Latvijas spēcīgākais vīrs Aivars Šmaukstelis: "Jāzina, kad mest mieru"
Ar 26 uzvarām 76 spēkavīru sacensībās Aivars Šmaukstelis ir piektais visvairāk godalgotais pasaulē un pirmais Latvijā. Šogad Eiropas sacensībās Aivars vēlas izcīnīt pirmo vietu, pirms likt punktu šai karjerai. Viņš ir iespaidīgs – garumā 188 centimetri, sver 142 kilogramus, rokas rotā tetovējumi ar senām skandināvu un latviešu zīmēm.
Savas lielā sporta gaitas Aivars aizsāka Valmieras 5. vidusskolā, kad viņu draugs aizveda uz svaru zāli Spēka pasaule. Tur viņu pamanīja treneris, kas piedāvāja iespēju startēt spēka trīscīņā. Aivars piekrita, no tā brīža smagi trenējās un izcīnīja pirmo vietu Latvijas spēkavīru junioru čempionātā spēka trīscīņā svara kategorijā līdz 125 kilogramiem.
Gan spēks, gan gudrība
“Latvijas čempionātos amatieros biju jau viens no augšējiem galiem, bet, kad pārgāju uz profesionāļiem, biju zemākajā galā. Un tu jau negribi būt zemākajā galā, bet gan uzvarēt vai būt tuvu top 3,” saka Aivars.
Spēkavīru sportā svarīgs ir ne tikai spēks. “Tu nevari būt tikai stiprs, ir jābūt arī izturībai un ātrumam,” teic Aivars. Un jābūt gudram, jāprot ieklausīties savā ķermenī, jo, to ignorējot, var nodarīt pāri savam organismam. “Aizbraucu uz treniņu, sāku trenēties un jūtu, ka nebūs, nospiež svari, tad paņemu vieglāku režīmu. Ir jāspēj adaptēties, ko ķermenis saka, citādi var sevi satraumēt,” skaidro Aivars.
Latiņa pacelta virs 500 kilogramiem
Smagi trenējoties, ēdot un lietojot uztura bagātinātājus, Aivars ir cilājis un vilcis neaptveramus smagumus. Piemēram, pacēlis baļķi 195 kilogramu svarā, spiešanā guļus labākais bijis 220 kilogrami trīs reizes. Vilcis ap 70 tonnu smagu kuģi un helikopteru. “Tas helikopters patiesībā bija viegls. Domāju, zem 10 tonnām, pat virvi neizmantojām,” pasmaida Aivars. Kā vislielāko smagumu viņš kopā ar vēl sešiem spēkavīriem vilcis Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā 254 tonnas smagu vilcienu.
Bet kur ir cilvēku maksimālā spēku robeža? Laikā, kad Aivars aizsāka spēkavīra gaitas, ja kāds varēja pacelt 300 kilogramu svara stieni, šķita iespaidīgi. Pēc pāris gadiem, ja varēja 400 kilogramu stieni, tas bija vou!, un 300 kilogramu vairs nekas dižs nelikās.
“Bet 2016. gadā Anglijas spēkavīrs Edijs Hols pirmais pacēla 500 kilogramu smagu stieni. Neviens neticēja, ka kāds cilvēks spēs to izdarīt,” atceras Aivars. Drīz pēc tam islandietis, Troņu spēļu aktieris Haftors Bjornsons pacēla 501 kilogramu. “Tagad būs sacensības, kur katru gadu spēkavīri mēģinās pacelt 505 kilogramus. Latiņa aug ar katru gadu. Bet, ja tu spēj pacelt 470 kilogramu, tad tas ir cienījami un esi līmenī,” saka Aivars.
Viņam pašam izdevies pacelt 400 kilogramu, un tas ir ļoti grūti: “Slodze tajā momentā, kad ceļ stieni, ir anormāla ķermenim, spiediens galvā un viss pārējais. Tas nav paņemt divus iepirkumu maisiņus no veikala un aiziet līdz mašīnai vai mājā.”
Ārpus laukuma labākie draugi
Šie vīri sacenšas, kurš būs stiprāks, bet reizē visi ir kā viena liela ģimene. “Mēs cits citu atbalstām un palīdzam. Tajā momentā, kad izejam uz laukuma un noskan svilpe, esam ļaunākie ienaidnieki. Bet tiklīdz noskan finiša svilpe, tu ej un atbalsti otru mentāli, lai viņš arī pabeidz šo disciplīnu,” saka Aivars.
Tādu draudzību un vienotību kā spēkavīriem viņš citos sporta veidos nav novērojis ne Latvijā, ne visā pasaulē. Restorānā spēkavīriem patīk citam citu pavilkt uz zoba, bet Aivars tikai pasmiesies: “Tad jau redzēsim pēc sacensībām, kurš būs mīkstais. Ēdīsi manus putekļus.”
Ģimenes atbalsts
Sacensības pārsvarā ir vasarā, un tad kopīgi atvaļinājumi ar ģimeni nav iespējami. Arī sestdienās kopā laika pavadīšana ir ierobežotāka. “Bet man ir ļoti saprotoša ģimene – sieva un abas meitas. Vienmēr atbalstījušas un palīdzējušas,” priecājas Aivars.
Ar sievu Ilzi viņš iepazinās draugiem.lv, tikai neatceras, kurš pirmais uzrakstīja. Un tagad Ilze pārdzīvo par savu spēkavīru. “Kad atbraucu mājās, mani sagaida vakariņas, vienmēr pagatavo ēdienu, ko ņemt līdzi uz treniņiem. Protams, cenšos uz sacensībām paņemt līdzi arī ģimeni. Bija sacensības Bahreinā, kur sievu varēja paņemt līdzi,” stāsta Aivars.
Tagad Aivars ar ģimeni dzīvo Siguldā un drīz būs pabeidzis celt savu māju. “Man ļoti patīk Sigulda. Tu izej deviņos vakarā ārā, un valda miers. Mēs dzīvojam tuvu Siguldas centram, bet tik kluss, ka liekas, ka esi laukos. Ir ļoti daudz aktivitāšu gan ziemā, gan vasarā.”
Ēd visu, ko grib
“Darbadienās brokastīs uzēdu maizītes. Vai arī pusfabrikātu pankūkas uzcepu, kur iekšā ir šķiņķis un siers. Brīvdienās kādreiz uztaisu omleti un karstmaizes,” atklāj Aivars. “Man patīk ēst to, ko gribu, baigi nesekoju diētām. Ēdu, cik es gribu, ko gribu, kas man garšo. Piemēram, gribu šovakar picas. Nekādu problēmu, mājās uztaisīšu vai pasūtīšu.”
Turpretim jau pieminētajam islandietim Bjornsonam ir strikta diēta – 10 000 kaloriju dienā. “Viņš ēd rīsus ar liellopu malto gaļu, nozvana modinātājs telefonā, viņš paņem un sāk ēst. Un tad ēd pa vidu treniņam, pa vidu sacensībām. Es sacensībās nevaru paēst, pat pēc tam jāpaiet kādām divām stundām, lai nomierinos, un tad es varu mieloties,” stāsta Aivars. Turklāt rīsi viņam ne pārāk garšo.
Aivars gan lieto dažādus uztura bagātinātājus, proteīnus, kreatīnu, aminoskābi, glutamīnu un citus vitamīnus. “Visi tie jālieto, lai uzlabotu rezultātus. Paskatos uz bundžu, tur rakstīts – zivju eļļa, trīs kapsulas. Es ņemu piecas vai sešas, jo pārsvarā tas izvēlēts vidēja auguma cilvēkam, kam ir aptuveni no 80 līdz 100 kilogramu ķermeņa masa.”
Sāpīgā trauma
Ikdienā Aivars strādā firmā, kas tirgo metāla režģus, pakāpienus, žogus, darbs kā jau birojā, no plkst. 8.30 līdz 16.30. Baltijas valstīs ar spēkavīru sportu vien nevar nopelnīt, tas iespējams ar sponsoriem, piemēram, Lielbritānijā, ASV, Polijā.
Kādudien, ejot ārā pa pakāpieniem, piepeši celī sānos stipri iedūrās. “Es tajā brīdī divas minūtes pastāvēju un domāju, vai vispār varu atpakaļ nolikt kāju un iet uz priekšu,” atminas Aivars.
Vēlāk sāpes pārgāja, taču nācās klibot, un celis nedaudz uzpampa. “Nodomāju, ka saite sastiepta. Pēc nedēļas šķita – viss labi un varu darboties tālāk. Aizbraucu uz vieniem mačiem, uz otriem un joprojām jūtu to celi.” Vēlāk veica izmeklējumu un atklāja, ka celī ir meniska plīsums.
Prast aiziet īstajā brīdī
Šī trauma turpmāk ietekmēs Aivara gaitas, un viņš arī apdomā šogad beigt savu spēkavīra karjeru. Gribējis jau pērn, bet draugs igaunis, kuram ir 42 gadi un ar kuru kopā sestdienās trenējas, pierunājis vēl vienu gadu palikt un tad kopā mest mieru. “Ja Dainim Zāģerim izdosies noorganizēt savu spēkavīra čempionātu, tad tie būs mani pēdējie mači Latvijā.”
Pēc tam Aivars prāto nodarboties ar citiem sporta veidiem. Traumu dēļ viņš vairs nevar noslogot celi un atgriezties trīscīņā vai būt skrējējs, bet ir citi varianti. “Viens ir armrestlings, un otrs ir armliftings, tas ir uz tvērienu, kur jāceļ visādi priekšmeti ar vienu roku. Ja ar lejasdaļu nekā, tad varu izmantot augšdaļu, kamēr rokas vēl ir veselas,” spriež Aivars.
Stiprais vīrs atzīst, ka jāsaprot tas brīdis, kad jāmet miers. “Labāk aiziet, kad esi vēl augšējā gala atlēts, nevis kad sāc krist zemāk un zemāk un paliec tikai 8. vai 9. vietā,” saka Aivars.
