Bērnu aizsardzības centrs: “Traģēdija, kas prasa plašāku diskusiju”
Pēc tam, kad Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā nonāca četri bērni ar difteriju, no kuriem viens 13. septembrī mira, jo nevienu no viņiem vecāki nebija atļāvuši potēt pret nāvējošo slimību, radies jautājums, vai mirušā četrgadīgā puisēna vecākiem par sava bērna novešanu līdz nāvei nenāksies atbildēt arī likuma priekšā. To “Kas Jauns Avīze” skaidroja Bērnu aizsardzības centrā.
Gan Bērnu aizsardzības centra, gan Tiesībsarga komentāri ir visnotaļ “vispārīgi”. No vienas puses it kā bērnam jānodrošina vislabākā medicīniskā aprūpe, bet no otras puses bērnu vecākiem/aizbildņiem ir tiesības neļaut savas atvases potēt pret nāvējošām infekcijas slimībām. Pēc Latvijas likumdošanas bērna vecākam vai aizbildnim ir tiesības atteikties no sava bērna vakcinācijas. Šādā gadījumā viņam jāsagatavo rakstveida atteikums un tas jāparaksta. Tai pašā laikā lietā par bērnu vakcināciju Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi: “Valstij ir pienākums visu tādu lēmumu centrā, kuri ietekmē bērnu veselību un attīstību, izvirzīt bērna un arī bērnu kā grupas intereses.” Tāpēc, pieņemot lēmumu par bērna vakcināciju, ir jārēķinās ar visbūtiskāko aspektu, un tas ir bērna vislabākās intereses. Līdz ar to arī jautājumi, vai Bērnu aizsardzības centrs izvērtēs šo gadījumu un kāda varētu būt vecāku atbildība par attiekšanos bērnu vakcinēt? Un vai Bērnu aizsardzības centram ir kāda informācija par to, vai bērna vecāki (aizbildņi) bija parakstījuši attiekšanos vakcinēt mirušo četrus gadus veco puisēnu?
Bērnu aizsardzības centra vadošā eksperte (struktūrvienību sadarbības un stratēģiskās plānošanas nodrošināšanai) Simona Saule “Kas Jauns Avīzei” pauda: “Bērnu aizsardzības centrs, ja tas būs nepieciešams ģimenei, pirmsskolas izglītības iestādes vai citiem speciālistiem, primāri iesaistīsies atbalsta sniegšanā. Papildus - sadarbībā ar pašvaldības dienestiem izvērtēsim iespējamo risku izvērtējumu ģimenē.” Uz jautājumu, vai Bērnu aizsardzības centram ir informācija par vecāku attiekšanos vakcinēt bērnu, Simona Saule teica, ka tāda informācija centram neesot.
Par šo gadījumu centram ir šādas vērtējums: “Situācija, kuras noslēgumā ir miris bērns, jebkurā gadījumā ir traģēdija, kas vienlaikus prasa ari dziļāku izvērtējumu un plašākas diskusijas gan veselības aprūpes, gan vecāku/bērnu tiesību, pienākumu un atbildības jomā.”
Savukārt Tiesībsarga birojs norādījis, ka saskaņā ar ANO Bērnu tiesību konvencijas 24. panta 1. punktu valsts atzīst ikviena bērna tiesības uz visaugstvērtīgāko pieejamo veselības standartu. ANO Bērnu tiesību komiteja savos Konvencijas komentāros norāda, ka bērnu tiesības uz veselību ietver ne tikai laikus veiktus un atbilstošus profilaktiskus un veselību veicinošus pasākumus, bet arī tiesības augt un attīstīties tā, lai sasniegtu savu spēju maksimumu un dzīvotu apstākļos, kuri nodrošina visaugstvērtīgākos veselības standartus. Jautājumus, kas skar cilvēku, tai skaitā bērnu, ārstniecību, regulē Ārstniecības likums un Pacientu tiesību likums.
Viens no ārstniecības pamatprincipiem, kas regulē pacienta un ārstniecības personāla attiecības, ir informētā piekrišana. Informētā piekrišana ārstēšanai nozīmē, ka bērns vai viņa vecāki (vai citi likumiskie pārstāvji) izprot veselības stāvokli un rekomendēto ārstēšanu. Pacientam ir likumiskas tiesības saņemt visu informāciju, kas attiecas uz savu veselības stāvokli un ārstēšanu, jo bez šīs informācijas nav iespējams izdarīt pilnībā informētu izvēli un dot apzinātu piekrišanu ārstēšanai.
Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 13. pantu bērnu līdz 14 gadu vecumam ārstniecība ir pieļaujama, ja viņa vecāki (vai citi likumiskie pārstāvji) par to ir informēti un devuši savu piekrišanu. Bērnam ir tiesības tikt uzklausītam un atbilstoši savam vecumam un briedumam piedalīties ar ārstniecību saistītā lēmuma pieņemšanā. Savukārt bērni no 14 gadu vecuma var patstāvīgi sniegt savu informēto piekrišanu ārstniecībai. Šāda kārtība pastāv kopš 2010. gada, kad spēkā stājās Pacientu tiesību likums. Vakcinācija ir uzskatāma par ārstniecību un uz to attiecas tie paši nosacījumi, kas ietverti Pacientu tiesību likuma 13. pantā – līdz bērna 14 gadu vecumam vecāki (vai citi bērna likumiskie pārstāvji) pieņem lēmumu par bērna vakcināciju, savukārt pēc 14 gadu vecuma šo lēmumu var pieņemt pats bērns.
Jāatgādina, ka Latvijā bērni ir obligāti vakcinējami pret 14 infekcijas slimībām – tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu, b tipa (Haemophilus influenzae) infekciju, B hepatītu, vējbakām, pneimokoku infekciju, rotavīrusu infekciju, cilvēka papilomas vīrusa infekciju. To nosaka Vakcinācijas noteikumu 3.1. apakšpunkts. Savukārt šajos noteikumos ir arī punkts, kas pieļauj, ka vecāki var attiekties no bērna līdz 14 gadu vecumam potēšanas.
