Elita Patmalniece: "Kādam var šķist, ka mana dzīve ir drāma"
foto: Rojs Maizītis
Elita Patmalniece
Intervijas

Elita Patmalniece: "Kādam var šķist, ka mana dzīve ir drāma"

Daiga Mazvērsīte

"Patiesā Dzīve"

Vasara saistās ar sauli, jūru, atpūtu, kaut vai ar darbošanos dārzā, bet Elitai Patmalniecei, lai pabūtu dieniņu pie jūras, ir burtiski jāizraujas no apburtā loka – gleznas, kleitas, izstādes, radošās darbnīcas... Ar daļu savas neizsīkstošās enerģijas māksliniece uzlādēja arī mūs šova "Dziesmu duelis" 20. jubilejas svinībās, kur viņa atkal žilbināja ar tērpiem un savu neatkārtojamo personību.

Elita Patmalniece: "Kādam var šķist, ka mana dzīve...

Elita ir ļoti īsta gan savos darbos, gan arī sarunā, un tas viņu patīkami atšķir no digitālajam laikmetam raksturīgajiem izskaistinājumiem, kas sastopami ik uz soļa. Viņa visu saka, kā ir, nemānās un neslēpj, gadās arī pa skarbākam vārdam. Kā nekā daudzas modes noteicējas bijušas – un ir – šerpas dāmas, ar kuru viedokli jārēķinās. No Patmalnieces var mācīties ne tikai spēju teikt acīs patiesību, bet arī optimismu. Lai kādi vēji pūš un lai cik maciņš plāns vai biezs, viņa iet un dara. Ieņem galvā un sāk šūt dīvainas lelles, gleznot galvaskausus un mērkaķus vai meitenes ar skumjām acīm. Domājams, turpmāk tās smaidīs biežāk, jo mākslinieces dzīvē atkal ienācis tuvs draugs, ar kuru kopā var gan apceļot Latviju un vērot saulrietus, gan dziedāt līdzi Elitas sirdij tik tuvās latviešu dziesmas.

"Dziesmu dueļa" turnejas atklāšana un Elitas Patmalnieces dzimšanas dienas svinēšana Jelgavā 2024. gada augustā

2024. gada 22. augustā Jelgavā, brīvdabas koncertzālē "Mītava", tika aizvadīta "Dziesmu dueļa" jubilejas turnejas atklāšana un nosvinēta mākslinieces Elitas Patmalnieces ...

Tikai uz priekšu

Uz mūsu augstās modes skatuves tu uznāci bez steigas, sakot, ka neesi viegluma meklētāja ne mākslā, ne dzīvē.

Tā jau ir, es visu daru pamatīgi. Modē sāku strādāt jau 19 gadu vecumā. Man bija 25 gadi, kad, strādājot Rīgas modēs, kopā ar Ilzi Līderi Tallinā vissavienības mākslinieku modelētāju konkursā dabūju pirmās vietas par kolekcijām Māksla un reliģija un Jaunā ekonomiskā politika, piedalījos arī konkursā par brīvo tēmu ar saviem sarkanā zīda tērpiem. Tā bija pirmā lielā atzinība un mana darba novērtējums, jutos burtiski laimīga. Pēc tam nāca konkursi Lietuvā – arī ar pirmajām vietām. Visforšāk tomēr ir uzvarēt pirmoreiz, pēc tam tikai jākreņķējas, būs pirmā vieta vai nebūs. Mans ceļš turpinājās, gāju tik un darīju. Virsotni sasniedzu pēc gadiem piecpadsmit, pat radās sajūta, ka man visi grib pieskarties. Tagad kādreizējās slavenības kļuvušas vecas, es beidzot varu justies kā īsta zvaigzne, sevišķi, ja pasaku kaut ko gudru. Tā tai dzīvē iet – kā šūpolēs. Dzīvo, dzīvo, dažkārt šķiet, ka iestājusies zināma rutīna. Kādreiz par daudz ko sapņoju un viss bija priekšā, bet tagad… Kā nu kurā mirklī jūtos. Jā, nedrīkst pārstāt gribēt – vienalga, piemeklē slimība vai kas cits.

Interesanti, kā tavā dzīvē savijas mode, krāsas un mūzika. Tu mūziķiem veido tērpus, labprāt pati klausies mūziku. Savulaik tev bija kaklasaišu kolekcija. Tas atsauc atmiņā festivālu Bildes, kur katru gadu tika apdarināti kādi priekšmeti – krēsli, pastkastītes, datorpeles.

Mūzika man kā iedvesma nākusi līdzi kopš astoņdesmitajiem gadiem, dzirdēt Dzeltenos pastniekus, Līvus, Pērkonu – tie bija svētki. Roks un cīņa par brīvību, protests pret pelēkumu un iekārtu. Tu klausies, sirdi plēš pušu, un no sajūsmas gribas strādāt, kaut ko uztaisīt. Klausījos arī ārzemniekus, piemēram, The Rolling Stones. Dzirdot šo mūziku, sapņoju par viņiem, iztēlojos dzīvi tur. Pie mums jau viss bija aizliegts, ja ieraudzīji kaut ko, kas nācis no ārzemēm, likās tik forši. Toties iemācījāmies paši visu uztaisīt ne no kā. Kad dabūjām firmas plastmasas maisiņu, taupījām kā aci pierē! Bet tagad aizliegtā augļa sindroms pazudis, var iegūt visu, vajag tikai naudu. Es savulaik samainīju pieclatnieku pret košļeņu papīrīšiem... Jā, viss ir pieejams, tas ietekmē arī interesi. Bet toreiz, sapņojot, ka varēsim dzīvot labāk un krāsaināk, radās daudz dziesmu. Toreiz arī šķita, ka visapkārt ir tikai brūnā krāsa, tāpēc centos radīt kaut ko krāsainu, bet, ja krāsu ir par daudz, vajag ko mierīgāku. Tagad man atkal patīk brūns un pelēks. Viss notiek viļņveidīgi. Pēc manām domām, kā jūtu, tā arī jādara.

foto: Rojs Maizītis

Kad tu iemācījies tik ļoti priecāties par dzīvi un iepriecināt pārējos? Tāds iespaids rodas, ne velti saka – kur Elita Patmalniece, tur krāsas, dzīvesprieks un šovs!

Dzīvē esmu guvusi mācību, ka savu grūtumu citiem nevajag izrādīt. Ja cilvēkam ir apsīkums, ja viņš meklē darbu, tad jāgaida, jābūt pacietīgam. Toreiz ar Ilzi strādājām Rīgas modēs, eksperimentālajā modes laboratorijā, bet deviņdesmitajos viss beidzās. Tu staigā, domā, ko darīt, taču atbilžu nav. Nospriedām, ka jāaiziet pie Gerkena pieteikties, bet tad – pat tādā kā enerģētiskā līmenī – sapratām, ka tas nenostrādās. Es jau biju sastapusi savu izšuvēju, sāku taisīt izšūtus vīriešu kreklus, un vienu nopirka Uldis Marhilēvičs – vēl tagad velk uz koncertiem. Pēc tam kā mazas formas mākslas darbi nāca šlipses, tās varēja izstādīt galerijās, arī pārdot. Tā kūlos uz priekšu, saprotot, ka ir jānogaida. Nekad nevienam neesmu gājusi uzplīties, vai nevar mani paņemt kādā projektā. Tas man neder. Pēdējā laikā arī – tiklīdz sāku kaut ko zīmēt, kāds nopērk gleznu, ja sāku šūt, kādam kaut ko vajag. Dievs atkal dod ziņu, ka viss notiek un būs labi. Vajag būt gatavam darīt, tad iet kā vardītei ar sviesta sakulšanu.

Vai tev ir bijis brīdis, kad nav nekā – ne ko ēst, ne jumta virs galvas? Un vējš pa ielu atpūš piecīti, lai var nodzīvot vismaz šo dienu.

Deviņdesmitajos tā apmēram gāja, tie bija drūmākie pārmaiņu gadi. Naudas nebija, bet es vismaz varēju uzšūt kādu kleitu. Rīgā oficiāli neko nevarēja noīrēt, no Ogres uz Rīgu braukāju jau kopš 15 gadu vecuma, kad iestājos Vieglās rūpniecības tehnikumā. Vispirms stājos lietišķajos, bet netiku, jo zīmēšanas eksāmenā sakrāsoju visu melnu. Vajag iegūt pamatīgu skolu, apgūt zīmēšanas pamatus – tas nav vienkārši. Jau kopš astotās klases gāju Mākslas akadēmijas kursos, apguvu zīmēšanu, gleznošanu, bet augstskolā iestājos tikai pēc tam, kad jau desmit gadus biju nostrādājusi Rīgas modēs. 

Ja toreiz būtu uzņemta Lietišķās mākslas vidusskolā, tava dzīve būtu pavisam citāda. Tehnikumā tu esi apguvusi visu apģērba šūšanas un ražošanas procesu, ne tikai augstās modes mākslu.

Jā, arī tie tērpi, ar kuriem ieguvu vietas konkursos, bija velkami mugurā. Ir ielikts pamats, es protu šūt,  esmu sākusi no pašas apakšas. Lietišķajos uz modes nodaļu bija baigais konkurss, taču tur iemāca milzīgu rūpību, kas, visticamāk, būtu laupījis daļu mana stila – jo trakāk, jo labāk! Lietišķo absolvents to, iespējams, nevarētu atļauties, taču es modē ienācu kā bērns, man skola nebija tik smalka, tāpēc varēju izpausties brīvi. Mākslinieks jau piedzimst ar kompozīcijas izjūtu, tas nav jāmāca – uzzīmē, un ir! Gleznojot gan sākumā zīmēju skicītes, un glezniecībā arī visu īsti līdz galam neprotu, bet zinu, kas ir gaismas, ēnas, perspektīva. Svarīgāk tomēr ir atrast savu stilu un to attīstīt. Aija Zariņa glezno tā, Maija Tabaka – citādi, Ieva Iltnere atkal tā. Agrāk izstādes viesnīcas Latvija zālē bija liels notikums, no mākslinieku darbiem varēja iedvesmoties. Skola ir arī sastaptie cilvēki, gājām uz Mākslas dienām, kur iepazinos ar Marhilu (mūziķi, komponistu Uldi Marhilēviču – D.M.). Viņš nāca pie mums uz Rīgas modēm, pasūtīja Ilzei kreklus. Igo no laimes pat šuvām par velti – viņš mūzikā bija mūsu elks. Tā viss savijas kopā.

Arī tagad pati šuj?

Jā, pati šuvu kaut vai šo kleitu. Tāpat uz sevis šo un to varu izmēģināt, ja ir brīvs laiks. Bet parasti jau nav, arī šī kleita tapa pēdējā naktī pirms jubilejas. Sāku vienu, tad pietrūka auduma, un nospriedu, ka ir vēl šāds. Galvenais jau ir apdruka, pats audums laikam ir domāts galdautam. Katros svētkos taču vajag torti, puķes un jaunu kleitu!

Vai atceries, ka pirms desmit gadiem uz iepriekšējo jubileju izdevi grāmatu Prieks – īstu retrospekciju ar dzīves aprakstu un daudzām bildēm?

Jā, un tagad man atkal gribas jaunu un skaistu grāmatu – bez biogrāfijas, bet ar gleznām, skicēm un manas dzīves notikumiem. Šoreiz nepaspēju, turklāt pirms jubilejām man uznāk kaut kas līdzīgs depresijai; pirms piecdesmitās bija līdzīgi. Kad svinības paiet, atkal jūtos normāli. Tad jau redzēs, kas būs tālāk. Jā, cilvēks noveco, bet ir nemitīgi jākustas, kā iesaka Jānis Streičs. Saka, mēs, latgalieši, daudz nedomājam, toties daudz darām lietas labā. Kad nav ko ēst, no kāda aizņemamies.  Esmu jau stāstījusi, kā no meitenēm aizņēmos divdesmit eiro, izcepu cepeti, uztaisīju rasolu un aizgāju pie viņām ciemos. Ja nav nekā, parosies virtuvē, kaut ko padari saimniecībā, un uzreiz kaut kas radīsies. Badā mirt? Nē, tas nav par mani. Bet jāmācās arī sadalīt laiku, lai visam pietiktu spēka un varēšanas.

Elitas Patmalnieces personālizstādes "Lidojums starp gaismu un tumsu" atklāšana

Elitas Patmalnieces personālizstādes "Lidojums starp gaismu un tumsu" atklāšana

Vieta, kur izraut štepseli

Vai bērnībā sapņoji par mākslu? Gribēji būt uzmanības centrā?

Nē, domāju, ka man būs vīrs un bērni, es mājās vārīšu putru un būšu baigā saimniece. Saimniece es esmu, bet nav tās lielās ģimenes. No pasakām biju iedomājusies, ka augām dienām slaucīšu māju kā sērdienīte, un tad pie manis atnāks kāds princis no daudzdzīvokļu mājas… Labi, ja ne princis, tad vienkāršs cilvēks – normāls strādnieks.

Bet tu glezno princeses, nevis pelnrušķes.

Zīmēju portretus, sejas – savas sapņu meitenes, arī sevi. Sievietes jau var zīmēt mūžīgi.

Grāmatā rakstīji, ka tavs ideāls ir vecāsmammas sastrādātās rokas.

Viņa gāja ravēt, nemitīgi strādāja, man arī agrāk rokas bija raupjas no šūšanas un netīras no krāsām, nagi nejauki. Un, ja tu neesi baigi skaistais, vismaz vajag, lai esi kārtīgs. Reizi mēnesī aizeju uztaisīt manikīru, un ir tā kārtība. Man patīk ierakties darbā līdz elkoņiem, apkārt rodas mākslinieciskais haoss, kas ir mana lietu kārtība. Kāds tur brīnums, ka uz rokām paliek daži krāsas pleķi. Laikam manī ir tāds strādnieka gēns, gribas darboties ar atdevi.

Teici taču, ka nemaz negribi to vieglo dzīvi…

Pa naktīm nestrādāju, visu padaru laikus. Dažs brīnās, cik daudz varu paveikt, bet esmu iemācījusies darbus sadalīt. Ideja ir mana, bet izpildījumu pasūtu citiem – kreklus taisa vienā vietā, kleitas atkal šuj citā. Reizēm šķiet, ka konkrēto lietu izdomāju pavisam nesen, bet, izrādās, jau pirms gadiem četriem, un viss rit uz priekšu kā pa diegu. Par laimi, šīs vasaras kleitas derēs arī nākamgad, jo mani modeļi un zīmējumi nenoveco. Dažreiz aizdomājos, vai nevajadzētu izveidot savu modes namu, bet tā jau būtu industrija. Esmu māksliniece, nevis firma, kam jāšuj ziemas un rudens drēbju kolekcijas.

Skatos, te, galerijā, visapkārt dzīvo tava daiļrade – tērpos, gleznās, kartītēs, arī krūzēs un citos iemiesojumos. Interesanti, kāds ir tavs dienas ritms? No rīta pamosties, jāzīmē skice kādam kreklam, bet sagribas gleznot…

Man ir kalendārs, kurā ierakstu plānus katrai dienai, bet domāju par nopietnāku dzīves plānošanu. Piemēram, lai varētu visu dienu neiziet no dzīvokļa un veltīt sevi tikai gleznošanai, lai neviens nerausta. Jā, varbūt gribētu mājkalpotāju, kas palīdz sakārtot dzīvokli; daudz laika aizņem arī gludināšana. Tomēr, kārtojot māju, tu sakārto arī domas. Tagad mantu ir par daudz, dzīvoklis par mazu, varbūt laiks jaunai mājai – ar bibliotēku un tējas istabu? Būtu labi tā, kā bija agrāk, kad visiem Rīgas dzejniekiem un rakstniekiem bija vasarnīca, teiksim, Jūrmalā. Tas būtu jauki – pa dienu strādāt un vakarā basām kājām aiziet līdz jūrai. Bet man patīk Rīgas centrā, laukos, visticamāk, kļūtu garlaicīgi.

Atliek Liepāja, kur tu esi ļoti iecienīta.

Tur man patīk, bija doma nopirkt Liepājā dzīvokli. Ļoti patīk arī Liepājas pludmale. Tā lielā jūra, kas aizpūš prom visas domas. Mēs tagad braucam uz Ulmali – starp Pāvilostu un Jūrkalni. Tur ir sakrituši koki, var iet pārgājienos, krasts nemitīgi mainās. Var gleznot. Kad apsēdies stāvkrastā un skaties uz jūru, liekas, esi pasaules malā. Man ļoti patīk ūdens, patīk peldēties jūrā, un, kad visu dienu pludmalē izzīmējos, jūtos laimīga. Šāda domu apskaidrošana man tiešām ir nepieciešama. Izrauj štepseli un sāc visu ar jauniem spēkiem.

Nevaru iztēloties tavā mākslā konfliktējoši sakritušus kokus, vētru.

Es taisu arī ainavas, bet tās drīzāk ir kā skicītes. Saka jau, ka vajadzētu arī tādu izstādi sarīkot. Man ir arī klusās dabas, bet šogad iznāca zīmēt mazāk. Izmantoju arī fotogrāfijas, bet gleznošana dabā ir kā mācības – tu iedziļinies, glezno to, ko redzi. 

Vai glezno atbilstīgi noskaņojumam? Tevis gleznoto meiteņu acis pēdējo gadu darbos šķiet skumjas.

Tagad beidzot ir priecīgas. Un es nemaz nedomāju par skumjām, tikai velku, velku, zīmēju, kā sanāk. Kas ir iekšā, to arī zīmēju.

Kā dziesmā – skumjas acis jums šovakar…

Laikam vienīgā Viļņa Krieviņa dziesma. To man, ierakstītu lentē, uzdāvināja viens čalis. Bija arī videoklips tai dziesmai Meitenei kafejnīcā, kurā filmējās skaistule Regīna (Deičmane – D.M.), tagadējā Mazmežotnes muižas saimniece. Pie Regīnas notiek mākslinieku plenēri, koncerti, viņa ir pasakaina saimniece.

foto: Rojs Maizītis

Māksliniekiem viss ir citādi

Tev tagad visapkārt ir skaistums, bet vai bērnībā juties pietiekami glīta, nebija kompleksu?

Ja ne smuka, tad biju vismaz simpātiska. Tas gan bija liels pārsteigums, kad man uzmanību pievērsa skaistākais zēns klasē, un viņš arī kļuva par manu pirmo mīlestību. Bet ne visi, kas bijuši smuki, tādi ir vienmēr.

Šķiet, tu ar katru gadu kļūsti tikai skaistāka – vai arī esi iemācījusies izskatīties arvien labāk. Modes māksliniece Šanele esot teikusi, ka labam izskatam nepieciešams labs miegs – un tikai savā gultā.   

Es tā arī daru, un man vairāk patīk celties bez modinātāja – tad, kad esmu kārtīgi izgulējusies. Ja pieceļos par agru, diena ir pagalam. Vai arī, ja kaut kur jābrauc un no rīta jāsavāc mantas, tas ir drausmīgi. Čemodānu pakošana man krīt uz nerviem.

Kam noteikti jābūt tavā koferī?

Vienmēr paņemu līdzi simtreiz par daudz, pilns čemodāns ar kleitām. Labāk gribētu braukt ar desmit koferiem, viens man ir nāve, jo šķiet, ka tieši to kleitu noteikti uzvilkšu. Protams, lielāko daļu tā arī neuzģērbtu pārvedu mājā. Nedrīkst aizmirst arī visu ko frizūrai, jo, kad lielāka galva, tad pats izskaties tievāks. Ar viduslaiku parūkām tam nav nekāda sakara, drīzāk ar rokmūziku. Tīna Tērnere un Alla Pugačova taču arī piesprauda šinjonus.

Un mūsu rokeri astoņdesmitajos, Līvus ieskaitot, lika ilgviļņus, lai matu vairāk!

Jā, Jānim (Grodumam – D.M.) arī bija. Reiz, kad vēl gāju skolā, uz nakti sapinu daudz mazu bizīšu, bet skolotāja pateica: “Kas tā par vārnu ligzdu!” – un izsauca mani pie tāfeles.

Vienā tavā deviņdesmito gadu sākuma tērpu izstādē fonā skanējis vārnu ķērcienu ieraksts, un daudziem arī būs aizmirsies, ka tu biji viena no nepieradinātās modes karognesējām, ne tikai Bruno Birmanis un Uģis Rūķītis. 

Tad beidzot satiku pirmos nopietnos ārzemniekus, tas bija jautri, īsts modes karuselis ar interesantām kolekcijām un māksliniekiem, ar ballēm līdz rītam. Mūs ar Ilzi intervēja viens žurnālists no BBC, viņš mums uzdāvināja labas smaržas. Bija jau arī bohēma. Tagad vairs negribas iedzert pat vīnu, jo vēlos nākamajā dienā justies labi. Paģirām līdzīgas sajūtas ir arī tad, kad esi pārstrādājies, pārņēmies, tāpēc visu vajag darīt ar mēru. Ja veselu dienu no rīta līdz vakaram briesmīgi strādā, nākamajā jūties kā salauzts. Labāk vakarā atpūsties, lai vari no rīta ķerties klāt ar jauniem spēkiem. Kādu laiku atzīmēju kalendārā dienas, kad piecēlusies jūtos slikti, reibst galva, lai salīdzinātu, papētītu. Iespējams, vainīgas mēness fāzes.

Vai tev izdodas sešas dienas strādāt, tad vienu veltīt atpūtai, pārdomām? Visu dienu tikai sev?

Tas būtu ideāli, kā savulaik Bībelē. Patīk ar čali kaut kur aizbraukt – ciemos vai pie dabas, noteikti ārpus Rīgas. Ja esmu galīgi pārņēmusies, tad dienu pavadu gultā, vienkārši horizontāli. Skatos televizoru, kaut kādas filmas, raidījumus. Dažreiz aizeju uz kino.

Ja būtu filma par Elitas Patmalnieces dzīvi, tad kādā žanrā – drāma, komēdija, šausmene?

Kādam no malas varbūt šķiet, ka drāma, bet tā vienkārši ir dzīve, un tā ir atkarīga no paša cilvēka. Labi, es uzaugu bez mammas, bet viņu labi atceros, man jau bija desmit gadu. Tētis man bija kolosāls, laukos – mammas māsas. Ja tagad par to domāju, bija jau traki, bet dzīve norūda. Būtu stulbi dzīvot vienās puķēs līdz vecumam bez jebkādas citas pieredzes.

Ja tik agri nācās kļūt pieaugušai, tad tu tagad atgūsti nokavēto – spēlējies ar lellēm un princesēm savos darbos tāpat kā lielie puikas ar automobiļiem. Neizdzīvotā bērnība…

Daži saka, ka mani darbi ir ļoti raibi, bet man pašai tā neliekas. Bērnībā lasīju par Rembrantu, Mikelandželo, par tēlnieku Rodēnu, kā viņu neatzina, nepieņēma, un viņš mocījās ar jautājumu, kas ir laba māksla. Tas ir viņa teiciens: “Paņem bluķi un vienkārši atskaldi visu lieko!” Es justos laimīga būt, piemēram, Rembranta tuvumā, kaut vai pienest otas, lodziņu nomazgāt, vērot, kā viņš strādā. Atceros tēti, kurš strādādams lūdza mani kaut ko pasniegt. Iedomājos, kā būtu radīt kādu īstu, lielu mākslas darbu…

Par mākslu saka arī – sātans slēpjas detaļās. Par tavu daiļradi runājot, vai izšuvumā šī puķe varētu būt nevis sarkana, bet violeta? Ko tas mainītu? Kā tu izvēlies krāsas?

Laikam improvizēju. Ietekmējos no visa, kas ir dzīvē, kaut vai no konfekšu kastes vāka. Kolīdz ieraugu kaut ko skaistu, uzreiz gribas nopirkt; laikam šopaholisms. Nopērku skaistu trauku vai kasti ar zaķīti, tad zīmēju to kā kluso dabu. Ja man ir grūti vai skumji, cenšos to nerādīt, bet laikam jau darbos manu dvēseles noskaņu var sajust. Ir man visādi dzīvnieki – mērkaķi, čūskas. Kāds to visu saprot, bet, piemēram, reiz uzzīmēju krāsainu miroņgalvu, cilvēks paņēma to kartīti, paskatījās un nometa, jo viņam bilde likās briesmīga.

Iztēli un fantāziju nevar iemācīties, bet tu esi teikusi, ka svarīgi ir nepazaudēt sevī bērnu. Tas laikam ietver arī spēju ticēt brīnumiem.

Es parasti kaut ko gribu, vēlos, sapņoju, bet, lai kaut kas piepildītos, svarīgi ir darīt pašam. Kad domāju, vai tiešām vairāk nekā nebūs, kaut kas arī notiek. Jā, kādreiz likās, ka man būs ģimene, bet māksliniekam jau viss ir pilnīgi citādi. Arī zinātnieks un pētnieks bez bērniem savā lietā var iedziļināties vairāk. Jā, tagad man ir draugs, un, kad kopā kaut kur dodamies vai gatavojam ēst, viss pārējais aizmirstas. Guntars dara vīriešu darbus, var arī naglu iesist, palīdz man – divas galvas tomēr gudrākas. Ar čali, protams, ir citādi , var kaut kur aizbraukt ar mašīnu, citādi es pa Rīgu lielākoties pārvietojos ar riteni. Taču kleitā mīt pedāļus grūti, un dažreiz esmu mantām nokrāvusies kā tāds vjetnamietis, nu īsts spoks! Es gan vienreiz Spānijā izbraucu ar riteni svītrainā kostīmā kā īsta dāmīte. Pamanāma.

Pacelties virs sīkumiem

Esi solījusies savu sešdesmito jubileju svinēt arī muzikālā gaisotnē ar šovu Dziesmu duelis. Izklausās kaujinieciski, jo dueļos ir uzvarētāji un kritušie. Vai sasaiste ar mūziku veidojās, kad skolā mācījies spēlēt kokli un vijoli?

Mums bija skolotāja Ada Jurjāne un mūzikas klase ar Jāzepa Vītola portretu pie sienas. Tagad novērtēju, cik svarīgi ir, lai kāds tevi tā nopietni ievada mūzikas pasaulē, ieliek pamatus. Nu, tā baigi jau nemācījos, bet notis pazīstu, pietiekami daudz zinu par komponistiem. Bērnībā vajadzētu apgūt gan mūzikas, gan mākslas pamatus, tas veido sapratni par šo pasauli. Varbūt man interese par mūziku bija iedzimta. Tēta radi visi dziedāja, kad Latgalē notika kristības vai citi godi, gāja jautri. Vecāmāte dziedāja baznīcā. Braucām ar tēti žigulī uz laukiem gar Daugavu, pa ceļam dziedājām Raimonda Paula dziesmas. Mums mājās bija plašu atskaņotājs, par blatu varēja nopirkt Paula plates, kuras klausījāmies. Tētim ļoti patika. Biju uz Modo koncertu Ogres kultūras namā, atceros, ka sēdēju sestajā rindā. Tas bija sastāvs ar Noru Bumbieri, Viktoru Lapčenoku, Pārslu Gebhardi, Mirdzu Zīveri – manu mīļāko dziedātāju.

Mirdza ir beigusi to pašu Vieglās rūpniecības tehnikumu, ko tu…

Tas man bija stimuls, kad izkritu lietišķajos. Teicu, ka jāiet uz tehnikumu, jo tur Zīvere mācījās, bet pat nezināju, kur tas atrodas. Aiznesu dokumentus. Tur zīmēšanā dabūju piecnieku. Tā jau ir, ka nedrīkst uztraukties, ja ir spriedze, tad izdari sliktāk, nekā patiesībā varētu. Svarīgi ir būt brīvam, tad viss izdodas, bet, ja visu laiku jādomā, kā tu izskaties… Kā manā jubilejā…

Un atkal jāgatavojas pasākumam. Vai tu jau jūti roku pie rīkles, jo būs jākāpj uz skatuves un jāduelējas ar pretinieku komandu, publikas priekšā minot dziesmas Siguldā, Ulbrokā, Liepājā un citur?

Šo tradīciju aizsākām pirms diviem gadiem, kad Vecgada vakarā divpadsmitos dienā Dziesmu duelī tikāmies VEF Kultūras pilī. Publikai ļoti patika. Ir divas komandas – es ar Olgu pie Normunda Jakušonoka, pret mums cīnās Marhils ar Ufo un Ati Ieviņu. Baiba Sipeniece ir vadītāja. Mēs tiešām minam dziesmas. Vajadzētu gan izskriet cauri kādam sarakstam, atsaukt atmiņā vārdus, pēc kuriem jāmin. Man nepadodas, ja priekšā ir bildes, no kurām jāuzmin dziesma, vai, piemēram, ja stāsta kā sacerējumu, kā viens tur ved uz tirgu zemenes. Nē, tā es neko nesaprotu. Skolā man arī negāja ar sacerējumu rakstīšanu.

foto: Rojs Maizītis

Vai vieglāk ir pazīt pēc melodijas?

Arī grūti, vispirms trīs, tad četras taktis paspēlē priekšā, kā nu palaimējas. Pa vidu minēšanai Olga vai Marhils nodzied kādu dziesmu. Jakušonoks zina visus vārdus un dziesmas, šajā ziņā mēs darbojamies veikli.

Normundam arī visa dzīve paiet tikai mūzikā, ģimenes nav, toties viņš ir strādājis par skolotāju.

Iedomājies, kāds gudrinieks! Tas nav nekāds tikai – tā mūzika! Tas ir ļoti daudz, ja vari spēlēt un ilgus gadus noturēties uz skatuves.

Kovida laikā mūziķiem bija jākar zobi vadzī, toties sievietes pat kara laikā grib ģērbties skaisti, tā ka tev šai ziņā ir daudz priekšrocību.

Es kovida laikā taisīju maskas. Viss jau ir atkarīgs no paša. Kāds varbūt nosprieda, ka nav vērts pat mēģināt pasākt neko jaunu. Man ir vairākas darbības jomas, viss savijas īstā vērpetē – varu gleznot, tad šuju kleitas, un man arī tie mūziķi patīk, iespēju izpausties man netrūkst. Reizēm kopā ar cilvēkiem pazīmēju tā sauktajās meistardarbnīcās, lai gan lielie mākslinieki vairāk glezno vieni.

Olgai Rajeckai tērpus tu šuj sen, bet Mirdzai Zīverei laikam nav gadījies?

Viņa jau pati ir modelētāja. Es biju uz viņas koncertu ar Zigmaru Liepiņu – forši. Ja agrāk šuvu, kad palūdza kāds mūziķis, tad tagad viņi biežāk vienkārši atnāk uz manu galeriju un kaut ko sev izvēlas. Šūt kādam speciālu skatuves tērpu? Tas ir baigais darbs, vajadzīgs piegriezējs. Ja no maniem tērpiem kādam kaut kas der, tad ir liels prieks. Foršāk ir radīt no brīva prāta, saskaņā ar iedvesmu – un kādam noteikti derēs!

Savulaik Dziesmu duelī Sipeniecei visu laiku šuvu jaunus tērpus, kaut ko arī stiķējām, nu, ļoti ņēmāmies. Pēc tam bija citi šovi, bet Dziesmu duelis man bija īsts uzrāviens. Šovu taisīja pēc ārzemju licences, un Latvijas vadītāja tiešām atšķīrās ar kleitām; iespējams, arī tāpēc tas bija tik populārs. Protams, televīzijā bija arī forša kompānija, man patīk iepazīties ar arvien jauniem cilvēkiem. Savulaik kā stilistes kopā ar Ilzi Līderi  žurnālā Klubs un arī SestDienā veidojām stila lapas, uztaisījām cilvēku tādu, kāds viņš nekad nav bijis. Tas gan bija vairāk teātris, nevis mode, un arī toreiz iepazinos ar dažādiem ļaudīm. Kad bija jāzvana kādai slavenībai, bija drausmīgs kauns, bet tu palien zem krēsla, tomēr saņemies un zvani!

Jāpārvar sevi un jāiet tālāk!

Galvenais – nebaidīties, un zināma drosme tiešām ir nepieciešama. Bet neteiksim, ka es būtu ļoti vīlusies cilvēkos, sevišķi sliktus sastapt nav gadījies. Man arī ir tāda īpašība, ka slikto ātri aizmirstu. Kultivēt negatīvas atmiņas, manuprāt, ir muļķīgi. Var gūt mācību, tas paliek fonā, bet tu tik ej tālāk. Man ļoti nepatīk, ja sociālajos tīklos ņemas ap to, ko un kā kurš pateicis. Cilvēkam jābūt lielam, jāpaceļas pāri sīkumiem.

Klausies, gluži rainiskas idejas! No kurienes?

Kas zina, daudz ar Ilzi esam runājušās, varbūt kaut kas ir nācis no viņas vecākiem – svarīgi nebūt sīkumainam, nepiekasīties. Tāpat kā mākslā – jāskatās uz visu laukumu kopumā, vienalga, taisi izrādi vai kleitu. Tā sīkumainība kaitina arī, piemēram, televīzijā, kad raidījumā uzrok vienu konkrētu personu, ap kuru ņemas, apzelē, pēc tam visi raksta komentārus līdz nelabumam. Citreiz palasu un pasmejos.

Man liekas, par tevi gan raksta tikai labu un tu visiem patīc.

Nekā, par manu vārnu ligzdu uz galvas arī raksta visādi. Citi, atnākot uz galeriju pie manis uz izstādi, brīnās: “Tu, Elita, nemaz neesi tik stulba, kā raksta Delfos! Ar tevi par parunāt, izrādās, normāls cilvēks.” Laikam viņiem liekas, ka esmu kaut kāda vējaslota, pat nevar noticēt, ka es pati to visu, kas te redzams, esmu savām rokām sataisījusi.

Ar tiem, kam tu patīc, noteikti kādā tirdziņā vai veikalā vari no sirds parunāties.

Gadās. Aprunājos ar cilvēkiem, prieks, ka mani pazīst. Reiz man pat uzdāvināja puķes. Ja padomā, tā ir laime, ka vari mierīgi iet pa ielu, uz veikalu, darīt savas ikdienišķās lietas.

Ka mums nav kā Ukrainā.

Jā, Guntars pirms laika no turienes atgriezās – palīdzēja nogādāt kravu. Pēc tā atgriezties te, mājās, jau vien ir laime. Katram vajadzētu prast ieraudzīt laimi ikdienā. Laikam Ziedonis teica, ka tādas lielas laimes nemaz nav, ir tikai mazas laimītes. Un vispār jau laime ir mīlestība.