Sigita Keiša pusgadā zaudējusi 14 kg svara: "Ja sakārto galvu, kilogrami rūk paši"

Laikam jājautā, kā tu izlēmi, ka dzīvē kaut kas jāmaina, un kāpēc?

Sākums ceļam uz manis labāku versiju sākās pēc pandēmijas, kad izlēmu, ka uz savu piecdesmito jubileju gribu nomest visu to, ko kovida laikā biju uzņēmusi. Pienāca laiks izskatīties tā, kā es vēlos izskatīties. Sāku vingrot un apmeklēt uztura speciālistu. Kad Facebook platformā ieraudzīju konkursu, nedomājot pieteicos. Ar draudzenēm bijām aizbraukušas atpūsties uz Toskānu, kad man pienāca ziņa, ka esmu uzņemta otrajā kārtā un vajagot iesūtīt bildi peldkostīmā. Draudzenei teicu: “Baibiņ, tagad beidzot var bildēt tā, lai manis izskatās mazliet vairāk!” Tiku finālā. Pusgada laikā bija jāiziet 25 dienu programmas kurss. Plānu sadalīju un katru mēnesi piecas dienas uzturējos tur uz vietas.

Kādas bija pirmās sajūtas, nonākot programmā?

Esmu režīma cilvēks. Man patīk, ka viss ir saplānots, un es biju ļoti priecīga par to, ka pašai ne par ko nebija jādomā. Jau pirmajā dienā man iedeva individuāli izveidotu dienas grafiku: cikos, kur jābūt, kas jāizdara. Mājas un birojs ir pilns ar ārējiem kairinājumiem: te ledusskapis, te konfekte, cepumiņš. Bet tad, kad nonāc tur, – tad saproti, ka pietiek ar to, kas tev ir, vari iet nūjot, uz ūdens aerobiku, labsajūtai ir ķermeņa masāža, sejas masāža, baseins, sauna, sporta un trenažieru zāle, spa procedūras, iespēja makšķerēt, līdz 10 km garas vairākas pastaigu takas, izjādes ar zirgu, briežu dārzs, dietologu izstrādāta ēdienkarte, veselības speciālista konsultācijas. Viss ir sabalansēts! Protams, stāsts galvenokārt ir par svara korekciju, bet ne mazāk svarīgs faktors – vispārīga garīgā atpūta. Man šķiet, ka tur iemācījos sakārtot galvu – ja to izdari, kilogrami rūk paši. Un tad saproti, ka nevajag skriet ne uz Turciju, ne Spāniju, te tas viss ir: labi speciālisti, iekārtotas telpas un daba. Viss ir pārdomāts. Līdz projektam nometu desmit kilogramus un projektā vēl četrpadsmit. Rezultātā es pusotra gada laikā tiku vaļā no 24 kilogramiem. Mans mērķis nebija pieiet kaut kam drastiski. Jau no sākuma teicu, ka nevēlos pavisam izkrist no vides, kurā es biju pieradusi dzīvot. Ja klients mani uzaicina darījuma vakariņās, es taču restorānā neēdīšu tikai lapas! Vēlos turpināt baudīt dzīvi.

Kā izskatās viena diena tavā ikdienā?

Mans rīts sākas sešos. No rīta mājās neēdu, izdzeru litru citronūdens, astoņos dodos uz treniņu. Sportoju divas reizes nedēļā: ir gan spēka, gan kardio treniņi, TRX. Ja uz sporta zāli nedodos, tad astoņos esmu jau birojā. Man patīk būt agrāk – pirms citiem, tad varu izdarīt darbus, kas man kā vadītājai ir jāizdara. Brokastu laiks ir ap desmitiem. Brokastu kastītē ir ola, lasis, avokado un kaut kas no zaļajiem salātiem. Otrās brokastis ir divpadsmitos – izdzeru glāzi kefīra. Pusdienas parasti ir ap trijiem – zaļie salāti ar zivi, gaļu vai lēcām un kvinoju. Ja ēdu ārpus biroja, tad izvēlos ko līdzvērtīgu, protams, skatos, lai klāt nav majonēzes. Vakarā mājās ēdu biezpienu, zaļos salātus vai zupu – atkarībā, ko gatavoju ģimenei. Vīram lieku klāt bonusus – izcepu kartupeļus vai kotleti.

Tas izklausās pēc iepriekš ļoti pārdomātām ēdienreizēm.

Jā, es iepriekšējā vakarā pārdomāju, kāds man ir nākamās dienas plāns, vai ir tikšanās ārpus biroja. Citreiz paņemu līdzi pusdienu kārbu un pusdienas apēdu pa ceļam mašīnā. Cilvēks var pielāgoties pie jebkā.

Kas tavos ēšanas paradumos ir nolemts uz neatgriešanos?

Noteikti tā ir saldumu un bulciņu sadaļa. Milti un piena produkti. Ikdienā varbūt tie ir divi procenti no mana uztura. Ja ļoti sevi gribas apbalvot, kas arī ir jādara, tad kādreiz var ieiet kafejnīcā, skaisti pasēdēt, pabaudīt un apēst kādu kanēļmaizīti. Tajā brīdī tu apmierini savas maņas un vari dzīvot tālāk. Bet tusiņos es kūkas vairs neredzu, man tās nav vajadzīgas. Protams, kad dēls atbrauca no Milānas un izcepa medus kūku, tad to es nevarēju nepagaršot. Kādreiz dzēru latte un cappuccino, tagad izvēlos melnu kafiju. Maizi neēdu vispār. Pie brokastīm tās vietā ir kukurūzas galetes. Ja ļoti sagribas maizi, tad tā ir viena šķēle īstas, smagas rudzu maizes.

Kā šīs visas pārmaiņas ietekmē ciemošanos vai viesību plānošanu?

Ja es pati rīkoju viesības, tad noteikti arsenālā ir zaļie salāti. Viesiem es tos pasniedzu ar Burrata sieru vai mocarellu. Ceptu zivi cepeškrāsnī arī es varu ēst. Kā draugiem saku: “Es padomāšu, ko es varu ēst, un to pielāgošu citiem.” Par viesībām citur... Man patika uztura speciālistes padoms – paēd 30 minūtēs un vairāk neknaksties! Mums nemaz nevajag ēst tik daudz, cik mēs esam iedomājušies. Ja tev mājās ir katliņš ar zupu, ielej vienu bļodiņu un izēd. Bet mūsu ķermenim patīk veidot rezerves – gribas vēl vienu bļodiņu, vēl vienu karotīti. Katram bērnībā bija ome, kura teica, ka vajag izēst tukšu šķīvi. Ar šodienas prātu domāju – ja tev kaut kas negaršo vai šķiet par daudz, kāpēc lai to šķīvi tukšotu?

Vai galvenais ir mentālās vai tomēr fiziskās pārmaiņas? Vai tās viena no otras nav atdalāmas?

Visu dzīvi esmu bijusi sportiska, bet kovida laiks ieviesa savas korekcijas. Sauksim īstajā vārdā – slinkumu. Pati sev teicu, ka mājās pavingrot nevaru, tāpēc to nedarīju. Svars nāca klāt, diezgan strauji jau biju par divdesmit kilogramiem smagāka. Pēc pēdējā pusgada varu teikt, ka galvenās izmaiņas, protams, ir vizuālas. Esmu nomainījusi visu garderobi. Iepriekš pirku 46. vai 48. izmēra apģērbu, tagad – 42. Pavērojot, kas tagad ir manā skapī un kas bija iepriekš, es teiktu, ka ir ienākusi baltā krāsa. Baltas blūzes, balti svārki, bikses. Gribas vairāk gaišuma. Aizraujos ar kroketa spēlēšanu, kur jau pēc noteikumiem tērpam jābūt baltam. Kad esi slaidāks, tad baltas drēbes arī izskatās labāk. Šķiet, ka iepriekš ar melno krāsu vēlējos konstanti kaut ko noslēpt. Stutēju sev virsū tādas kā bruņas. Un, protams, ir uzlabojusies fiziskā izturība. Kad sāku vingrot, man no TRX bija paniskas bailes – nevarēju piekares sistēmā ielikt kājas un nostāties uz rokām. Tagad ķermeni varu pacelt divpadsmit reižu. Ķermenis tiek veidots, un muskuļi būvējas kā lego klucīši un kļūst arvien stiprāki. Man reizēm darba kolēģes sūdzas, ka sāp mugura. Jā, var aiziet uz masāžu vienu vai otru reizi, bet pamatā stāsts ir par vingrošanu un iekšējo muskulatūru, kas visu laiku ir jāstiprina. Arī mūsu vecumā ir jāvingro. Būsim reāli – lielākajai daļai cilvēku sēdošs darbs ir līdz pat astoņām stundām dienā. Nupat ar treneri spriedām, ka cilvēkam nedēļā jāvingro vismaz 150 minūtes. Tie ir trīs treniņi nedēļā. Es eju divas reizes nedēļā uz sporta zāli, volejbolu un vēl garās pastaigās.

Minēji pastaigas. Cik daudz kilometru tu tajās nostaigā?

Es nūjoju. Nesanāk katru dienu, bet divas vai trīs reizes nedēļā noteikti. Vienā pastaigā vidēji noeju no pieciem līdz desmit kilometriem. Darba dienās desmit kilometrus bieži nevar atļauties.

Kāds būtu tavs ieteikums visām tām sievietēm, kuras šobrīd lasa šo interviju, māj ar galvu, bet nevar saņemties ne veselīgāk ēst, ne sportot, ne staigāt? It kā jau teorētiski mēs visas saprotam, kas būtu jādara, bet praktiski realizēt neizdodas.

Iesaku atrast vai nu domubiedru grupu, vai draudzeni, ar kuru sportot kopā. Esmu arī ziemas peldētāja. Ja būtu viena, tad noteikti nesaņemtos, bet, ja tev ir ziemas peldētāju grupa, kā mēs saucam – kopiena, tad ir vieglāk. “Kurš šodien dodas peldēt?” noskan ziņa grupas čatiņā. Un tu celies un ej! Vajag atrast atbalsta cilvēkus, kas ar tevi ir uz viena viļņa. Otrs – gan ziemas peldēm, gan treniņiem, gan nūjošanai ir nepieciešams grafiks. Tātad, ja sports man ir otrdienās un piektdienās astoņos no rīta, tad es neko nemainu un neko citu tajā laikā neplānoju. Tā ir kā iešana baznīcā, nav variantu! Un vispār jācenšas domāt no cita punkta – tas ir labi tev pašai. Ieliec pastaigu plānotājā. Tu būsi svaigā gaisā, varēsi sakopot domas. Nav nozīmes – spīd saule, līst vai snieg –, vienkārši celies un ej ārā! Bet nevajag forsēt. Nevajag mesties uzreiz desmit kilometros. Sāc ar mazumiņu! Aizej ar nūjām līdz tuvākajam veikalam un atnāc atpakaļ. Vienmēr jāliek pa solītim klāt. Ja no darba mājās brauc ar sabiedrisko transportu, nosoļo divas pieturas kājām un tikai tad kāp iekšā transportā!

Vai tev pēdējā pusgada laikā ir bijis kāds vājuma brīdis, kad gribas padoties, ieslēgt filmu un pārēsties, piemēram, šokolādi?

Nē, laikam tāpēc, ka nebiju sev ieslēgusi to pilnīgi stingro režīmu. Joprojām mani var sastapt restorānā. (smejas) Vienīgais, ko laikam esmu no dzīves izslēgusi, – tas ir alkohols. Savā jubilejā izdzēru glāzi šampanieša un sapratu, ka bez tā es varu pilnīgi iztikt. Es esmu strādājusi pie sevis, pie ķermeņa, pie savas labākās versijas. Kāpēc man to visu tagad nomest? Viens ir kalorijas, kas ir alkoholā, bet otrs – pašsajūta un prāta skaidrība. Ja tu iepriekšējā vakarā ballējies, tad nākamajā rītā uz treniņu diez vai būs liela vēlēšanās doties. Es vispār esmu dzīvespriecīgs cilvēks. Man par dzīvi patīk priecāties. Protams, ir gan baltās, gan melnās strīpas kā zebrai, bet dzīve savā būtībā ir skaista. Jebkurā darbībā un jebkurā notikumā var atrast pozitīvo. Jā, var nopūsties: “Atkal jāiet sportot!” Bet tu taču sporto sev, ne jau trenerei. Ja tu ļoti gribi, tad vari sasniegt jebko. Bieži, kad atgriežamies no ceļojuma un rādām citiem fotogrāfijas, kā esam atpūtušies all inclusive, priecājamies, ka galdi lūza no ēdiena, taču šis nav stāsts par sevis mīlēšanu. Sevi mīlēt nozīmē ēst veselīgi, nepārēsties un kustēties.

Aizmirsu pajautāt par ūdeni. Divi litri?

Trīs. Sāku rītu ar siltu ūdeni, lai iekustinātu zarnu traktu. Tas jau ir litrs, un tad pārējos divus sadalu pa dienu. Piemēram, birojā uz galda vienmēr ir ūdens glāze. Mēs pat reizēm ar kolēģiem sasaucamies: “Iedzeram ūdeni!”