Indra Burkovska: “Ar gadiem prioritātes dzīvē mainās”
Latvijas Nacionālā teātra aktrise Indra Burkovska neprot runāt garlaicīgi. Saruna ar viņu ir kā izrāde – te joks, te atmiņa, te sāpīgs atklājums, kas ievelk dziļāk nekā plānots. Žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunākajā speciālizlaidumā “Laimīgas Vecumdienas” viņa stāsta par pļavām un gaspačo, par bērnības sienu un līnijdejām, par ceļojumiem un lomām, kas dzīvē atnāk tieši laikā.
Vai jūs ietekmē Latvijai tik raksturīgās laikapstākļu maiņas?
Protams. Mēs ar vīru klausāmies radio un reizēm pasmīkņājam. Tur visu laiku stāsta, kāds laiks bijis pirms simt gadiem, – kas noticis, kādi rekordi. Bet tu jau steidzies, skrien prom, un pēkšņi dzirdi – pirms simt gadiem bija tas un tas… (Smejas.) Pirmo programmu es klausos bieži, man tā ļoti patīk, īpaši tie čaļi, kas tur strādā. Bet ar laika prognozi… nu, tur gan ir, kā ir. Ir tāda small talk mācība – kā sākt sarunu. Bet, ja nu tev galīgi nav par ko runāt, tad sāc žēloties par laiku. (Smejas.) Nav vasaras, kur tad tā vasara… Bet patiesībā līdzjūtību varu izteikt vienīgi tiem, kam nepārtraukti jāpļauj zāle, jo tā šogad aug neprātīgi ātri. Pārējais jau ir tikai daba, un daba ir vienreizīga.
Kāda loma jūsu dzīvē ir dabai – vai tā ir vienkārši vide, vai arī dziļāks garīgs spēks?
Es savulaik pat pabeidzu dārzkopības kursus pie Gundegas Lināres. Lai gan jāsaka godīgi – dzīvojot Kuldīgā pie mammas, ravēšana nebija mana mīļākā nodarbe. Tagad, kad ir pašai sava dobe, attieksme ir mainījusies. Nesauksim to par dobi – tā ir puķu kaste. (Smejas.) Tas privātīpašnieciskums – nu redz, kā tas strādā! (Smejas.) Ja tu pats vari izdomāt, ko tur likt un kas tev tur augs, uzreiz pavisam cita sajūta.
Tukumā šogad mēs tiešām dzīvojām visu vasaru. Atbrauca bērni, mazbērni, bija īsts ģimenes laiks. Vasarā ar ģimeni arī daudz kur aizbraucām. Mazbērni jau paaugušies, ar viņiem ir pavisam cita kompānija. Tagad redzēs, kā būs ar darbiem, varbūt pat ziemu tur varēsim pavadīt. Bet šie tomāti, lūk, ir mana vīra lepnums. (Indra man atnesusi divus skaistus tomātus.) Starp citu, man ir labākā gaspačo recepte visā Latvijā! Spānijā veikalos gaspačo stāv tādās pakās, kā mums kefīrs. Es nopirku un sajutu – tur kaut kas ir citādi nekā receptēs, ko gatavoju šeit. Paņēmu palielināmo stiklu un izlasīju sīkiem burtiem sarakstīto sastāvu. Atradu slepeno sastāvdaļu! Kopš tā laika man ir īstais gaspačo.
Kas tad ir tā slepenā sastāvdaļa?
Tā ir ļoti interesanta – un aug tepat Latvijā. Dārzenis, kura sulu pievieno gaspačo. Bet tagad es redzēšu, cik lasītāju patiešām izlasīs interviju, jo viņi tad man arī prasīs – kas tā par sastāvdaļu? (Smejas.)
Visu sarunu ar Indru Burkovsku lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunākajā speciālizlaidumā “Laimīgas Vecumdienas”, kas nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
