Kur aiziet un redzēt? Intīma saruna Madonā, mirušo piemiņa Rīgas vēstures muzejā un poļu laikmetīgums Mākslas akadēmijā: izstāžu ceļvedis

Klasiskās mākslas noskaņās varam iegremdēties Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs”, kura piedāvā Neonillas Medvedevas gleznu izstādi un Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, kur atklāta Jura Ģermaņa gleznu izstāde “Intīma saruna”. Toties Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā atklāta izstāde “MEMENTO MORTUORUM – atceries mirušos: piemiņas medaļas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā”, kurā pirmo reizi vienkopus apskatāma muzeja faleristikas kolekcijas unikāla grupa – mirušo piemiņas medaļas.

* Latvijas Mākslas akadēmijas aulā (LMA; Kalpaka bulvārī 13, Rīgā) līdz 17. aprīlim apskatāma poļu laikmetīgās glezniecības izstāde “The New Generation”, ko LMA organizē sadarbībā ar Polijas Republikas vēstniecību Rīgā. Tajā izstādīti piecu starptautiski atzītu jaunās paaudzes poļu mākslinieku – Martinas Čehas, Annas Gžimalas, Martinas Boroveckas, Julitas Malinovskas un Bartoša Čarnecka – darbi. Jaunā poļu glezniecības paaudze ir viena no nozīmīgākajām un dinamiskākajām parādībām Polijas laikmetīgajā mākslā. Lai gan šī kustība aizsākusies salīdzinoši nesen, tā jau ir guvusi plašu starptautisku ievērību, vēsta izstādes organizatori.

Izstādes mākslinieki pārstāv dažādas laikmetīgās glezniecības pieejas, tomēr viņus vieno svaigs un pārliecinošs skatījums uz mākslas lomu mūsdienu sabiedrībā. Viņu darbos vairs nav vēsturisko robežu un reģionālo īpatnību – tajos ienāk jauna enerģija un globāla perspektīva. Izstāde piedāvā unikālu iespēju iepazīt šo mākslinieku dažādās gleznieciskās pieejas – no emocionāli uzlādētiem un ekspresīviem darbiem līdz ironiskiem un intelektuāliem glezniecības eksperimentiem. Poļu kurators un mākslas kritiķis Kšištofs Staņislavskis, kurš mākslas procesiem seko līdzi jau vairāk nekā 40 gadus, šo jauno mākslas atmodu raksturo kā unikālu fenomenu Polijas mākslas ainavā: “Līdzīgu parādību varēja novērot tikai vienu reizi – pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad Jaunā ekspresija kļuva par neatkarīgas mākslas vilni, nostājoties pret komunistiskās varas politiskajiem un kultūras ierobežojumiem. Toreizējie “poļu mežonīgie mākslinieki” šodien ir cienījami profesori vadošajās mākslas augstskolās, un daudzi no viņiem ir izveidojuši ievērojamas starptautiskas karjeras.”

Martina Čeha (1990) ir viens no izstādes spilgtākajiem vārdiem un jau atzīta jaunās paaudzes māksliniece. Viņas darbi ir provokatīvi, emocionāli un tieši – tie pievēršas jaunu sieviešu dzīves realitātei, emocionālajām cīņām un attiecībām. Martina Čeha glezno ar asiem, nereti šokējošiem vizuālajiem paņēmieniem, atklājot eksistenciālās tukšuma sajūtas mūsdienu sabiedrībā. Annas Gžimalas (1997) glezniecība ir kā stāsts. Viņa veido pasakainas, vizuāli bagātīgas kompozīcijas, kas apvieno glezniecību ar literatūru, radot daudzslāņainu vēstījumu. Martina Borovecka (1989) rada glezniecības un reklāmas sintēzi, ironiski komentējot patēriņa kultūru. Viņas darbos klasiskās portretu un žanra ainas mijas ar greznu zīmolu reklāmām, radot satīrisku pasauli. Julitas Malinovskas (1979) darbi attēlo atpūtas un privātās dzīves mirkļus, kas šķietami ir viegli un bezrūpīgi, bet patiesībā slēpj dziļu socioloģisku vērojumu. Viņas gleznās cilvēki atrodas neformālā vidē, peldkostīmos, dažādās pozās un situācijās, parādot ķermeņa realitāti tā, kā to parasti neattēlo mākslas kanonos. Viņas darbi piedāvā delikātu, bet kritisku skatījumu uz ķermeņa tēlu mūsdienu kultūrā. Savukārt Bartošs Čarneckis (1988) rada analītisku un tehniski izsmalcinātu glezniecību, kas balstās vecmeistaru darbu interpretācijās. Viņš eksperimentē ar audekla virsmu, meklējot mūsdienīgu skatījumu uz klasisko mākslas mantojumu. Sīkāk internetā: www.lma.lv.

* Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 26. aprīlim aplūkojama Neonillas Medvedevas gleznu izstāde, kurā eksponēti viņas jaunākie darbi, kuros atainotas gan Latvijas pilsētas, gan skaistākās Eiropas pilsētas  - Venēcija, Nica, Barselona un impresionisma cienītāju meka Živernī Francijā. Neonillas Medvedavas darbi caur izkoptu gleznieciskumu un krāšņu kolorītu spēj iemiesot vietas izjūtu, vides nianses un dabas ūnikumu. Vai tās būtu Barselonā pietauvotās jahtas, parki, katedrāles vai Tokijas pilsētas skati, tempļi, vai pat Torņkalna mitrājs, māksliniece spēj izcili notvert mirkli un parādīt tā dzīvīgo jutekliskumu - saules gaismas maigumu, siltumu un dzidrumu, vizuļojošo ūdens atspulgu un it visur apslēpto krāšņumu.

Neonilla Medvedeva ir dzimusi 1987. gadā Rīgā, beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, figurālas glezniecības meistardarbnīcu pie profesoriem Kristapa Zariņa un Jura Jurjāna. Kopš 2006. gada viņa piedalās grupu izstādēs Latvijā un    ārzemēs, kā arī sarīkojusi vairāk nekā 18 personālizstādes. Neonilla Medvedeva ir klasiskās glezniecības un ainavu glezniecības jaunās paaudzes māksliniece, un nodarbojas arī ar ikonu glezniecību, baznīcu apgleznošanu un restaurāciju.

Pati māksliniece saka: “Galvenais manu darbu temats ir iekšējā miera stāvoklis, harmonijas, līdzsvara meklējums, kas ir parādīts tēlā, galvenokārt, portretā. Šis tēls ir rūpīgi pētīts dabā, precīzi un smalki veidots darbā. Pārspīlējot un akcentējot tās lietas un detaļas, kas parāda tēlu kā personību. Dažreiz tēls atrodas nesaprotamā vidē, veidojot neloģisku savienojumu. Tēls un tā vide tiek veidoti, kā trīsdimensionāla telpa, parādot gan formālo izteiksmes skaistumu, gan domu plūsmu, gan laiku, kas atsaucās uz    iepriekšējo gadsimtu kultūras mantojumu. Manos darbos viss ir no dabas. Daudz balstos uz savu redzi, izjūtu un arī zināšanām. Ir daudz domāts, bet nav nekas izdomāts.” Sīkāk internetā: www.paintings.lv.

*  Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (Palasta ielā 4, Vecrīgā) līdz 2. novembrim skatāma izstāde “MEMENTO MORTUORUM – atceries mirušos: piemiņas medaļas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā”, kurā pirmo reizi vienkopus apskatāma muzeja faleristikas kolekcijas unikāla grupa – mirušo piemiņas medaļas. No muzeja krājumā esošajām aptuveni 5000 medaļām, aptuveni 200 ir veltītas mirušo piemiņai. Izstādē eksponēta šīs tematiskās kolekcijas lielākā daļa, sniedzot iespēju izpētīt un novērtēt medaļu māksliniecisko, kultūrvēsturisko un izziņas vērtību.

“Medaļa ir gan sava laika mākslas darbs, gan savdabīgs medijs, kas fiksē laikmetam raksturīgo filozofisko ideju un vēsturiskos notikumus. Medaļas vēstījums tiek nodots ar attēlu un tekstu, kas ietverts priekšmeta nelielajā laukumā – tie ir vēsturisku notikumu attēlojumi, reālistiski portreti, neliela apjoma teksti, kā arī simboli un alegorijas. Mirušo piemiņas medaļas ir gan bēru tradīcijas sastāvdaļa, kad piemiņas žetonus, monētas vai medaļas izdalīja bēru viesiem, gan tās tikušas kaltas īsi pēc personas nāves vai nāves atceres dienām.

Izstādē eksponētās medaļas aptver Eiropas kultūrtelpu no 17. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam un pārstāv dažādu valstu – Anglijas, Austrijas, Vācijas, Polijas un citu – elitei veltītās piemiņas medaļas. Tās pasūtinājuši monarhi, organizācijas vai privātpersonas, raksturojot gan laikmetu un uzskatus par nāves uztveri, gan pieminētā cilvēka darbus un raksturīgākās personīgās īpašības. Latvijas kultūrtelpa izstādē pārstāvēta sākot no 17. gadsimta,” atklāj izstādes autore, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vēsturniece Justīne Fišere.

Izstādē citu starpā eksponētas Eiropas monarhu (Gustava II Ādolfa, Kārļa XII, Čārlza I, Džordža III, Frīdriha II, Luija XVI, Ulrikas Eleonoras un Marijas Antuanetes un citu), aristokrātijas (piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogienes Luīzes Šarlotes), politisko darbinieku (Nīderlandes politiķu brāļu Johana un Kornēliusa de Vitu, Vācijas kanclera Oto fon Bismarka, Anglijas karavadoņa un politiķa Olivera Kromvela un citu), pilsētu elites, kultūras darbinieku un daudzu citu izcilu personību nāves piemiņai veltītās medaļas. Sīkāk internetā: www.rigamuz.lv.

* Laikmetīgās mākslas telpā “TUR” (Tallinas ielā 10-3, Rīgā) 2. aprīlī pulksten 18:00 atklās latviešu laikmetīgā mākslinieka un komponista Voldemāra Johansona izstādi “Thawing” (“Atkusnis”), kura būs skatāma līdz 3. maijam. Voldemārs Johansons savā jaunākajā veikumā “Thawing” aplūko ērģeles – vienu no Rietumu mūzikas tradīcijā fundamentālākajiem instrumentiem – kā imersīvu skulptūru. Izmantojot tērauda, skaņas un telpiskās kompozīcijas sintēzi, viņš konstruē iekļaujošu akustisko vidi, kurā apmeklētāji tiek aicināti pārvietoties skaņas laukā.
 
“Thawing” ir skulpturāls instruments, kas ļauj piedzīvot skaņas fizikalitāti. No tērauda caurulēm veidotais darbs ir iedvesmots no ērģeļu stabulēm un darbojas, membrānai ierosinot kustību, kas rada rezonansi gaisa stabā. Skulptūra iemieso stāvviļņu fenomenu – skaņas viļņu svārstības telpā nosaka skaņas toņu augstumu un harmonisko struktūru. Atšķirībā no tradicionālajām ērģelēm, Voldemāra Johansona skulpturālās kompozīcijas kvadrātstabules ir izkārtotas izstādes telpā un izkliedē skaņu, ļaujot piedzīvot dinamisku un līdzdalīgu klausīšanās pieredzi.
 
Kustības un uztveres mijiedarbe ir “Thawing” pamatā. Šī skulptūra ir meditācija par skaņas fiziskajām un akustiskajām īpašībām. Tā aicina klausītājus pieredzēt to, kā skaņa veido telpu un, savukārt, kā telpa nosaka klausīšanās pieredzi. Pati kompozīcija ir algoritmiski vadīta un attīstās, izmantojot elektronisku sistēmu, kas modulē gaisa plūsmu un skaņas sekvences. Tādējādi rodas mainīga skaņas ainava, kas akcentē formas, vibrācijas un cilvēka klātbūtnes saikni.

Voldemāra Johansona radošā prakse ir dziļi sakņota mākslas, zinātnes un tehnoloģiju krustpunktā. Šī metodoloģija iepriekš bija saskatāma tādos darbos kā “Aero Torrents” un “Concord”, kur dabas spēki un skaņas parādības saplūst imersīvās instalācijās. Viņš Izglītību ieguvis Hāgas Karaliskās konservatorijas Sonoloģijas institūtā Nīderlandē un Latvijas Mūzikas akadēmijā; konsekventi paplašinājis skaņu mākslas robežas. Viņa pētījumi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā apliecina mākslinieka meklējumus, paplašinot diskursu par skaņu, telpu un uztveri. Sīkāk internetā: www.turtelpa.lv.

* Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā līdz 4. maijam skatāma izstāde “Intīma saruna”, kurā var aplūkot mākslinieka Jura Ģērmaņa gleznas. Tajās atainotas figurālas kompozīcijas, klusā daba, ainavas, portreti un akti dažādās tehnikās. Mākslinieka gleznām raksturīgs ir īstenības tvērums, emocionalitāte, līdzsvarota kompozīcija un tonāls krāsu risinājums.

Juris Ģērmanis glezno to, ko redz, un vispirms tā ir Latvijas daba un dabā redzamais cikliskums. Mākslinieka kalendārā pēdējo divdesmit gadu laikā stabila vieta tiek atvēlēta plenēriem, lai arī dabā viņš ir gleznojis vienmēr. Mākslinieks ir figurālists ar romantiķa dvēseli, tāpēc viņš ar otas triepienu spēj radīt gleznas, kuras atklāj dziļu emocionālu pasauli. Portretos un aktu gleznojumos tiek pievērsta uzmanība attēlotajai videi, fonam, cilvēka pozai un kustībai. Aktu glezniecībā izpaužas mākslinieka epikūrisms, vēlme atklāt iekšējo mieru un dzīves līdzsvaru. Mg. art. Anda Treija (galerijas “Daugava” vadītāja) vērtējusi: “Juris Ģērmanis gandrīz katrā savā izstādē eksponējis aktus, lai arī mūsu pilsoniskajai gaumei tie ne vienmēr pieņemami, tikai vainīga tur cilvēka divkosīgā daba, ne mākslinieks. Kad gleznota daba, iespējams, pretī svaru kausos jāliek šie akti, jāatvēl vieta Ievai – kārdinātājai, jo viņa ir uz palikšanu Jura Ģērmaņa paradīzē.”

Juris Ģērmanis dzimis 1941.gada 16, maijā, Rīgā, absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1960) un Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Mākslas akadēmijā Jura Ģērmaņa profesori bijuši Ārijs Skride, Konrāds Ubāns, Nikolajs Breikšs, Eduards Kalniņš, strādājis par Rīgas Pionieru pils bērnu tēlotājas mākslas studijas pedagogu (1963–1965), mākslinieku Ogres trikotāžas kombinātā (1968–1975), Dekoratīvās mākslas kombinātā (1977–1985), māksliniecisko redaktoru žurnālā “Sieviete” (1986–1990). Tagad Jura Ģērmaņa darba vieta ir Rīgas Kultūras centrs “Iļģuciems”, kur viņš vada tautas glezniecības studiju “Grīva”. Sīkāk internetā: www.madonasmuzejs.lv.