka tas palielina risku, ka bērns nākotnē lietos alkoholu, jo viņš redz pieaugušos to darām. 

Un te ir nākamais jautājums – attiecībā uz tabaku grozījumi tika izgrozīti, kaut gan jau pirms vairākiem gadiem Starptautiskā Vēža Pētniecības aģentūra (IARC) skaidri norādīja, ka alkohols ir pirmās grupas kancerogēns. Tas ir vienā grupā ar nikotīnu, azbestu un radiāciju vēža riska izteiksmē. Alkohols ir reāli vēzi izraisoša viela.

Tātad, ja tabaku novilkām uz leju, kāpēc alkohols, kas ir tikpat bīstama viela, joprojām ir brīvi pieejams? Tā it kā būtu viena un tā pati viela, bet attieksme pret tām ir atšķirīga. Tāpēc es aicinu tabakas industriju saņemties un noraut alkohola industriju sev līdzi. Alkohola industrijai jābūt tieši turpat, kur tabakas industrijai – nekādas reklāmas, nekādas īpašas attieksmes, un tas palīdz, jo ir skaidri pierādīts, ka prom no acīm, prom no sirds. Tas attiecas arī uz visiem bezdūmu smēķējamajiem izstrādājumiem. 

Tagad no alkohola nav iespējams izvairīties – aizejot uz jebkuru veikalu, lai nokļūtu līdz kasēm, tev nāksies iziet cauri stendiem ar alkoholu. Kaut vai, kad tu aizej pie kases degvielas uzpildes stacijās ir "laipni lūdzam" un zem tā stāv siena ar stipro alkoholu? Piedodiet, bet kādi cilvēki pieņem šādus lēmumus?

Galvenā lieta, kas varētu palīdzēt mazināt šo problēmu, ir, ja sabiedrībā pazīstami cilvēki un politiķi spētu saņemt sevi rokās. Atceros, kā tas bija ar smēķēšanu – populāri cilvēki teica: “Fui, tas ir pretīgs, smirdīgs, priekš kam tas vajadzīgs?” un tas nesa augļus. Bet attiecībā uz alkohola lietošanu joprojām sabiedrībā zināmi cilvēki ieliek “Instagram” bildes ar alkoholu, līdere brokastīs dzer prosecco un Valsts prezidents arī Jaungadā sveic ar šampanieša glāzi rokās. Kāpēc turpināt šādu tradīciju? Tas ir piemērs, ko mēs redzam. “1000 dienas skaidrā” projekts sākās tieši ar to – piemērs rada piemēru. Ja es radīšu labu piemēru pats, tas ietekmēs citus, un tas, savukārt, izplatīsies tālāk, radot tādu kā piramīdas efektu.

Ja sabiedrībā zināmi cilvēki vairāk pievērstos šim jautājumam un atklāti teiktu, ka viņi nelieto alkoholu, jo tam neredz jēgu, un ja sabiedrībā pazīstamas dāmas godīgi teiktu, ka alkohola lietošana no vīrieša nav seksīga un tas viņas atgrūž, varbūt kaut kas mainītos. 

Vispār, ja sievietes saprastu savu spēku kontrolēt šo situāciju. Iedomājieties, ja mēs, vīrieši, gribam veidot attiecības, un sievietes skaidri pasaka, ka vēlas attiecības ar cilvēku, kurš nelieto alkoholu, jo viņas tajā redz spēku, seksīgumu un vīrišķību, tad vīrietim būtu jāizvēlas – vai nu es turpinu dzert, vai arī, sievietes un ģimenes vārdā, es nedzeršu. Tajā pat laikā arī sievietes pašas aizraujas ar alkoholu.

Cik normālas ir situācijas "viena vīna glāze pie vakariņām" vai "viens aliņš pēc darba"?

Normāli tas nav nekādā veidā, un neviens mūsdienu kvalificēts ārsts tev nekad nepateiks, ka tas ir normāli. Tā ir vecā domāšana, ka nelielos apjomos sarkanvīns ir labvēlīgs veselībai, bet jau sen ir pierādīts, ka tas tā nav. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka nav drošas alkohola devas. Ir pētījumi, kas pierāda, ka sarkanvīns uzlabo zarnu mikrobiomu, bet arī daudzas citas vielas, piemēram, fermentēti dārzeņi un kefīrs, to uzlabo. 

Normāli būtu spēt savākt savas emocijas, pēc darba nedēļas pavadīt laiku ar vecākiem, bērniem, aiziet uz kino, izgulēties un nākamajā dienā darīt kaut ko produktīvu. Manuprāt, normāli ir spēt operēt ar savu ķermeni un prātu tā, kā tas paredzēts – bez ķīmiskas iejaukšanās.

Vai ir vēl kādi mīti, kas pastāv par alkohola lietošanas ierobežošanu un atkarību? Kādi ir biežākie maldi, kurus esi dzirdējis?

Šī tendence pašārstēties ar alkohola palīdzību... Atceros, ka Covid sākumā bija stāsts, ka obligāti jādzer konjaks, jo vīrusam nepatīkot. Kas tas par sviestu?

Cilvēki lieto alkoholu, jo uzskata, ka nav spējīgi komunicēt ar otru cilvēku, lai uzsāktu sarunu. Un te es varu pastāstīt  par sociālo eksperimentu, kad parādījās bezalkoholiskās alternatīvas. Jaunieši pasūtīja dzērienus, viesmīlis atnesa kokteiļus, viņi dzer un piedzīvo tieši tādu pašu efektu, it kā būtu lietojuši alkoholu. Pēc otrā kokteiļa viesmīlis pienāk un saka: “Tajos kokteiļos nav alkohola!” Šķiet, ka kāds bārs Vecrīgā palīdzēja šo īstenot.

Un tad rodas jautājums, vai tiešām tev vajadzīgs alkohols, lai atslābinātos, vai varbūt vienkārši vajag  nedaudz vairāk laika? Būs neērts mulsuma moments, bet pēc tam saruna aizies pati. Man šķiet ļoti stulbi dzert tikai tāpēc, lai spētu iepazīties ar sievietēm. Vai tiešām katra sieviete gaida savu izredzēto alkoholiķi, savu vienīgo alkašu baltajā zirgā? 

Stāsts kāpēc jālieto alkohols, ir vienkārši izdomāta leģenda, lai cilvēki to pirktu un patērētu, ignorējot faktu, ka viņi īstenībā ir uz āķa, jo alkohols ir narkotiska, atkarību raisoša viela. Patiesībā alkohols ir depresants, kas pilda depresanta funkciju. Jā, tev ir dopamīna pacēlums uz 15 minūtēm, un tad vai nu dzersi vēl, lai turpinātu to turēt, vai arī, ja pārstāj, tavs noskaņojums kļūs daudz sliktāks nekā pirms ballītes. Tam nav loģiska izskaidrojuma, kā tikai – ja būs aitas, būs cirpēji.

Tavuprāt, vai cilvēki šajā jautājumā nav pietiekami izglītoti, vai arī viņi paši labprātīgi izvēlas ignorēt alkohola lietošanas sekas?

Zini, kas to ignorē? Mediji. Visi pētījumi, kurus esmu lasījis, ir publiski pieejami. Neko no “1000 dienām skaidrā” es neesmu izdomājis. Tā ir mana refleksija par saviem novērojumiem vai arī es atstāstu konkrētas lietas, ko esmu izlasījis pētījumos. Pētījumi ir pieejami, informācija ir pieejama, bet par to netiek runāts.

Projekts “1000 dienas skaidrā” bija pirmā norāde, ka to ir iespējams darīt, jo nekas nav slepens. Visi pētījumi ir pieejami, vienkārši neviens īsti par tiem negrib runāt.

Kā tev šķiet, vai laimīgi cilvēki dzer mazāk?

Es skatos uz sevi. Par sevi varu teikt, ka kļuvu laimīgāks, pateicoties tam, ka nedzeru. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka savos 37 gados fiziski un mentāli jūtos labāk nekā 25 gadu vecumā. Es esmu laimīgāks nekā jebkad, un zinu, ka tas ir saistīts ar to, ka vienkārši izņemu depresantu no sava uztura. Un nav svarīgi, vai tā ir pudele vīna nedēļā vai glāze dienā – jebkurā gadījumā tā ir ķīmiska reakcija uz smadzenēm un ķermeni. Kas svarīgi atcerēties – katrs ķermenis ir citādāks, katrs uzņem vielas un tās izvada savādāk. Ir cilvēki, kuriem, iedodot mazo pirkstiņu, viņi nodzer visu savu dzīvi, un ir cilvēki, kuri iedzer un saka – nē, man jau viss. 

Pavisam noteikti es uzstāšu, ka cilvēka dzīve uzlabojas, kad viņš pārstāj lietot. Protams, būs daudzi oponenti, kas teiks, ka es pusgadu nelietoju un nejūtu nekādu atšķirību. Te ir svarīgs moments, ko vēlos izcelt – ja cilvēks pārtrauc lietot un tagad sēž, gaidot milzīgo labumu grozu, ko tu, Agri, esi sasolījis, tad visticamāk tas mirklis nekad neiestāsies, jo fokuss ir uz nepareizo vietu.

Ja tu fokusējies uz to, ka vēlies uzlabot savu dzīvi, ja saproti, ka alkohols nav vajadzīgs, tad pamanīsi uzlabojumus. Ja fokusēsies uz sevi, tad visticamāk sajutīsi, jo, kas meklē, tas atrod. 

Vai ir kādas konkrētas stratēģijas vai pieejas, ko tu ieteiktu cilvēkiem, kas cenšas samazināt alkohola lietošanu savā dzīvē?

Man nav stratēģijas kā samazināt alkohola lietošanas apjomus. Man ir tikai stratēģija, kā pārtraukt to lietot. Pirmām kārtām, ja cilvēks jūt izteiktu problemātiku, ir dažādi speciālisti, pie kuriem var vērsties. Palīdzība ir pieejama pie narkologiem gan Ģintermuižā, gan arī privātpraksēs praksēs. Iespējas ir daudz – piemēram, anonīmie alkoholiķi vai Minesotas programma. Ja drīkst, tad aicinātu vērsties pie speciālistiem, nevis aizdomīgiem sludinātājiem, kas saka, ka ar hipnozes palīdzību izdziedinās Tevi.

Otrs – paskaties “1000 dienas skaidrā” raidījumus, sadzirdi citu cilvēku stāstus, saproti, ka neesi vientuļš, un vērsies pie terapeita, lai risinātu iemeslus, kāpēc gribas dzert. Ej uz veikalu un apzināti izvairies no alkohola plauktiem, ej tikai ar sarakstu. Dieva dēļ, izslēdz televizoru, lasi grāmatas – tas ir izcils terapeitisks instruments, lai savāktu savu dzīvi rokās. Atrodi pašpalīdzības grāmatas, sev aizraujošu literatūru, sāc nodarboties ar rokdarbiem, attīsti hobiju, sporto – tas ir lielisks risinājums, lai mazinātu vēlmi lietot alkoholu. Fokusējies uz dienasgrāmatas rakstīšanu. Šīs ir lietas, kas ir tepat un faktiski neko nemaksā. Jāspēj vienkārši gribēt mainīt savu dzīvi uz labo pusi – atslēga ir gribasspēks.

Es saprotu, ka mani var nolemt par šiem vārdiem, bet, manuprāt, alkohols nepiedien pieaugušam cilvēkam. Vismaz man sāk rasties tāda sajūta. Es neko nesaku par 20 gadniekiem, ja gribi ālēties, eksperimentēt, dari tā, bet ko tieši tu par alkoholu vēl neesi sapratis, kad tev ir 30?

Kā tu komentētu tādas lietas kā kodēšanās un specializētas ampulas? Vai tas tiešām palīdz?

Tas ir muļķības. Ir dažādi pulverīši un tējas, kam ir tieksmju nomācošs efekts, bet tas neatrisina problēmas sakni. Tas nemazina lietas būtību, piemēram, ja tu ienīsti savu māti. Ja tu dzer, jo bērnībā tev pietrūka mīlestības, kas, starp citu, lielākajā daļā gadījumu tā arī ir, vai tev pietrūkst uzmanības vai citu iemeslu dēļ, tad kāda jēga lietot tējas, ampulas vai tabletes, ja tu netiec galā ar savu galvu? Iemesli ir tie, ar kuriem ir jāstrādā – jānoskaņo sava iekšējā pasaule. Es gan papildināšu, ja jūti, ka vajag ampulas un tādas lietas, tad labāk vērsies pie speciālista. Tajā nav nekā apkaunojoša!!

Es nesaku, ka es tagad esmu baigi gudrais un izaudzis, bet es noteikti esmu kļuvis prātīgāks šo 1000 dienu laikā, sapratis, ka ir iespējams dzīvot bez alkohola un ka dzīve bez alkohola ir labāka. 

Es ļoti aicinu kādu drosminieku, kurš grib pārņemt manu stafeti, uztaisīt raidījumu sērijas par līdzatkarību, jo tas ir vēl viens milzīgs jautājums, par kuru varētu rakstīt un runāt gadiem ilgi. Ja ģimenē ir četri cilvēki, viens ir dzērājs, trīs ir līdzatkarīgi, jo pastāv šī ticība, ka “būs jau labi, tēvs beigs dzert”, “es viņu mīlu tāpat, es viņu piesegšu”, un šeit sākas disfunkcionāla ģimene – tēvs dzer, bet pārējie viņu attaisno, slēpj faktus un iemeslus, un no ārpuses izskatās, ka ģimenē nekādu problēmu nav, bet realitātē viss ir sapuvis. Tā ir realitāte, un mēs to labi zinām – tas nav nekas jauns, es vienkārši to pasaku skaļi.

Kā cilvēkam, kurš lieto alkoholu, var saprast, ka viņam ir problēma?

1000 dienu laikā ir bijuši daudz gadījumu, kad man saka, ka man nav problēmu ar alkohola lietošanu. Tad nelieto gadu, un atbilde ir – kāpēc tik ilgi? Ja cilvēks saka, ka viņam nav problēmu, bet viņš turpinās lietot, es padomātu, vai tiešām nav problēma.

Ir citi, kas saka, ka iedzer aliņu piektdienas vakarā un neuzskata, ka tā ir problēma. Es saku – ja tu neej piekaut savu sievu, lai dabūtu to pudeli, tad, visticamāk, tā nav problēma.

Lietot ir iespējams, cilvēks ir spējīgs visu savu dzīvi nodzīvot, kaut ko lietojot, pie tam diskrēti,  savaldīgi un savācoties, bet manuprāt vieglāk ir kaut ko nedarīt nekā kontrolēt. Iedomājies, tu darbā kontrolē sevi, mājās, uz ielas. Un tad iestājas brīvdienas un tad vēl tev jākontrolē sava dzeršana. 

Nezinu, kāpēc, bet sabiedrībā ir tendence uzskatīt, ka alkašs ir kaut kas netīrs – cilvēks, kas dzer odekolonu Olainē, smird pēc urīna, ar sarkanu ģīmi, nepatīkams. Bet katrs pats var noteikt to brīdi, kad ir sasniegts zemākais punkts. Ar lietotājiem ir tā, ka jānonāk zemākajā punktā, lai piedzīvotu sāpes, ciešanas, motivāciju un vēlmi celties uz augšu.

Sabiedrībā bieži pastāv viedoklis, ka problēmas ar dzeršanu ir tikai tad, kad cilvēks ir nodzēries zem tilta, nevis tad, kad viņš ir izpostījis savu ģimeni vai zaudējis darbu. Tad vēl cilvēks ir glābjams. Tā nav taisnība. Katram ir iespēja pašam pieņemt lēmumu, kad viņš ir sasniedzis zemāko punktu. 

Projekts "1000 dienas skaidrā" ir noslēdzies. Kas tālāk?

Šobrīd paņemu pauzi, jo neteikšu, ka katru dienu domāt par šo tēmu ir viegli, bet turpināšu attīstīt šo jautājumu. Es turpināšu darboties caur atbalsta un profilakses centru “Tavai Brīvībai”, kur aizvien pieaug cilvēku skaits.

Es nesaku, ka es vēl taisīšu raidījumu sērijas, bet centīšos turpināt palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar viņu netikumu lietot alkoholu. Domāju, ka lielākā dāvana ir tieši tajā, ka cilvēks atnāk un pasaka acīs: “tu izmainīji manu dzīvi”, un tas ir daudz. Tas ir ļoti daudz.