Uģis Joksts kļuvis par rezerves karavīru
“Naktī mežā patrulējām, tad nākamajā dienā vairākas stundas tīrījām ieročus līdz gandrīz jēliem pirkstiem, tagad gan jāiet gulēt! Jāceļas sešos, jo būs jauni uzdevumi, kaujas granātas mešana un šaušana,” tā par Nacionālo bruņoto spēku rezervistu militārās apmācības kursu saka žurnālists un raidījumu vadītājs Uģis Joksts.
Uģis 1. martā 49 gadu vecumā kļuva par Nacionālo bruņoto spēku (NBS) rezerves karavīru. Kā bija mūsu ziemas visbargākajos laikapstākļos apgūt ko tādu, ar ko līdz šim dzīvē nav nācies saskarties?
Saņem uzslavas no instruktoriem
Uģis NBS rezervistu militārās apmācības kursiem pieteicās aizvadītajā rudenī. Pirms tam viņš par to ilgi domāja – vai apgūt militārās iemaņas, lai būtu noderīgs tēvzemes aizsardzībai? No iestāšanās Zemessardzē viņu gan atturēja profesionālā darba specifika, jo rezervistu militārās apmācības kurss tomēr prasa mazāk laika, bet Zemessardzē mācības lielākoties notiek tieši nedēļas nogalēs, kad Uģim jāstrādā.
“Nolēmu sākt no nosacīti vienkāršākā uz grūtāko, vispirms saprast, kas tas ir, jo man nekad nav bijusi saistība ar militārām struktūrām. Gribēju vispirms saprast, no kura gala ķerties pie ieroča, kā pašam rīkoties, ko darīt X stundā. Šīs domas krājās, krājās, līdz sasniedza kritisko masu, un es beidzot izlēmu to visu mācīties, rezervistu militārās apmācības kursos apgūstot nepieciešamās pamatzināšanas. Bez eiforijas rudenī uzrakstīju iesniegumu, izgāju medicīnisko pārbaudi, un te nu es esmu!” saka Uģis, piebilstot: “Šis lēmums vairāk bija pragmatisks, nevis uz emocijām balstīts. Es sapratu, ka man tiešām to vajag paša sirdsmieram. Jā, šis bija lēmums, kas ilgi brieda, līdz nobrieda.”
Joksts absolūti nenožēlo savu lēmumu. “Protams, ir nogurums, ir lietas, kurās mazliet netieku līdzi, bet tāpēc jau tās ir apmācības, lai sevi pilnveidotu. Patīk, ka mums ir ļoti raiba sabiedrība – tik dažādi un interesanti cilvēki. Dažāda vecuma, dažādas nodarbošanās, dažādas dzīves pieredzes. Tiesa gan, šī dažādība ir gan kā laime, gan arī zināmā mērā kā nelaime, jo mums tomēr visiem nodaļas desmit cilvēkiem jābūt saskaņā kā vienam veselam, citādi nekas neizdosies. Mēs visi kopā apgūstam sev pilnīgi jaunas lietas, tās kopā realizējam, kopā mācāmies, kopā šo vilcienu stumjam uz priekšu. Un pagaidām sanāk! Visi saprotam, kāpēc esam šeit, neviens te nav nonācis nejauši, visi ir motivēti, tāpēc arī viss notiek ar labiem panākumiem, un saņemam arī uzslavas no instruktoriem.”
Kļuvis savāktāks
“Protams, sākumā bija grūti pierast pie kārtības. Kaut vai, ka gulta katru rītu perfekti jāsaklāj, ka jāceļas tieši pulksten sešos no rīta, ne minūti agrāk vai vēlāk. Ir jābūt gatavam konkrētā laikā, sākumā pat domāju, kā to dažās minūtēs var izdarīt, bet nu jau sāku paspēt! Man tagad ir pavisam cits dzīves ritms, te nav ne mirkļa apstājai, visu laiku kaut kas tiek darīts, visu laiku ir kaut kādi uzdevumi, kas jāpaveic. Un, lai to izdarītu, pašam ir jāplāno savs laiks. Nedrīkst neko nokavēt, viss ir sadalīts pa punktiem. Sākumā domāju, ka tas būs bezcerīgi, kā vispār to visu var izdarīt?! Taču var. Es, piemēram, tagad zinu, kādā leņķī dušā jāatgriež krāns, lai uzreiz ūdens tecētu vajadzīgajā temperatūrā un es lieki netērētu laiku, regulējot ūdens siltumu, tādējādi varu pēc iespējas ātrāk nomazgāties. Es arī tagad visu jaku kabatām jau automātiski aiztaisu rāvējslēdzējus, jo, esot ierindā, jābūt sakoptam. Nu man tas notiek automātiski, ne tikai ejot uz ierindu,” smejas Uģis Joksts.
Viņš atzīst, ka kļuvis daudz strukturizētāks. “Es līdz šim nebiju tā dzīvojis. Man jau šķita, ka būs brīvāks režīms. Ka atnākuši mēs, dzīves pieredzējuši cilvēki, kuriem mazliet pamācīs militāro teoriju, mazliet iedos praktiskās zināšanas... Bet, nē, te viss ir nopietni! Taču tas ir labi! Es vairs nedaru neko lieku. Tāda jau ir militārā pasaule – katrai veicamajai darbībai ir savs pamatojums, un nekā lieka. Jā, es pats esmu ļoti saņēmies, un tā ir forša sajūta. Man tiešām patīk šis militārās apmācības kurss, vai katru dienu saskaros ar kādu pārsteigumu. Kaut vai – nekad mūžā nebiju iedomājies, ka soļošanas mācībās ieslīgšu tādā kā meditācijā. Mums visu laiku ir jāsoļo – lai kurp dotos, vienmēr soļojam. Gan brīvajā laikā, gan ejot uz kopgaldu – visa nodaļa kolonnā soļojam. Sākumā pat padomāju, nu kāpēc mēs nevaram mierīgi aiziet uz ēdnīcu, kāpēc mums visiem kopā jāsoļo? Kāpēc visu laiku ir “soļot, marš!”? Mēs taču neesam astoņpadsmitgadīgie jauniesaucamie, kuriem jāmaršē! Bet tagad es šo soļošanu pat izbaudu, tajā ir kaut kas meditatīvs. Vakara pastaigās, kurās soļojam un dziedam, ieslīgstu meditācijā. Tas ir ļoti patīkami,” atzīst Uģis.
Kad auksts nemaz nav tik auksts
NBS rezervistu militārās pamatapmācības kursi notiek jau vairākus gadus, bet šī ir pirmā reize, kad sasaukums ir ziemā, ne vasarā. Turklāt sagadījās, ka mācību laikā iestājās šīs ziemas skarbākais sals un dziļākais sniegs. Kā ir vairākas diennaktis pavadīt mežā, gulēt teltī?
“Domāju, ka būs skarbāk, bet nemaz nebija tik traki. Mīnus desmit grādu aukstumu var paciest. Patiesībā paveicās ar laikapstākļiem. Jā, pa naktīm bija sals, bet dienās sildīja saulīte. Fantastiski! Sākumā gan uztraucos par aukstumu, taču mums ir ļoti labs apģērbs, tāpēc jutos omulīgi un biju apmierināts ar savu pašsajūtu šādos apstākļos. Pat aizdomājos: ja mēs mežā būtu slapjā sniegā, atkusnī... Nu nē! Tad jau labāk dzīvoju šajos mīnus desmit grādos. Biju pārsteigts par sevi, cik labi jutos, jo mani patiešām biedēja, kā izturēšu apmācības mežā. Es taču esmu vasaras cilvēks, man patīk siltums. Arī gulēšanai ziemā teltī uz sasalušas zemes nebija nekādas vainas! Izsniegtie matracīši un guļammaisi ir lieliski šādiem apstākļiem. Vēl jau arī teltī pa vidu bija krāsniņa, kas uzturēja siltumu. Naktīs galvenais bija nenokavēt savu dežūru, kas sanāca divreiz naktī pa 45 minūtēm,” iespaidos dalās Uģis Joksts.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Uģis Joksts kļuvis par rezerves karavīru" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".
