Advokāts Saulvedis Vārpiņš par Eiropas mistisko “zelta bedri”, iespēju atgūt izkrāpto OIK un to, kādēļ klibo izmeklēšanas kvalitāte

Nesen nodibināta Tiesiskuma atbalsta biedrība, kurā apvienojušies desmit advokāti. Kādēļ šāda biedrība bija vajadzīga un kādēļ advokāti uzsāka šo misiju?

Kā nesen atzinis Romas pāvests, vienaldzība ir demokrātijas vēzis. Lai to nepieļautu, zvērināti advokāti ir nodibinājuši Tiesiskuma atbalsta biedrību, kuras uzdevums ir veicināt un atjaunot tiesiskumu tajās lietās, kurās tiesiskums netiek ievērots. Ja mēs gribam sakārtot savu valsti, tad jābūt atbildīgiem par saviem lēmumiem, stingri pieprasot to darīt arī tiem, kuri to nevēlas. Biedrības durvis ir atvērtas visiem, kuri domā līdzīgi un ir gatavi pielikt spēkus biedrības mērķu īstenošanai. Īpaši biedrībā tiek gaidīti zvērināti advokāti.

Viens no šādiem “atbildības jautājumiem” ir “Rail Baltica” projekts, kurš uzskatāmi parādīja mūsu nespēju šādu projektu īstenošanā. Kā mums trūkst – atbilstošas izglītības un profesionalitātes, vēlmes sevi pierādīt vai arī kaut kā cita?

Parlamentārā izmeklēšana, manuprāt, uzskatāmi atklāja divas fundamentālas problēmas. Pirmā – attieksme pret ES struktūrfondu līdzekļiem. Ir šokējoši konstatēt, ka Latvijā ierēdniecība, tostarp augstākā līmeņa, kas regulāri brauc komandējumos uz ES institūcijām, tā arī nav pārmantojusi ES dominējošo atbildīgo attieksmi pret publiskiem līdzekļiem, un joprojām nav aptvērusi, ka fondi nav kaut kāda mistiska “zelta bedre”, bet ES dalībvalstu nodokļu maksātāju nauda, ko nodokļu maksātāji piekrituši novirzīt nevis savu vajadzību segšanai, bet mazāk turīgu valstu attīstībai. Un šie nodokļu maksātāji, tāpat kā Eiropas Savienības institūcijas, sagaida un pieprasa atbildīgu šo līdzekļu izlietošanu. Pēc Ukrainas iestāšanās Eiropas Savienībā, visticamāk, arī mēs pievienosimies to valstu lokam, kas daļu savu nodokļu ieņēmumu novirzīs Ukrainas attīstībai, un arī mēs gribēsim, lai šī nauda neaizietu zelta tiltiem, dārgākajiem asfalta kilometriem utt. Ja ierēdniecība ar vieglu roku izšķērdē ES nodokļu maksātāju naudu, tad nav jābrīnās, kāpēc šī pati ierēdniecība privātajam sektoram domāto līdzekļu programmās iestrādā noteikumus, kas līdzekļu piešķiršanu padara teju neiespējamu vai pārāk dārgu, savukārt pašu iespējamo pretendentu – jau par noziedznieku vai vismaz aizdomīgu personu. Fondu statistikas dati ir katastrofāli, tāpēc līdzšinējā publisko līdzekļu “apgūšanas” un totālās neuzticēšanās attieksme ir nepieņemama. Ja nespēj mainīt attieksmi, tad līdzekļu “apguvēji” aizstājami ar godprātīgiem publisko līdzekļu administratoriem. Atgādināšanu, ka Satversmes preambulā līdzās citām pamatvērtībām ir ierakstīts, ka Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv ne tikai valsts intereses, bet arī veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību. Un otra problēma, ko atklāja parlamentārā izmeklēšana, ir plaši izplatītā bezatbildība. Tas ir jo īpaši nepieļaujami publiskā sektorā. Ja publiskā sektorā strādājošs cilvēks ir demonstrējis bezatbildīgu attieksmi rīcībā ar publiskiem līdzekļiem vai pret saviem pienākumiem, šādam cilvēkam būtu liedzama piekļuve publiskiem līdzekļiem, nevis viņš būtu aizrotējams kādā citā amatā publiskā sektorā.

Protams, nevar noliegt, ka tāda mēroga projekti kā “Rail Baltica” neizbēgami saskaras ar dažādām problēmām. To apliecina arī Eiropas valstu dzelzceļu būvniecības vēsture, kur ir valstis, kas pat bankrotējušas dzelzceļa būvniecības dēļ.

Apzinoties šos blakus faktorus, “Rail Baltica” projekta kritikai jābūt precīzai un faktos balstītai.

Manuprāt, “Rail Baltica” projekts ir izcila iespēja izkopt un veicināt daudz ciešāku sadarbību Baltijas valstu starpā. Paskatīties uz Baltijas valstīm kā vienotu tirgus telpu. Katra atsevišķa Baltijas valsts ir maza, bet visas trīs kopā ir interesantāks un nopietnāks spēlētājs. Šajā ģeopolitiskā situācijā tas ir jo īpaši svarīgi.

Šobrīd sabiedrības uzmanības centrā ir birokrātijas mazināšana. Vai, jūsuprāt, valdība tiks galā ar šo uzdevumu?

Esmu skeptisks par šīs valdības spēju mazināt birokrātiju gan ņemot vērā valdības uzrādītās līdzšinējās spējas, gan to, ka nevar neredzēt, ka uzdevums mazināt birokrātiju tapis, sekojot “modes tendencēm” starptautiskā politikā. Tas tagad ir stilīgi. Turklāt tuvojas vēlēšanas. Par formālisma un resorisma nepieļaujamību jau runāja prezidents Egils Levits Covid-19 pandēmijas laikā. Šie īpašie apstākļi nebija pietiekami fundamentālām izmaiņām. Arī esošais prezidents 2023.gadā izcēla birokrātijas mazināšanu kā vienu no trim svarīgākajiem valdības uzdevumiem 2024.gadā. Birokrātijas mazināšana pat ir šīs valdības deklarācijā. Bet tas viss līdz šim nav bijis pietiekams dzinulis. Es tikai priecāšos, ja šī valdība spēs mani pozitīvi pārsteigt. Manuprāt, ļoti labas iniciatīvas un idejas birokrātijas mazināšanai nāk no privātā sektora nevalstiskām organizācijām. Ņemot vērā valsts pārvaldes mērķi un sūtību, kas ir kalpot cilvēkam – padarīt cilvēku dzīvi labāku, privātā sektora balsij šoreiz būtu noteicošā loma.       

Viens no Tiesiskuma atbalsta biedrības mērķiem ir prettiesiski iekasētā OIK atgūšana. Vai tas nebūs kas līdzīgs cīņai ar vējdzirnavām? Kā notiks OIK atgūšana un kas to atgūs?

Viens no biedrības mērķiem ir palīdzēt visiem Latvijas iedzīvotājiem atgūt valstī nelikumīgi noteikto un iedzīvotāju (gan mājsaimniecību, gan juridisko personu) gadiem maksāto summu, ko paredzēja bēdīgi slavenais OIK maksājums. Tā prettiesiskumu ir atzinusi gan Eiropas Komisija, gan Ģenerālprokuratūra, gan Saeima, šo 18 gadus ilgušo maksājumu atceļot vien 2023. gadā.

OIK shēmas rezultātā visi Latvijā par elektroenerģiju bija spiesti maksāt cenu, kas bija augstāka par tirgus cenu. Atsevišķos mēnešos rēķinos OIK shēmas izmaksas veidoja pat 25% no kopējās rēķina summas. Līdz pat šim brīdim neviena persona OIK afēras ietvaros nav atguvusi nevienu prettiesiski samaksāto eiro.

Advokātu biedrība ir uzņēmusies iniciatīvu atjaunot tiesiskumu un panākt OIK shēmas darbības laikā radīto zaudējumu atlīdzību iedzīvotājiem. Zaudējumu apmērs, kas pienākas katram OIK afēras ietvaros cietušajam, ir aprēķināms individuāli, balstoties uz konkrētiem rēķiniem. Tāpēc biedrības interneta vietnē Tiesiskums.lv, kas šobrīd ir izstrādes beigu stadijā, ikvienam cietušajam būs iespēja reģistrēties, izmantojot e-parakstu vai Smart-ID, un elektroniski parakstīt vienošanos ar biedrību zaudējumu atgūšanai. Paredzēta arī vienošanās parakstīšana rakstveidā, neizmantojot elektronisko parakstu. Reģistrēšanās būs bezmaksas, aizņems tikai pāris minūtes un netiks prasīta nekāda banku vai kontu informācija. Juristi par savu palīdzību OIK zaudējumu atgūšanas procesā saņems simbolisku samaksu tikai pēc rezultāta sasniegšanas. Par sabiedrības mazaizsargātākajām grupām atgūto naudu netiks prasīta nekāda atlīdzība. Ja šī nauda nebūs vajadzīga, to varēs noziedot sabiedriski derīgiem mērķiem.

Par konkrētiem juridiskajiem risinājumiem šobrīd vēl nerunāšu, lai pretiniekiem “neatklātu visas kārtis”, tostarp arī tādēļ, ka mēs apzināmies, ka mūsu iniciatīvai būs nopietna pretdarbība, bet mēs tai esam gatavi.

Izskanējis, ka jūs esat viens no kandidātiem Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja amatam. Kādēļ pieņēmāt šādu lēmumu?

Gribu likt lietā savu uzkrāto pieredzi un zināšanas, lai stiprinātu advokāta un Advokātu padomes lomu un vietu demokrātiskā sabiedrībā. Esmu priekš sevis definējis pavisam skaidrus uzdevumus un sasniedzamos mērķus, ko ievēlēšanas gadījumā kopā ar kolēģiem arī centīšos sasniegt.

Kā ar krimināltiesību jomu saistītam advokātam jums nereti iznāk saskarties ar dzīves ēnas pusi. Kāda, jūsuprāt, ir izmeklēšanas kvalitāte? Ne tikai tā saucamajos skaļajos noziegumos, bet arī sīkās lietās?

Izmeklēšanas kvalitāte bijusi un ir problēmjautājums kopš neatminamiem laikiem. Vai ņemam, piemēram Universālveikala “Centrs” spridzināšanas lietu 2000. gadā, vai kādu no šodienas lietām. Kādi galvenie iemesli? To ir daudz un dažreiz pat grūti pateikt, kurš prevalē katrā konkrētā gadījumā: atbilstošas kvalifikācijas trūkums, kadru mainība un  pēctecības trūkums, politisko interešu kārtošana, personiskās ambīcijas vai vienkārši atbildības trūkums par padarīto darbu.

Šī sasāpējušā jautājuma – izmeklēšanas kvalitātes hroniska nerisināšana manā skatījumā daļēji pat ir bijusi apzināta, jo neapšaubāmi, ka, jo lielāks “bardaks” un zemāks līmenis izmeklēšanā, jo vairāk nelikumību paliek nesodītas.  Un acīm redzot ir bijis pietiekams lobijs un pietiekami daudz personu, kas tajā ir bijušas ieinteresētas.

Sajūta par to, ka nav jau nemaz tik traki un izmeklēšanas darbs  notiek sekmīgi un valstī ar tiesiskumu viss ir kārtībā, nereti tiek panākta uzaudzējot sekmīgi izmeklētu krimināllietu rādītājus ar lietām, kuras to mazsvarīguma dēļ visloģiskāk būtu bijis izbeigt vēl izmeklēšanas stadijā, nemaz nesūtot uz tiesu un nenoslogojot arī to.

Izmeklēšanas stiprināšana joprojām vairāk notiek tikai vārdos, bet ne reālā darbībā, izdalot no budžeta tam atbilstošus līdzekļus. Nepiemērotas telpas, nepiemēroti darba apstākļi, tehnisko līdzekļu trūkums, nepietiekoša darba apmaksa ir novedusi pie  nu jau visai kritiskā kadru deficīta izmeklēšanā, tāpēc nav jābrīnās, ka neatklāto noziegumu skaits ir liels un atklātajās lietās arī ne viss ir tā kā tam vajadzētu būt.

Starp jūsu klientiem ir arī sabiedrībā zināmi cilvēki, kam izvirzītas apsūdzības ekonomiskos noziegumos. Vai ir tā, kā grāmatās raksta: klients advokātam saka, ka nav vainīgs, un advokāts, līdzīgi slavenajam Amerikas detektīvstāstu varonim Perijam Meisonam, vāc pierādījumus viņa nevainīgumam?

Pierādījumu vākšana ir viens no jautājumiem, par kura sakārtošanu esmu iestājies un turpināšu uz to uzstāt. Tā nu praksē iegājies, ka, neskatoties uz to, ka izmeklēšanai jāvāc gan tie pierādījumi, kuri pierāda personas vainu, gan tie, kuri rāda, ka persona vainīga nav, vairumā gadījumu izmeklēšana notiek ar apsūdzošu ievirzi un pierādījumi lietā tiek atlasīti ar šādu mērķi.

Kriminālprocesuālā likumdošana šobrīd ir tāda, ka persona un aizstāvis līdz pat brīdim, kad lieta tiek nodota tiesai, nezin, kādi lietā ir pierādījumi personas vainai un cik ticami tie ir. Likumdošanas ceļā panākta kārtība, ka persona sevis aizstāvēšanu reāli var uzsākt tikai tad, kad lieta jau ir tiesā. Šī kārtība būtiski pagarina lietas izskatīšanas laiku tiesā, jo tiesa ir tā, kurai jātiek galā ar visiem apsūdzētā un viņa aizstāvja lūgumiem. Un daudzu no tiem apmierināšana ir laikietilpīga, jo piemēram kādas ekspertīzes var prasīt mēnešus, tiesiskās palīdzības lūgumi uz citām valstīm var prasīt pat gadus.

Esmu vairākkārtīgi paudis viedokli, ka šādi iedibinātā kārtība neveicina tiesības uz taisnīgu tiesu, jo pirmkārt jau paildzina procesu – nevar ignorēt to, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā krimināllietās mēnešiem nenotiek nekādas izmeklēšanas darbības, lietas vienkārši guļ plauktos un tikai tad, kad pienāk kādi procesuālie termiņi, piemēram, nepieciešamība noņemt arestu mantai vai naudai, tad steigā lieta tiek sūtīta uz prokuratūru un pēc tam uz tiesu. Ja šī nosūtīšana uz tiesu netiktu novilkta līdz pēdējam un tiktu atstāts laiks arī apsūdzētā un viņa aizstāvja lūgumu pirmstiesas izmeklēšanas papildināšanai un aizstāvības pierādījumu iegūšanai, būtiski tiktu atslogots tiesas darbs un saīsināts laiks, kurā lieta atrodas tiesā.

No otras puses, šāda kārtība noved pie tā, ka ir pierādījumi, kuri dēļ tā, ka kopš notikuma ir pagājis ilgs laika periods, ir gājuši zudumā vai arī tos nav iespējams iegūt tādā kvalitātē, kādā tie būtu, ja tiktu iegūti savlaicīgi, nevis pēc pāris gadiem, kad lieta jau ir tiesā.

Advokāti nestrādā kā Perijs Meisons, bet pierādījumus iespēju robežās vienmēr meklē, dažreiz pat veic savā ziņā “paralēlu izmeklēšanu”. Bet iespējas ir visai ierobežotas, jo, lai arī likums nosaka, ka advokāts ir tiesīgs vākt pierādījumus, pieprasot visus juridiskās palīdzības sniegšanai nepieciešamos dokumentus no valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī citām iestādēm, organizācijām un uzņēmējsabiedrībām, minētais nedarbojas tā kā tam būtu jābūt, jo pretī nav efektīva mehānisma ar kura palīdzību panākt, lai pieprasījumi tiktu izpildīti. Jā, var pieprasījuma izpildi panākt tiesas ceļā, bet tas ir pārāk laikietilpīgi.

Ja notāriem, tiesu izpildītājiem, maksātnespējas administratoriem ir piekļuve daudziem publiskiem reģistriem, tad advokātiem tādas nav, kas arī mazina viņu darba efektivitāti. Vai šāda situācija ir speciāli? Domāju, ka daļēji jā, jo izmeklēšana un apsūdzība nav ieinteresēta advokatūras pozīciju stiprināšanā. Pēc retorikas, kura ir izskanējusi no prokuratūras augstas vadības puses, advokāti tiek reducēti kā traucēkļi, nevis kā tiesību uz taisnīgu tiesu izlīdzsvarotāji.

Kas būtu darāms, lai sabiedrība varētu teikt, ka tiesībsargājošās institūcijas tiešām ir uzdevumu augstumos? Un runa nav tikai par zādzībām, miesas bojājumiem vai, nedod Dievs, slepkavībām, bet arī par tādām lietām kā OIKs un “Rail Baltica”?

Ļoti vienkārši – visām tiesībsargājošām institūcijām ir tikai jāievēro un jāizpilda tas, kas rakstīts uz sienas Latvijas Republikas Ministru kabinetā: “Viens likums – viena taisnība visiem”.

Satversmes 91.pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, un, ja cilvēki redz, ka kāds ir vienlīdzīgāks par vienlīdzīgu tikai tāpēc, ka ir pietuvināts, piemēram, valdošajiem politiskajiem spēkiem, kuri pārrauga attiecīgās tiesībsargājošās iestādes, vai arī šo iestāžu vadības palikšana vadībā ir atkarīga no attiecīgiem politiskajiem spēkiem, ticība tiesiskumam sabiedrībā mazinās.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā esat daudz palīdzējis ukraiņiem. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk, kā šī palīdzība izpaužas?

Biju iniciators ierosinājumam, lai Advokātu kolēģija ziedo pati un aicina visu juridisko profesiju pārstāvjus ziedot Ukrainas atbalstam. Vienojāmies ar portālu ziedot.lv, ka viņi atver projektu “Par Ukrainas uzvaru” un pagājušajā gadā projekta kontā tika saziedoti gandrīz 120 tūkstoši eiro

Es pats un vēl daudzi advokāti piedalījās nopirktās humanās palīdzības aizvešanā uz Ukrainas piefronti un nodošanā karavīriem tieši rokās. Esmu bijis Ukrainā jau četras reizes, ticies ar karavīriem, sniedzis vairākas intervijas Ukrainas medijiem, vienmēr cenšoties pasvītrot, ka tā ir pēc Latvijas advokātu iniciatīvas organizēta palīdzība Ukrainai šajā cīņā ar agresoru.

Mans uzskats ir, ka advokātiem jābūt par piemēru Latvijas sabiedrībai arī palīdzības sniegšanā Ukrainai.

Tomēr Latvijā netrūkst uzņēmēju, kuri tirgojas ar agresorvalsti Krieviju. Vieni to dara, apejot sankcijas, citi izmanto robu šajās pašās sankcijās, jo, kas nav aizliegts, ir atļauts. Kā jūs to vērtējat gan no likumiskā, gan morālā viedokļa?

Tas ir amorāli un zemiski. Vienalga, vai to dara politiskās pārliecības, vai naudas kāres dēļ. Savā ziņā šādu rīcību veicina  arī valsts neizlēmīgā un divkosīgā politika, kad vārdos sakām vienu, bet darbos darām pavisam ko citu. Daudzi, un man pat liekas, dažbrīd ļoti augstā līmenī, nesaprot, ka agresora karaspēks viņus nesaudzēs tikai tāpēc, ka iepriekš par agresoru neko sliktu neteica. Latvija ir NATO un neatkarīgi no tā, cik un kā Latvijai iebrukuma gadījumā palīdzēs citas valstis, Latvija cīnīsies un, diemžēl, var kļūt par vienu lielu Mariupoli, Buču vai Irpiņu. Metot uz tām bumbas un raidot raķetes krievi arī nešķiroja, kurš ar viņiem tirgojās un kurš nē, kurš bija lojālāks pret viņiem vai mazāk lojāls. Tiem, kuri tirgojas, kuri mēģina apiet noteiktās sankcijas, vajag aizbraukt uz Ukrainas piefronti, paskatīties ko atnes “krievu pasaule” un padomāt – viņi to grib, vai nē.

Jūs esat ļoti pieprasīts advokāts, tātad arī aizņemts cilvēks. Vai paliek laiks pašam sev, kādiem  hobijiem vai citām lietām?

Cenšos sabalansēt darbu ar sabiedriskajiem pienākumiem, tālākmācību un atrast kādu brīvu brīdi arī hobijiem. Lai sniegtu kvalitatīvu juridisko palīdzību ir jāturpina mācīties, tāpēc esmu aktīvs un ilggadīgs ECBA ( Eiropas krimināllietu advokātu asociācija) biedrs, braucu uz starptautiskām konferencēm. Esmu advokātu eksāmenu komisijas loceklis, Tieslietu ministrijas Kriminālprocesa likuma patstāvīgās darba grupas loceklis, Advokātu Padomes loceklis. Atvaļinājumu kā tādu man nav, kā pats smejos, tie tagad ir mani braucieni uz Ukrainu. Saviem hobijiem, kuri saistīti ar niršanu un sportošanu, vienkārši piespiežu sevi atrast laiku, jo tie ir kā kompensējošais mehānisms ikdienas garīgajai spriedzei.