Latviešu homoseksuāļu dzīves PSRS laikos. Unikālas liecības

Grāmata iznākusi ar Vācijas sociāldemokrātijas fonda „Friedrich Ebert Stiftung” finansiālu atbalstu un iesākumā tā bija paredzēta izplatīšanai tikai pētniekiem un bibliotēkām, bet nu piedrukā papildmetienu un to varēs iegādāties jebkurš interesents. Monogrāfija stāsta par homoseksuāļu dzīvi padomju okupācijas laikā – par viņu pieredzi, pulcēšanās (krūzinga) vietām, ikdienas dzīvi, padomju varas un apkārtējo attieksmi pret netradicionālas seksuālās orientācijas cilvēku dzīvi. Jāteic, ka daudzi no viņiem, kuri atklāti pauduši savu pieredzi (pārsvarā ar pseidonīmiem) joprojām ir starp mums, un viņu stāsti atklāj vēl noklusētu dzīves pieredzi padomju Latvijā. Sešu monogrāfijas nodaļu autori ir vēsturnieki Ineta Lipša un Kaspars Zellis, literatūrpētnieks un dzejnieks Kārlis Vērdiņš, literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš un politikas pētniece Elizabete Elīna Vizgunova-Vikmane. Izdevumā stāstīts ne tikai par krūzinga vietām (pārsvarā – publiskajos parkos, pirtīs un sabiedriskajās tualetēs), bet arī par homoseksuāļu sadzīvi un viņu mājsaimniecību, atklājot daudz nezināmu un, iespējams, daudziem pārsteidzošu faktus.

Baronietei vēltīta grāmata

Monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Jānis Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā - strādnieks, ārpus tā - azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās.

Divas apjomīgākās avotu grupas, uz kurām balstās pētījums, ir Latvijas Valsts arhīvā glabātie valsts institūciju dokumenti un projekta laikā radītie mutvārdu vēstures avoti – intervijas. Tās ļauj ielūkoties individuālās pieredzēs, atsegt atsevišķus notikumus, atklāt cilvēku attieksmes un sajūtas par to, kā padomju okupācijas laika politika ietekmēja viņu dzīvi. Divu gadu laikā projekta grupa ierakstīja 34 intervijas ar mērķi dokumentēt trīs sociālo grupu pārstāvju padomju laika pieredzi. Pētnieki intervēja vīriešus un sievietes, kuri izvēlējās savu dzīvi balstīt viendzimuma attiecībās, kā arī nehomoseksuāļus, kuri padomju laikā bijuši kvīru laikabiedri.

Kvīru pakļaušana un rīcībspēja

Pirmajā nodaļā ir apkopota homoseksualitātes vēsture bijušās PSRS un Austrumu bloka valstīs. Otrā nodaļa veltīta kvīru pakļaušanas un rīcībspēka izpētei. Ineta Lipša pēta, kā valsts izveidoja un uzturēja homoseksuālo vīriešu uzraudzības mehānismu. Kvīri šeit atklājas gan kā upuri, gan kā aktīvi spēlētāji ar neapšaubāmu rīcībspēku, kas bija vērojams publiskajā telpā.
 
Trešajā nodaļā Kārlis Vērdiņš vēsta par homoseksuāļu subkultūras pārstāvju mājas dzīvi padomju laikā. Nodaļa stāsta gan par stabilām attiecībām kvīru mājsaimniecībā, par pamatu ņemot teātra režisora Pētera Lūča un tipogrāfijas darbinieka Pētera Kaktiņa mājsaimniecību, kas pastāvēja ap divdesmit gadu, gan par bezmāju kvīra fenomenu, ko reprezentē liecības par filozofijas studenta un pagrīdes dzejnieka Jāņa Silenieka dzīvi Rīgā 20. gadsimta septiņdesmitajos gados. Analizējot kino režisora Gunāra Pieša dienasgrāmatu, monogrāfijas ceturtajā nodaļā Jānis Ozoliņš pēta, kā dienasgrāmatas rakstīšana funkcionējusi homoseksuālas subjektivitātes konstruēšanā. Nodaļa stāsta, kā Gunārs Piesis izjutis valsts pārvaldes institūciju kontroli gan seksuālajā dzīvē, gan mākslinieciskās brīvības ziņā.
 
Piektā nodaļa veltīta sieviešu viendzimuma attiecību iezīmēšanai padomju periodā. Elizabete Elīna Vizgunova-Vikmane to ir balstījusi intervēto heteroseksuālo sieviešu novērojumu analīzē, izzinot tādus jautājumus kā: vai sievietes, kas izvēlējās viendzimuma attiecības, Rīgā izveidoja savas daļēji publiskās telpas?; ko laikabiedri zināja par neheteroseksuālu sieviešu pāriem?; kādu attieksmi sabiedrībā izraisīja neheteroseksuālās attiecības starp sievietēm?  Sestās nodaļas izpētes objekts ir kvīru un heteroseksuālās sabiedrības mijiedarbība padomju laikā. Kaspars Zellis, analizē gan pašu kvīru, gan viņu laikabiedru atmiņas.

Geja amnestija par godu Ļeņina dzimšanas dienai

Pētot kvīru kopienas dzīvi padomju okupācijas režīmā, vēsturnieki secinājuši, ka pieejamās informācijas apjoms par to ir gaužām skops. Kaspars Zellis norādījis: “Padomju laika cilvēkam par seksualitāti kā tādu vispār ir ļoti grūti runāt, jo viņš joprojām uzskata, ka tas ir kaut kas intīms, tas ir kaut kas neaizskarams, un tas lai paliek labāk zem deķa.” Jānorāda, ka grāmatā lielākoties analizēta tikai latviešu kopienas attieksme. Vēsturniekiem diemžēl tā arī neizdevās uzrunāt krievu tautības kvīrus vai viņu laikabiedrus.

Grāmatas tapšanas procesā izpētītas daudzas tiesvedības. Ineta Lipša norāda, ka valsts redzeslokā homoseksuāļi un kvīri kā atsevišķa grupa tika izgaismota tieši valsts politikas dēļ, kas bija vērsta uz viendzimuma attiecību kriminalizēšanu. Laikā no 1946. līdz 1990. gada beigām padomju “tautas” tiesas par šādām geju attiecībām iznesa 303 spriedumus (padomju Kriminālkodekss par labprātīgiem dzimumsakariem starp pilngadīgiem vīriešiem paredzēja sodu ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem). Arhīvu specifika gan ir tāda, ka no katra noziegumu veida tiek saglabāts tikai noteikts procents krimināllietu, un tas nozīmē, ka līdz mūsdienām ir saglabājušās vien padsmit krimināllietas to pilnā apmērā, teic Ineta Lipša. Toties arhīvam jāsaglabā visi spriedumi krimināllietās, un tie gan pētniekiem ir pieejami pilnā skaitā. Vēsturniekiem izdevies izanalizēt visas pieejamās lietas no Rīgas un Jūrmalas rajoniem. Turklāt vēl lielu daļu no tām veido lietas nevis par viendzimuma seksuālām attiecībām, bet gan par izvarošanu un vardarbību, kas tika palikts zem viena un tā paša panta:

“Gala secinājums ir tāds, ka vīriešus pēc šī panta sodīja. Man līdz tam bija priekšstats, ka visiem piespieda cietumsodu un tamlīdzīgi, bet patiesībā valsts uzraudzības sistēma bija daudz rafinētāka un sarežģītāka. Ja tu atbildi kaut kādiem nosacījumiem, ja tu, piemēram, tiesas procesa laikā apprecējies vai raudot solījies kaut ko darīt, ja tava biogrāfija atbilda pareiza padomju pilsoņa biogrāfijai, respektīvi, arodbiedrība teica, ka tu esi ļoti iesaistījies sabiedriskajā dzīvē un tamlīdzīgi, tad šos sodus mīkstināja.” Piemēram, kāds gejs – Lielā Tēvijas kara veterāns - tika amnestēts par godu Ļeņina dzimšanas dienai.

Kultūras atklāsmes

Neskatoties uz to, ka šis ir zinātniskais darbs, grāmata ir uzrakstīta ļoti lasamā valodā un tā atklāj arī pazīstamu latviešu kultūras darbinieku intīmās dzīves aizkulises. Lūk, fragments Jāņa Ozoliņa raksta, kurā viņš analzē kinorežisora Gunāra Pieša (1931-1996) dienasgrāmatu: “Cik noprotams no viņa dienasgrāmatas ierakstiem, Pieša partneri vienmēr bijuši jaunāki vīrieši. Viņam bija 38 gadi, kad viņš pieķērās Jankam, kurš bija apmēram 20 gadus jaunāks, tas izsecināms, jo ierakstā minēta jaunieša iesaukšana militārajā dienestā. Arī Aigars, kad piedalās Pieša filmā, ir vidusskolnieks; Piesim tolaik ir 47 gadi. Attiecības turpinās vēl vismaz trīs gadus, kad Piesis viņam aizdod tam laikam lielu naudas summu - 960 rubļus. Lai arī šaubīdamies par to, vai Aigars viņa labvēlību neizmanto, Piesis tobrīd viņu nosauc par vistuvāko cilvēku.”

Plaši aprakstīta arī aktiera un režiosra Pētera Lūča (1907-1991) un viņa partnera Pētera Kaktiņa (1901-1958; pirmskara Latvijā – arī aktieris, bet padomju laikā – tipogrāfijas darbinieka) kopdzīve jeb mājsaimniecība “divdzīvokļu” privātmājā Rīgā, Slampes ielā. Zīmīgi, ka laikabiedri parūpējušies, lai abu mūža mājas Meža kapos būtu cieši līdzās.

Grāmatā savu pieredzi padomju laikā atklājuši geji, bet padomju laikus piedzīvojošās lesbietes izvairījušās pētniekiem sniegt intervijas. Bet tas nenozīmē, ka lesbietes padomju laikā nebija. Par to stāsta viņu laikabiedrenes.

Vēsturiskā trauma

Kāds vēsturnieku intervēts “padomju laika gejs” pēc monogrāfijas izlasīšanas “Kas Jauns Avīzei” teica: “Mana aktīvā dzimumdzīve sākās padomju vēstures zīmīgā posmā – kad Maskavā kā mušas viens pēc otra mira PSKP ģenerālsekretāri. Un geji (tā gan tolaik laikam mēs viens otru nesaucām, jo dzīvojot aiz dzelzs priekškara pat nezinājām, ka ir tāds vārds “gejs” un ko tas nozīmē) bija visapkārt – gan vidusskolā, kurā mācījos, gan rūpnīcā, kurā vēlāk strādāju. Tāpat viens otram “piesējāmies” krūzinga vietās – parkos un publiskajās pirtīs. Viss notikās, ja vien bija vēlme un griba, bet jaunam cilvēkam to kaisli jau neapslāpēt! Sekoju instinktiem. Kaut kādu noverošanu no attiecīgām instancēm gan zemapziņā nojautu, bet man tas bija pie vienas vietas, jo neko par kaut kādām krimināllietām un tamlīdzīgi nezināju. Tagad, protams, bija interesanti to visu atklāt šai grāmatā, arī man daudz nezināmu faktu.

Jā, zinu vairākus sava gadagājuma un arī vecākus homoseksuāļus, bet esmu novērojis, ka viņi par savu jaunības laiku nerunā un neatklāj savu pieredzi. Varbūt tādēļ, ka tolaik viņiem gadu gadiem bija ieborēts, ka par to nedrīkst runāt un publiski atklāt savas jūtas. Tā ir sava veida vēsturiskā trauma un padomju mantojums, no kura diez vai šī “vecā paaudze” kaut kad pilnībā atbrīvosies. Tāpēc ir vērtīgi to apzināties un saprast. Cepuri nost pētniekiem.”

* * *

Sākotnēji monogrāfija “Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība” tika paredzēta izplatīšanai tikai starp pētniekiem, institūcijām un bibliotēkām, bet nu ražošanā nodota tās papildmetiens un grāmatu varēs saņemt Rīgas izdevniecību “Neputns”, “Aminori” un “Bolderāja” grāmatnīcās, iegādājoties minēto apgādu izdevumus.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Unikālas liecības par latviešu homoseksuāļu dzīvi padomju okupācijas laikā” saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.