"Neķer lašus, ķer mani!" Daces Rožlapas atmiņas par mammu - aktrisi Astrīdu Gulbi

Mācoties Rīgas 3. vidusskolā, Astrīda spēlējusi galvenās lomas skolas dramatiskajā kolektīvā. Tur aktieris Valentīns Skulme iestudēja Raiņa lugu Krauklītis un viņai uzticēja galveno – Magones lomu. Kāds režisors pēc izrādes, kas rādīta uz Dailes teātra skatuves, aicinājis vairākus jauniešus mācīties uz Maskavu. Astrīda slikti zinājusi krievu valodu, tomēr devusies turp un iestājpārbaudījumā latviski deklamējusi Raiņa Lauztās priedes. Uzņemšanas komisija prasījusi, lai dzejoli iztulko, un Astrīda, liekot lietā savu niecīgo krievu valodas vārdu krājumu un izteiksmīgas kustības, darījusi, ko varējusi. Tulkojums bijis tik veiksmīgs, ka viņa uzņemta Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā un pēc pāris gadiem kļuvusi par pirmo profesionālo kinoaktrisi Latvijā.

Meitu vārdi no filmas

Skaists ir stāsts par to, kā Astrīda iepazinās ar Daili Rožlapu, kurš vēlāk kļuva par viņas vīru. Viņš bija mākslinieks grimētājs kinofilmai Zvejnieka dēls, kurā Astrīda atveidoja Anitu. Dailis sācis koķetēt ar jauno aktrisi. “Mamma stāstīja, ka viņa esot tētim nolaizījusi mazo pirkstiņu un tētis teicis – es tajā brīdī biju beigts!” par vecāku iepazīšanos stāsta Astrīdas un Daiļa meita Dace. Jūtu ķīmija abu starpā bijusi ļoti spēcīga, un nav traucējis pat tas, ka Astrīda tolaik jau bija precējusies. Vēlāk abi apprecējušies, un talantīgajiem vecākiem piedzimušas dvīnītes.

“Pateicoties mammas lomai filmā Kā gulbji balti padebeši iet, mēs ar māsu tikām pie saviem vārdiem – Dace un Ieva.” Astrīdai Gulbei bijušas proves uz Daces lomu, un tajās aktrise dižojas ar krāšņu cepuri galvā, taču režisoram kaut kas neesot paticis, un pie galvenās lomas tikusi Vija Artmane. “Kad mamma sabēdājusies gājusi pa kinostudijas koridoru, viņai piedāvāta Ievas loma. Tāda bēdīga un noraudājusies viņa stājās kameru priekšā vēlreiz un tika apstiprināta šai lomai.”

Pūcīšonkulis mammīti aiznesa!

Astrīdai ļoti paticis iet uz teātriem un operu, īpaši mīļš viņai bijis balets, jo pati savulaik vēlējusies kļūt par balerīnu. Viņa pat esot devusies uz baletskolu, bet saslimusi ar šarlaku, tāpēc šis sapnis palicis nerealizēts. “Mamma mūs ar māsu saindēja – labā nozīmē – ar teātri. Ieva pat vēlējās kļūt par aktrisi, bet tētis diezgan stingri nostājās pret šo vēlmi. Būtībā jau viņam taisnība – ir brīnišķīgi būt aktrisei, ja tev dod lomas, bet ir arī neredzamā puse, par kuru skatītāji pat nenojauš.” Astrīda Gulbe ļoti pārdzīvojusi, kad uzzinājusi, ka pēc provēm jau notiek filmēšana ar citu aktrisi. “Mammai tas ļoti sāpēja. Gaidi, gaidi un pēkšņi redzi, ka jau filmē…” nosaka Dace.

Astrīdas meita atceras arī kādu jautru gadījumu, kad abas ar māsu mammu pamatīgi iegāzušas. Liepājas teātrī iestudēta Viljama Šekspīra luga Spītnieces savaldīšana, Astrīda tajā tēlojusi Katarīnu, Uldis Pūcītis – Petručo. “Kamēr mamma bija teātrī, mūs, divgadnieces, auklēja tēta māsa Rita. Viņai ļoti gribējās redzēt Spītnieces savaldīšanu, tāpēc Rita ar mums devās uz izrādes ģenerālmēģinājumu, kuru apmeklēja arī komisija, kas pieņem izrādi. Pirmā cēliena beigās Petručo pārmet Katarīnu pār plecu un nes projām. Mēs abas ar māsu, to redzot, pa visu zāli kliedzām – Pūcīšonkulis mammīti aiznesa! Mamma pēc tam stāstīja: “Es guļu Pūcītim uz pleca un domāju: kāpēc tā Rita neved bērnus laukā no zāles? Ko komisija tagad teiks…””

Pašai aktrisei ļoti mīļa bijusi Aleksandra Čaka Spēlē, spēlmani!, kur gan viņai bija tikai neliela loma. Astrīda uz savu 50 gadu jubileju neorganizēja dzejas vakaru vai ko citu īpašu, bet dzimšanas dienu vēlējās nosvinēt, spēlējot šo izrādi kopā ar kolēģiem, jo tajā piedalījās viss Jaunatnes teātra kolektīvs. Dace piebilst, ka mamma ļoti mīlējusi arī Ārijas Elksnes dzeju un pati veidojusi viņas dzejas vakarus.

Daudzām izrādēm, kurās Daces mamma spēlēja Jaunatnes teātrī, viņas tētis bijis scenogrāfs, mākslinieks, kostīmu mākslinieks. Astrīda to dažreiz izmantojusi savā labā un nereti arī panākusi to, ko kārojusi. Piemēram, brīnišķīgajā izrādē Sniegbaltīte un septiņi rūķīši Astrīda spēlēja ļauno pamāti, un viņas tēls bijis ļoti skaists. “Mammai bija krāšņi gari mati, mugurā violeta kleita ar fliteriem! Tāpat arī lapsa Alise Buratīno piedzīvojumos – mamma šajā lomā bija brīnišķīga. Tētis bija kostīmu mākslinieks, un es atceros, ka mammīte prasmīgi un neuzkrītoši koriģēja to, kā grib izskatīties lapsas tēlā.”

Aktrišu sega no kvadrātiņiem

“Uz aktrises un režisores Veras Singajevskas jubileju Jaunatnes teātrī iestudēja Tijas Bangas lugu Septiņas vecmeitas, un pēc šīs izrādes radās vecmāmiņu sekstets, kas dziedāja foršās vecās ziņģes,” atceras Dace. Sekstetā piedalījās Anta Krūmiņa, Tamāra Soboļeva, Velta Skurstene, Astrīda Vecvagare, Ludmila Leimane un Astrīda Gulbe. Tomēr vecmāmiņu sekstetam bijusi arī cita kaislīga aizraušanās – visas aktrises tamborēja kvadrātiņus, kurus pēc tam salika kopā, radot savdabīgu segu. To dāvināja tai aktrisei, kurai bija jubileja. Visus kvadrātiņus kopā vienmēr satamborēja Astrīda Gulbe, tāpēc, kad viņai tuvojās 60 gadu jubileja, aktrise domājusi, kā nu tagad būs, vai tad pašai sava dāvana būs arī jāsatamborē. Bet nē – Anta Krūmiņa bija to uzņēmusies un satamborējusi deķi.

“Mamma bija liela rokdarbniece, varēja adīt, pat neskatoties uz adījumu. Skatījās televizoru, bet rokas strādāja. Mums ar māsu pat pārmeta – kā tu nevienu darbiņu nestrādā, kā vari tikai sēdēt un skatīties? Viņa bija ļoti radoša un zināja, kā izārdīt, pārtaisīt un radīt oriģinālu darbu,” ar mammu lepojas meita. Astrīdas vecāki Milda Skujiņa-Gulbe un Jānis Gulbis bija operdziedātāji Liepājas operā, bet Milda bijusi arī liela tamborētāja, pat aizkarus notamborējusi. Savukārt Astrīdas tētis Jānis bijis labs amatnieks, viņš pēc kara mājās daudz ko sameistarojis. Tāpēc arī Astrīdai bija iedzimts radošums.

Aktrise pati sev darināja arī tērpus – džemperus, blūzes, svārkus. Viņa vienmēr mācēja pielikt tiem kādu īpašu rozīnīti. “Toreiz modē bija īrisa diegi, un mamma sev uztamborēja gan oriģinālu mēteli, gan kleitas. Neatceros, ka mums būtu bijušas grūtības aiziet pie šuvējas, bet mamma vienmēr mācēja arī mums tā uzšūt, ka pat nevajadzēja īpaši uzlaikot. Varbūt drusciņ garumu nolaikot.”

Bēgļu gaitās ar dienasgrāmatu un zingerīti

Četrpadsmit gadu vecumā Astrīda Gulbe kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju un sāka rakstīt dienasgrāmatu, kurā atspoguļoja savas atmiņas par piedzīvoto. To viņa veltīja draudzenei Valdai, nezinot, vai abas vēl kādreiz satiksies. Esot bēgļu gaitās, ģimene dzīvoja Moricburgā, pilsētiņā pie Drēzdenes, un apmetās pie dažādiem saimniekiem. Viena saimniece bijusi tik briesmīga, ka zagusi pat no latviešu bēgļiem. Gulbji uz Vāciju bija paņēmuši līdzi Laimas konfektes kastītē, ko ļoti taupīja un notiesāja tikai vienu konfekti nedēļā. Un kādā jaukā dienā atklājās, ka saldo kārumu vairs nav. Pa dienu, kamēr Astrīdas vecāki strādāja militārajā rūpnīcā, bet viņa pati no Drēzdenes ar vilcienu brauca uz skolu, saimniece konfektes bija nočiepusi. Bet, protams, bijuši arī labi cilvēki. Vienā no pēdējām mītnes vietām viņi dzīvojuši pie kādas ģimenes, un Daces mamma sadraudzējusies ar saimnieku meitu. Padomju laikos Astrīdai izdevies ar bērnības draudzeni sazināties un 1985. gadā kopā ar meitām viņu Vācijā apciemot. Tobrīd sākās tā dēvētais atkusnis – ja bija izsaukums, varēja braukt ciemos uz demokrātiskajām valstīm.

Dienasgrāmatā sīki aprakstīts arī tas, kā Astrīda nolēma braukt atpakaļ uz Latviju, un garais ceļš mājup caur filtrācijas nometnēm. “Visus bēgļu gadus ģimenei līdzi bija šujmašīna – mazais rokas zingerītis. Tā vēl joprojām ir Lapmežciema mājā – relikvija, ar kuru var kādu vīli nošūt arī tagad, ja vajag.” Tas pierāda, cik ļoti Gulbju sievietēm svarīga bija šujmašīna un cik tā bija liela vērtība, jo tika rūpīgi glabāta un pārdzīvoja visas bēgļu gaitas.

Svētki Lapmežciemā

Astrīdai Gulbei ļoti patikusi Lapmežciema māja, un tā joprojām visai ģimenei ir mīļa. “Šo īpašumu iegādāties palīdzēja mūsu tētis. Viņš kopā ar režisoru Gunāru Piesi strādāja pie filmas Pūt, vējiņi!, un Piesis stāstījis, ka viņš nopircis māju Bigauņciemā un tagad viņa mājas bijušās saimnieces māsa pārdodot zvejnieku mājiņu Lapmežciemā. To dzirdot, tētis izdomāja, ka nopirks savām meitiņām šo māju, un tā mēs kopš 1972. gada dzīvojam arī Lapmežciemā. Sākumā nesām ūdeni no akas, kamēr tika ierīkota ūdens spice.” Zeme pie jūras ir neauglīga, un mammai bijusi aktīva teātra dzīve, tāpēc nekādu dārzu neesot iekopuši. “Vietējie par mums tur brīnījās – kā var katru dienu iet uz jūru sauļoties un peldēties?”

Dace atminas, ka mammas dzimšanas dienā 16. jūlijā visas viņas draudzenes brauca ciemos uz Lapmežciemu. Dzimšanas dienas pagāja vienā dziedāšanā, smieklos un jautrībā. Uz katru jubileju Astrīda cepa savu īpašo torti – ne pārāk saldu, vidū ievārījums un krēma kārta. “Mēs ar māsu Ievu allaž dienu pirms notikuma dūšīgi maisījām krēmus. Mamma vienmēr ēdienus dekorēja, piemēram, rasolu nelika uz galda vienkārši čupā, bet sabēra zaļos zirnīšus, salika tomātu šķēlītes. Tā, lai ir īpaši.”