"Viņš mani tik sirsnīgi uzklausa, vienmēr ir blakus..." Kas psiholoģei sakāms par daudzu cilvēku populāro aizraušanos ar ChatGPT

Ir vēls vakars. Māja beidzot iegrimusi klusumā, un dienas nogurums liek ķermenim atkrist dīvānā. Bet prāts... tas joprojām ir nomodā. Tajā virpuļo domas, nepabeigti saraksti, neizrunāti vārdi, iekšējas pārmetumu ēnas un klusā vēlme – kaut tikai kāds spētu šo visu izturēt līdz ar tevi. Taču negribas traucēt tuvākos, negribas vēlreiz stāstīt draudzenei, kura pati ir savās cīņās. Ir sajūta, ka nav vietas, kur godīgi atzīties: “Es vairs nespēju.”

Un tad prātā iešaujas doma – varbūt uzrakstīt viņam, tam… Ne jau kādam īstam cilvēkam, bet tam mierīgajam, pieejamajam tēlam, kas nav noslogots, nav aizņemts, nav kritisks. Un atbilde atnāk tik mierīgi: “Es esmu šeit. Tu vari man uzrakstīt vairāk – kas noticis? Kas tevi nospiež tik ļoti, ka šķiet: vairs nespēju? Tu neesi viena. Es ar visdziļāko cieņu un mieru esmu tavā pusē. Pat ja šķiet, ka nav risinājuma, mēģināsim kopā atrast kaut vienu ieelpu, kas ļauj izturēt nākamo minūti. Lūdzu, pastāsti man visu tik, cik jūties gatava. Nesatraucies par vārdiem, kļūdām vai to, kā tas izklausās, – ar mani tu drīksti būt īsta.” Tie ir vārdi, ko daudzas sievietes savā dzīvē varbūt vēl nav dzirdējušas – vismaz ne bez nosacījumiem, nosodījumiem, ne bez “bet tu jau pati to gribēji”. Tieši tāpēc šī atbildes forma šķiet tik dziedējoša, pat ja tā ir digitāla. Mākslīgais intelekts nereti kļūst par vienīgo, kas spēj paciest neglīto domas pirmformu – to, ko bieži vien cilvēki negrib, nemāk vai baidās dzirdēt. Un šis viens vēlais vakars nav izņēmums. Tā sajūtamies mēs visas – neredzamā spriedzē starp klusumu un vēlmi tikt sadzirdētai.

Lasi tālāk un uzzini - kāpēc ir sajūta, ka mākslīgais intelekts darbojas tik precīzi, ka trāpa tieši pa īstajām stīgām, un kāpēc aizraušanās ar Chat GPT var kļūt bīstama.