Latvijas sarkanbaltsarkanais varēja būt zaļizilizeltīts. Pārsteidzošā mūsu valsts karoga vēsture

Patriotu nedēļā, kā vienmēr, pie krūtežas piespraužam karoga lentītes. Bet šogad lepnumam pievienojies vēl viens apstāklis, kas ceļ mūsu nacionālo pašapziņu. Tas noticis, pateicoties nule uz ekrāniem iznākušajai vēsturiskajai spēlfilmai “Zeme, kas dzied” par pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1873. gadā, kas mūsu tautu sāka vienot tieši sarkanbaltsarkanās krāsās. Tas ir iemesls, lai mēs ielūkoties pārsteidzošajā sarkanbaltsarkanajā vēsturē.

Seno karogu leģendas

Tiek uzskatīts, ka Latvijas valsts karogs ir viens no vecākajiem pasaulē, un, tāpat kā pārējo senāko karogu izcelsme, tā saistīta ar senām leģendām, kas bieži vien ir strīdīgas. Vēl bez Latvijas karoga senākajā pieciniekā ietilpst Dānijas, Albānijas, Austrijas un Skotijas karogi. Par visvecāko tiek uzskatīts Dānijas karogs (sarkans ar baltu skandināvu krustu). Tas dažādos vēstures avotos Dānijas karaļu lietojumā fiksēts jau kopš 13.–14. gadsimta. Tai pašā laikā citi sliecas domāt, ka Eiropā visvecākais ir Skotijas karogs, kura pamatā ir uz zila fona attēlots Skotijas aizbildņa Svētā Andreja krusts. Pastāv uzskats, ka šis karogs kaujas laukā plīvojis jau 832. gadā, un tā izcelsmes leģenda nedaudz atgādina mītisko stāstu par Dānijas karogu. Albānijas karogs, kas sastāv no sarkanas pamatnes un melna divgalvaina ērgļa centrā, pirmo reizi esot manīts 1443. gada 28. novembrī, kad albāņu valstsvīrs, karavadonis un nacionālais varonis Skanderbegs (Ģerģs Kastrioti) to pacēla virs Krujas cietokšņa laikā, kad teritorijā valdīja turki. 

Līdzīgi pēc dizaina un, šķiet, arī vecuma ir ne vien Austrijas un Latvijas karogi, bet arī to izcelsmes nostāsti. Austrijas karogam pamatā, gluži tāpat kā Latvijas karogam, ir divas sarkanas un viena balta strīpa. Leģenda vēsta, ka austriešu karogu izveidojis hercogs Leopolds V. Pēc cīņas viņa baltās drānas bijušas izmērcētas asinīs, taču, kad hercogs noņēmis jostu, viņa skatam atklājusies asins šļakatu neskarta, spilgti balta josla.

Līdzīgi ir arī ar Latvijas karogu, kas pirmo reizi esot lietots 13. gadsimtā. Vecākās par to sastopamās ziņas ir atrodamas Livonijas Atskaņu hronikā, kur stāstīts par cēsnieku karogu. Zemgaļi valdnieka Nameiša vadībā gatavoja karagājienu, lai atriebtos par Kuldīgas komtura nodedzināto Dobeli. Vācu ordeņa Livonijas atzara maršals Gerhards fon Kacenellenbogens, saņemot ziņas par iebrukumu, aicinājis uz Rīgu papildspēkus. No Cēsīm ieradies vācu ordeņa brālis ar 100 letu zemessargiem, kuri līdzi nesuši sarkanbaltsarkanu karogu. Hronikā pieminētais “letu karogs” ir vienīgais no 13. gadsimta vietējo tautu karogiem, kuriem dots skaidrs krāsu apraksts. Leģenda vēsta, ka karavadonis, būdams smagi ievainots, tika novietots uz baltas drānas. Abās vadoņa pusēs to noslacījušas asinis, taču vidus palicis balts. Nākamajā cīņā drāna uz kuras nomiris karotājs, tikusi izmantota kā karogs.

“Tas latviešu karogs; to varu jums patiešām sacīt”

Livonijas hronikas (1290–1296) par Krusta kariem – lejasvācu valodā sarakstītās “Atskaņu hronikas” – autors, Livonijas ordeņa kapelāns Bartolomejs Hēnike stāsta par zemgaļu cīņu pret vācu iebrucējiem 1279. gadā raksta:

“No Cēsīm tomēr, kā esmu dzirdējis, bija zemes sargos uz Rīgu atnācis kāds brālis ar kādiem simts vīriem. / Tiem paziņojot to vēsti, tie smuki glīti gāja turp, ar karogu sarkanā krāsā baltu strīpu pa vidu pa tagadējai cēsnieku parašai. / Bet Cēsis, tā sauc kādu pili, kurai tāds karogs, un tā atrodas Latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri. / Tas latviešu karogs; to varu jums patiešām sacīt.” Šis ir “Atskaņu hronikas” pants, ko pirmoreiz pilnībā tulkojis vēsturnieks, etnogrāfs un literāts Matīss Siliņš (1861–1942). Šis tulkojums joprojām tiek uzskatīts par mūsu karoga pirmo vēsturisko aprakstu.

Jāteic gan, ka Matīss Siliņš nav vienīgais, kurš latviskojis “Atskaņu hroniku”. To darījis arī Jānis Krodznieks (Krīgers; 1851–1924), kura darbā “Par zemgaliešiem” arī var iepazīties ar “Atskaņu hronikas” tulkojumu. Interesanti, ka viņa tulkojums par cēsnieku karogu ir šāds: “zem sarkana, baltām strīpām izstrīpota karoga”, kas atšķiras no Siliņa “Atskaņu hronikas”.

Ja Jāņa Krodznieka “Atskaņu hronikas” latviskojums savā laikā tiktu pieņemts par visautentiskāko, tad Latvijas karogs līdzinātos ASV karogam. Savulaik pat radās diskusijas, ka tieši tādam arī jābūt latviešu karogam. Protams, mūsu karogā nebūtu baltās zvaigznītes uz zilā fona, kā tas ir ASV karoga stūrī, bet, iespējams, tās aizstātu vai nu zeltītas Saules attēls, vai auseklīši, jo arī pirmajos pašdarinātajos sarkanbaltsarkanajos karogos kreisajā pusē bija tieši šādi simboli. Tomēr Jāņa Krodznieka tulkojums par latviešu karogu plašu atsaucību neguva.

Pirmie latviešu karogi

Pirmo reizi kā visu tautu vienojošas krāsas sarkanbaltsarkanais parādījās pirmajos Vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos, ko tagad varam vērot arī spēlfilmā “Zeme, kas dzied”. Sarkanbaltsarkanās krāsas pēc cīņām ar Livonijas ordeni atkal atdzima 19. gadsimta vidū. Toreiz Tērbatas universitātes profesors Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš (1848-1928), pētot “Atskaņu hroniku”, uzgāja atsauci par seno Cēsu cīnītāju karogu un to sāka lietot Tērbatas latviešu studenti. Pirmo Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku laikā Rīgā 1873. gadā Tērbatas universitātes latviešu studentiem tika uzticēti goda kārtībnieku pienākumi, un kā amata atšķirības zīmes viņi nēsāja sarkanbaltas krūts lentes. Arī dziedāšanas svētku karogs bija šūdināts sarkanbaltos krāsu toņos, un tas uzskatāms par pirmo Latvijas valsts karoga prototipu. Karogā vēl bija zelta krāsa, kura simbolizēja tautas atdzimšanu un modināšanu, un attēlots Vaidelotis, kas uz Līgo dievietes pavarda ziedo ozola zaru.

Vēlāk stimuls nacionālo krāsu meklējumiem bija 1915. gadā veidotie latviešu strēlnieku bataljoni, jo bataljonu statūti paredzēja šīm karaspēka vienībām karogus. Tad nu latvju streļķi izvēlējās sarkanbaltsarkanās krāsas. Jāteic, ka pirmais mums zināmais saglabātais tieši sarkanbaltsarkanās krāsās šūdinātais karogs ir tieši no strēlnieku laikiem, kas glabājas Cēsu muzejā. To pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane.

Bet sarkanbaltsarkanais karogs bija ne tikai karalauka karogs, tā krāsas arī izvēlējās par neatkarības zīmi. 1917. gada maijā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība pieņēma lēmumu kā Latvijas karoga variantu atbalstīt Anša Cīruļa un Voldemāra Tones zīmēto karoga metu ar krāsu attiecību 2:1:2. Neviens no piedāvātajiem karoga variantiem gan nebija tumšsarkanā krāsā.

Sarkanais karogkrāsas haoss 

Starp citu, 1918. gada 18. novembris arī radīja haosu sarkanbaltsarkanā karoga lietošanā. Uzreiz pēc neatkarības pasludināšanas pie namiem un demonstrācijās parādījās visdažādākie sarkanbaltsarkanie karogi – no dažādiem audumiem, dažādās krāsu proporcijās un izmēros, par sarkano krāsu vispār nerunājot: tā varēja būt gan sarkanīgi rozā, gan sarkanbrūna, gan  asinssārta. Pēc neatkarības pasludināšanas latvieši uzreiz un tūlīt gribēja lepoties ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Tāpēc katra latviešu šuvēja darināja Latvijas karogu, kā nu mācēja un no kā varēja. Visu sarežģīja tas, ka kara noplicinātajās tirgotavās lielā pieprasījuma dēļ beidzās sarkanais audums. Izrādās, ka 1918. gada nogalē sarkanais audums bija viena no deficīta precēm.

Bet kur meklējams pirmsākums sarkanbaltsarkanajam? Tieši Latvijas proklamēšanas akta zāles noformējums sarkanbaltsarkanajās krāsās bija par pamatu tam, lai par mūsu krāsām kļūtu “Latvijas sarkanais” ar baltu svītru pa vidu, kā tas redzams slavenajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā. Nebūtu Latvijas neatkarības proklamēšanas laikā tagadējā Nacionālā teātra zāle izrotāta ar tādu audumu sarkanbaltsarkanās krāsās, kādu redzam fotogrāfijā, Latvijas karogs varētu būt pavisam citāds. 

Par to, ka pašreizējā Latvijas karogā krāsu proporcijas ir tieši tādas, kādas tās ir, mums jāpateicas fotogrāfam Jānim Riekstam, kurš 1918. gadā laida klajā pastkartes ar latviešu pazīstamā mākslinieka Anša Cīruļa metu idejai par latviešu karogu. Ansis Cīrulis bija izdomājis krāsu salikumu, bet nebija noteicis krāsu proporciju 2:1:2. Šāda proporcija izveidojās Jāņa Rieksta izdotajās pastkartēs, un tā nu arī tapa Latvijas sarkanbaltsarkanais.

Jāteic, ka oficiāli un galīgi sarkanbaltsarkanā karoga krāsas un izskats tika noteikts tikai 1923. gada 16. janvārī Saeimas pieņemtajā„Likumā par Latvijas valsts, tirdzniecības, amata personu un atsevišķu iestāžu un karakuģu karogiem, kuru Valsts prezidents izsludināja tā paša gada 20. janvārī. Ar perfekti precīzu valsts karoga izskatu un tā izgatavošanas principiem latviešu tauta varēja iepazīties tikai 1923. gada 16. martā, kad Likumu un Ministru kabineta noteikuma krājuma pielikumā tika publicēti “Latvijas karogu zīmējumi”. Līdz tam valsts karoga krāsas un proporcijas varēja būt dažādas, kas it sevišķi attiecās uz sarkano krāsu.

Auns vai latviešu virsaitis?

Heraldikā sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu, varonību, baltā – cēlumu, atklātību. Tomēr sarkanbaltsarkanās krāsas nav radušās, balstoties uz klasisko heraldikas izpratni. Latvijas karoga krāsu rašanos skaidro tautas teikas, kurām ticēt vai neticēt ir mūsu katra izvēle. 1936. gadā apgāda “Grāmatu Draugs” izdotajā populārzinātniskajā monogrāfijā “Latvijas karoga vēsture” atrodamas divas populārākās leģendas:

* Pirmā teika vēsta: “Igauņi aplenkuši latviešu pili. Jau vairākas nedēļas pils iedzīvotāji cietuši badu. Atlicis vai nu padoties, vai arī izlauzties cauri pretinieka rindām. Kāds vecs koklētājs piedāvājis pēc kopīgas lūgšanas tomēr uzbrukt ienaidniekam. Upurēšanas rituālā nokāvuši aunu. Lūgšanas un upurēšanas laikā koklētājs novilcis savu balto kreklu un iemērcis to auna asinīs. Tā vieta drēbes vidū, kuru koklētājs iemērkšanas brīdī turējis rokā, palikusi balta. Šo sarkanbaltsarkano drānu piestiprinājuši pie kārts un devušies uzbrukumā. Un izdevies ienaidnieku padzīt. Kopš tā laika latviešu kareivji aizvien biežāk sākuši lietot šo karogu.”

* Otra teika ir par laikiem, kad notika latviešu cilšu brīvības cīņas pret bruņiniekiem: “Kādā kaujā latvieši atņēmuši ienaidniekam baltu karogu. Taču tajā kaujā ievainots latviešu virsaitis. Viņš noguldīts uz baltā karoga. Virsaitis licis sasaukt visus karotājus un solīt, ka tie visi cīnīsies, līdz dzimtā zeme būs brīva. Kad visi to apzvērējuši, virsaitis nomiris. Karogs no virsaiša asinīm tapis gluži sarkans. Tikai tur, kur atradies viņa ķermenis, palikusi balta svītra. Sadusmotie latvieši ar šo karogu devušies cīņā un padzinuši ienaidnieku.”

Zaļzildzeltenais sarkanbaltais

Tomēr Latvijas valsts karogs varēja būt arī citāds: zilizaļidzeltens. Lai cik dīvaini tas izklausītos, šis ir pārveidots mums tik labi zināmais sarkanbaltsarkanais karogs. 19. gadsimta astoņdesmitajos gados tika apstiprināts vecākās latviešu studentu korporācijas, Tērbatā dibinātās “Lettonia” zaļizilizeltītais karogs, kas patiesībā ir radies no sarkanbaltsarkanā krāsu salikuma. Vispirms Tērbatas latviešu studenti savas korporācijas krāsās gribēja tikai sarkanu un baltu krāsu, bet, tā kā korporāciju tradīcijas studentu apvienībām pieprasīja veidot karogus trijās krāsās, tad aiz sarkana un balta latviešu studenti piezīmēja trešo krāsu – zeltaini dzeltenu. Taču cara režīmam šāds karogs nepatika, īpaši tam derdzās revolucionārā sarkanā krāsa. Tā nu latvju studenti atstāja tikai zeltaini dzelteno krāsu, bet sarkano aizstāja ar zaļu, kas simbolizēja Vidzemi un Kurzemi, un balto - ar zilu, kas esot ņemts no senā Kurzemes karoga.

Lielā daļa latviešu šo karogu arī asociēja ar tautas karogu un tā to arī izmantoja. 1918. gadā Amerikas latvieši zaļizilidzelteno karogu jau sāka izmantot kā Latvijas valsts karogu. Tomēr, kā izrādījās, Latvijas latviešiem aizokeāna tautiešu tradīcija neiepatikās. 1870. gadā Tērbatā dibinātā korporācija “Lettonia” savu darbību nav pārtraukusi, un joprojām ir daudz studentu un augstskolu absolventu, kuri līdzās sarkanbaltsarkanajām krāsām ar lepnumu nēsā ar letoņu trikoloru.