Mileniāļu veiksmes stāsts Nadja Lī Koena - amerikāņu sapnis uz žurnāla vāka
Pati Nadja Lī Koena saka, ka savos darbos viņa pārceļas ārpus šīs realitātes. Ir gan režisore, gan varone pašas uzburtā, spilgtā retropasaulē. Dažbrīd šī jaunā vecā Amerika ir neticami koša un pozitīva, dažbrīd pat biedējoši distopiska – svarīgs ir konteksts un skatītāja redzeslenķis.
Mākslīgā skaistuma fascinācija. Parāde Amerikas norietam
Nadja Lī Koena (Nadia Lee Cohen) ir mileniāļu paaudzes talanta un veiksmes stāsts. Viņa jau kļuvusi par stila ikonu un pārvērš mākslas darbos visus projektus, kuros iesaistās: reklāmas kampaņas, mūzikas video un pat soctīklu publikācijas. Ir fotogrāfe un režisore, kas īsteno pati savus mākslas projektus, veido kampaņas ikoniskiem modes zīmoliem un žurnālu vāku fotosesijas slavenībām. Iejūtas tā saukto darbaļaužu jeb parasto amerikāņu tēlos un strādā ar pasaules ietekmīgākajām zvaigznēm. Vienlīdz ērti jūtas abās sabiedrībās un atzīst, ka slavenības viņu nemulsina. Arī Nadja pati reizēm kļūst par modeli, nereti gozējas uz sarkanā paklāja un modes skašu pirmajās rindās, ir gaidīta viešņa sabiedrības krējuma ballītēs.
1992. gadā dzimusī britu māksliniece, kuras tēvs ir marokānis, bet māte – Lielbritānijas pilsone ar ukraiņu saknēm, studēja modes fotogrāfiju Londonas Modes koledžā un pēc maģistra studiju pabeigšanas devās uz Losandželosu meklēt iedvesmu un realizēt savus fotoprojektus. Viņa ir viena no retajiem māksliniekiem, kam patiesi izdevies sevi pierādīt šajā pilsētā, kur neviens vien talants ieradies ar ideju un sapni. Izrādījās, ka pilsētā, kurā ikviens meklē iespēju tikt pamanīts, atrast modeļus ambiciozajiem projektiem ir daudz vieglāk.
Tagad Nadja atzīst, ka viņas sākotnējais priekšstats par Losandželosu bija tālu no realitātes. Pilsēta viņu apbūra un fascinēja jau ar krāsām, kas pelēkzaļās Anglijas laukos uzaugušajai jaunietei šķita tik spilgtas kā TV ekrānā. Taču tieši skats no malas ir palīdzējis tik precīzi uztvert amerikāniskuma esenci. “Es joprojām jūtos kā vērotāja, lai gan esmu Losandželosā jau vairāk nekā piecus gadus. Ceru, ka tā būs vienmēr. Pirms šeit ierados, man bija britu naivais priekšstats par Holivudu, pieņēmu, ka tā ir ļoti glamūrīga vieta,” fotogrāfe atzinās 2021. gadā intervijā žurnālam “AnOther”. “Biju priecīgi satraukta, kad dzīvē ieraudzīju Slavas aleju. Jautāju kādam garāmgājējam, vai tiešām esmu Holivudā, un man atbildēja, lai atšujos. Taču te sastapu arī nožēlojamus slavenību līdziniekus, netīras ielas un skaļus tūristus. Bija vēl skumjāka puse: bezpajumtnieki, hroniskas mentālās slimības un prostitūcija, un to visu izgaismoja Holivudas neona gaismas. Tā bija kā parāde par godu Amerikas norietam. Iespējams, neizklausās vilinoši, bet tieši tas kļuva par iemeslu, kāpēc iemīlēju Losandželosu un tā kļuva par manu disfunkcionālo mūzu.” Pēc postošajiem Kalifornijas ugunsgrēkiem Lī Koenas skumji krāšņā oda amerikāniskumam un Losandželosai iegūst papildu vērtību.
Savās fotogrāfijās Nadja uzbur iztēlotu, sirreālu pasauli, kuru pilda amerikāņu kultūras artefakti, ko māksliniece gadu gaitā iegādājusies vintāžas veikalos, ielu tirdziņos un antikvariātos. Top “dzīves ainiņas”, kuru noskaņa ir tik koša un sakāpināta, ka kļūst pat nedaudz baisi. Tāda viegli distopiska bārbiju pasaule. Viss amerikāniskais, tostarp skaistums, lielākoties saistās ar kaut ko mākslīgu. Un Nadja nebaidās šo mākslīgumu uzsvērt. Modeles bieži vien atgādina pārlieku sapostās pagājušā gadsimta skaistuma konkursu dalībnieces (vai mūsdienu “Instagram” varones). Šos tēlus rotā mākslīgs iedegums, mākslīgi mati, mākslīgi nagi. Tomēr fotogrāfe ir arī reāliste – viņa nedzenas pēc viena skaistuma standarta un par modelēm uzaicina visdažādāko formu dāmas, ko atrod gan savā draugu lokā, gan sociālajos tīklos.
Pirmais apjomīgais Lī Koenas mākslas projekts bija sešu gadu garumā tapusī 100 portretu sērija, kas tika publicēta grāmatā “Sievietes” (“Women”, 2020) un guva tūlītēju atzinību. Uz rūpīgi inscenēta fona iemūžinātās sievietes ir vairāk vai mazāk atkailinājušās – šajā ziņā Nadja modelēm neizvirzīja noteikumus, bet ļāva izģērbties tiktāl, cik katrai šķita komfortabli. Fotogrāfijas ir šķietami sastinguši filmas kadri, tēli – tik sakāpināti un atklāti, ka robežojas ar pašironiju. Grāmata tika ātri izpārdota, un 2024. gadā autore īstā postmodernisma garā izdeva tās papildināto repliku: “Sievietes. Pirātiskā versija!” (“Women. Pirate Edition!”). Šī grāmatas versija ir apzināti veidota kā japāņu fanu pavairota un papildināta nelegālā kopija – kuplināta ar dažādām piezīmēm un fotosesiju aizkulišu materiāliem, aplūkojot Amerikas kultūras ietekmi Japānā.
Otrs Nadjas lielais fotoprojekts bija grāmata “Sveiki, mans vārds ir…” ( “Hello, My Name Is…”, 2021), kas 2022. gadā izvērtās par izstādi Džefrija Deiča galerijā Losandželosā. Projektam par iedvesmu kalpoja gadu gaitā sakrātas vārdu nozīmītes, ko valkā dažādu apkalpojošās jomas uzņēmumu darbinieki. Tā tapa savdabīga 33 pašportretu sērija. Katram tēlam Nadja līdz pat detaļām izdomāja dzīvesstāstu un vizuālo ampluā, katram bija savākusi arī nelielu priekšmetu kolekciju, kas papildina tēla raksturojumu, un tad viņa pati iejutās savos varoņos.
Mājsaimnieces un augstā mode
Savu aizraušanos ar mūsdienu popkultūru, ar pagājušā gadsimta 60., 70. un arī 90. – dekādi, kurā aizritējusi viņas bērnība, – gadiem Nadja neslēpj arī komerciālajos darbos. Nereti tajos parādās retrokultūras citāti un atsauces, viņas iedvesmas avots ir kino, īpaši Stenlija Kubrika un Deivida Linča filmas. Lai gan komerciālais foto izvirza savus noteikumus, modes nami viņu nolīgst tieši atšķirīgā, “americano” stila iedvesmotā rokraksta dēļ. Arī tad, kad jāfilmē reklāmas rullītis augstās modes namam vai jāveido reklāmas kampaņas fotosesija, Nadja prot nocelt luksusa modi no pjedestāla un ietērpt tajā dāmas no piemājas skaistumsalona. Viņa uzdrīkstas uz brīdi izjaukt “haute couture” noslēpumainības auru, lai padarītu to tikpat pieejamu kā jebkuru citu preci pārlieku spilgtajās TV lielveikalu reklāmās.
Nesenāko sadarbību klāstā ir poētiskās “Saint Laurent” svētku sezonas īsfilmas, ko vieno tēma “Un laiks rit” (“As Time Goes By”, 2024), apspēlējot Marsela Prusta romāna “Zudušo laiku meklējot” nostalģisko šarmu. Šo filmiņu noskaņa ir daudz maigāka par Lī Koenas darbu ierasto neona spilgtumu. Savukārt pēc modes nama “Balenciaga” pasūtījuma fotografējot supermodeli Bellu Hadidu, Lī Koena noturējusies zīmola minimālisma stila rāmjos. Tāda ir modes fotogrāfijas un kampaņu specifika – mākslinieks ievēro zīmola estētiskos kodus, taču parāda to jaunā gaismā un ar savu specifisko rokrakstu.
Nadja sadarbojas ar modes zīmoliem plašā tirgus spektrā – 2024. gada rudenī tapa video visnotaļ pieejamajam “& Other Stories”, taču kā fotogrāfe un režisore viņa strādājusi arī ar “Miu Miu”, “Maison Margriela”, “Gucci” un “Valentino”, veidojusi fotosesijas kosmētikas zīmolam “MAC” un “Adidas” apaviem. Luksusa un ielas modes mistrojumam “GCDS” Nadja radīja īsfilmas ar Pamelas Andersones un Sofijas Lorēnas piedalīšanos, žurnālam “Interview” nobildēja vāka fotosesiju ar Riannu mūķenes veidolā, bet žurnālam “The Cut” – vāku ar Džulianu Mūru. Nadja ērti jūtas kameras abās pusēs, tāpēc neatsakās strādāt par modeli arī pati. 2021. gadā, piekritusi kļūt par modes nama “Schiaparelli” kampaņas seju un mūzu, viņa izgāja sabiedrībā, greznojusies ar ikonisko Daniela Rouzberija zelta sejas rotu.
Visu rakstu lasi žurnāla “Pastaiga” jaunākajā numurā. Mūsdienu pasaulē māksla ir kā svaigs gaisa malks un iespēja nomainīt filtru, ar kādu uz to raugāmies. Esam sagatavojuši 2025. gada pavasara interesantāko izstāžu izlasi Londonā, Parīzē, Nujorkā, Antverpenē, Florencē, Oslo, Bilbao un Berlīnē jeb izstādes lidojuma attālumā.
