Kas ir slavenais laika vecis Vilis Bukšs - dabas zinātājs, kurš gaida simto naktsvijoli

Trīs ražas tomēr neievāksim

Kā tur īsti ir ar laiku – tas mēdz būt labs vai slikts, skriet vai stāvēt uz vietas?

Laiks ir laiks, tikai mēs tam piedēvējam visādas īpašības, kas izriet no mūsu izjūtām. Mūsu mazā zemīte ir bagāta ar laika daudzveidību, četriem gadalaikiem. Kā tie norit dabā, tā arī cilvēka dzīvē. Pavasarī viņš atvērtu muti visu pēta un iegrāmato, vasarā briest līdz ar labību, rudens ir ražas vākšanas laiks, kad vārpas sliecas pie saknēm, lai noslēgtos cikls un viss atkal sāktos no jauna. Tad seko ziema un sals, klusums un mūžība. Zeme sastingusi, uz to mēmi noraugās zvaigznes.

Tas ir pats labākais, ka mums nav tikai tuksnesis un sausums vai sasalums un stingi vēji; ka mēs varam izbaudīt dabas un laikapstākļu daudzveidību. Lai gan līdz ar to paredzēt laiku ir grūtāk. Nav noliedzams, ka laikapstākļi cilvēkus ietekmē – gluži tāpat kā kukaiņus. Kad ir lietus, stiprs vējš, pļava ir gandrīz kā pamirusi, vienīgi zem krūmiem odi rosās. Kā uzspīd saulīte, uzreiz viss atdzīvojas – pļava san, bitītes dodas darbā. Uguns un ūdens ir divi no pieciem pirmelementiem, un tieši to dēļ viss pulsē. Tā tas bijis mūžīgi mūžos  un būs.

Arī cilvēki noilgojušies sanēt – vai šogad būs vasara?

Strauji gan nekas nemainīsies, un vasara nebūs tik sausa un karsta, kā daļai gribētos.

Mūsu senči, ciešā saskarsmē ar dabu dzīvodami un to vērodami, jau izsenis laiku pareģoja pēc dzīvo radību uzvedības, un es vados pēc senču vērojumiem. Tikai viņus, redz, neinteresēja sauļošanās, laika prognoze brīvdienām, viņiem bija svarīgi noteikt laika apstākļu virzību ilgākam posmam, lai zinātu, kad sienu pļaut, kad ražu novākt, cik malkas ziemai gādāt, jo no tā bija atkarīga izdzīvošana. Lai to prognozētu, jāskatās un jāliek aiz auss dabas vērojumi ilgākā laikā. Par to, ka pavasaris būs garš un vēss, liecināja kurmji – tie raka visu pagājušo ziemu.

Pērnais rudens bija ļoti jauks un sauss, ūdenstilpes Latvijas austrumu pusē bija gandrīz izžuvušas, un cilvēki jautāja – kad tas lietus būs? Janvārī, februārī mežā ziedēja baltās un zilās vizbulītes, lazdas. Meitenes tad dzirdēju runājam – šogad jau trīs ražas varēs ievākt! Arī gājputni steidza atlidot, martā bija siltas dienas, Lieldienās vispār vasara. Bet tas mudināja domāt, ka daba to kompensēs, laiks mainīsies, banānus un apelsīnus tomēr neaudzēsim. Un sākās lietavas, vēsums. Austrumu pusē līdz jūnija vidum lauki bija tā salijuši, ka kartupeļus nevarēja iestādīt. Labi, ja tiks pie vienas ražas! Bet, ja vasaras pirmā puse mitra, tad otra būs sausa un silta. Par to liecināja lielais maijvaboļu daudzums augļu koku ziedēšanas laikā, dzegužu iekūkošana jau salapojušos kokos. Tātad jūlijā un augustā vasara sevi vēl parādīs, arī septembrī varam piedzīvot vasarīgu laiku, un to, kas izaugs, varēs novākt. Tikai jārēķinās, ka jūlijā, kas skaitās nokrišņiem bagātākais mēnesis, vietām var būt stipras pērkona lietusgāzes. Šogad, rādās, bagātīgi ziedēs liepas, tātad ziema varētu būt sniegaina.

Uz nokrišņiem bagātu vasaru norāda arī skudriņu – mazo mīzeņu – rosība. Pļavās un citviet bagātīgi sacelti pūžņi, tās lien, kur tik vien var. Ar savu pļavā nomesto jaku tās esmu atnesis mājās, arī somā pamanījušās ielīst. Tāpat uz mitru laiku norāda savvaļas un mājas bišu aktīvā spietošana. Savu vēstījumu par to pavasarī nesa arī bezdelīgas – tās nesteidzās būvēt ligzdas, bet, kad sāka, ligzdās iepina dažādas zāles.

Vainīga vecmāmuļa

Cik ilgi tu jau vēro dabu un laika zīmes?

Piecdesmit gadu. Pirmās piezīmes burtnīcā ierakstīju 1975.  gadā. Bet vispār interese par to man ir jau kopš bērnības, un vainīga pie tā ir vecmāmuļa. Viņa, adīdama pie petrolejas lampiņas, tēlaini stāstīja par visu, kas ir ap mums un arī tur, aiz horizonta... Mēs, bērni, sasēduši uz lielās krāsns mūrīša, klausījāmies atvērtām mutēm, dzīvojām gandrīz kā teiksmu pasaulē. Kamēr nebija elektrības, cilvēkiem bija laiks sarunām. (Mazliet skumji pasmaida.)

Savos stāstos, lietu skaidrojumos vecmāmuļa, protams, daudz ko piepušķoja. Atceros, reiz izskrēju zālē, redzu, tur tādi želejai līdzīgi veidojumi sakrituši. Skrienu pie viņas jautāju – kas tas tāds? Mākoņi nokrituši, vecmāmuļa atsaka. Bet kas tie par dažkārt zālē redzamiem gļotainiem veidojumiem, neviens zinātnieks un pētnieks vēl nav izskaidrojis. Ir minējumi, ka tie saistīti ar abiniekiem. Gadu gaitā tādus pavasarī, rudenī esmu vairākkārt atradis. Varbūt tas kaut kā saistīts ar laika apstākļiem, bet vēl neesmu izpētījis. Savukārt vecmāmuļai, redz, ilgi nebija jādomā – mākoņi nokrituši! (Smejas.) Vēl bērns būdams, es naivi ticēju vecmāmuļas nostāstiem, viss noslēpumainais man šķita pievilcīgs. Jau vēlāk viņas nostāstu ticamību salīdzināju ar dabā notiekošo, visu pētīju, un tas mudināja lūkoties arvien tālāk un dziļāk. Tādā veidā arī ieguvu laika prognozēšanai nepieciešamās pamatzināšanas.

Piemēram, vecmāmuļa zināja teikt – ja vardīte, čūska parādās laikā, kad vēl sniegs apkārt, vasara būs vai nu karsta un sausa, vai pērkoņaina, ar kārtīgām lietavām, un viss applūdīs. Es to liku aiz auss. Vislabāk par tā patiesumu pārliecinājos 2010. gadā – 31. martā sniegs vēl nebija nokusis, kad odze saulītē uz ciņa sildījās. Pie mums, paldies dieviņam, vasara bija normāla, bet Poliju mocīja plūdi, Krievijas pusē sausuma dēļ plosījās ugunsgrēki. Kopš tā laika katru gadu eju mežā skatīties, vai čūskas redzamas. Šogad tās izlīda agri, tikai sniega nebija. Un vasara ir lietaina.

Dzīvās radības gaidāmo laiku jūt labāk nekā cilvēki un līdz ar to zina pielāgoties apstākļiem. Ja stārķi kādu stārķēnu izmet no ligzdas, tas nozīmē, ka viņi visus bērnus nevarēs izbarot vai nosargāt – vai nu būs karsts un sauss laiks, vai stipri lietains un vēss. Savā apkārtnē apsekoju kādas 30 ligzdas, un šogad daļā no tām stārķēni tika izmesti. Pagaidām gan nekas neliecina, ka stārķiem varētu trūkt barības, bet kā būs ar nosargāšanu? Reiz redzēju, kā, plosoties lielam negaisam, stārķene ligzdā virs saviem bērniem pašaizliedzīgi izpleta spārnus… Togad nosargāja.

Atceries savu pirmo ierakstu novērojumu burtnīcā?

Mācoties Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā par zootehniķi, daudz sportoju – skrēju garos gabalus. Arī todien, 1975. gada 30. septembrī. Skrienot pa meža celiņu, uznāca pērkons, nolija lietus. Izmircis piesēdu, izvilku no somas burtnīcu un pierakstīju tās dienas dabas un laika vērojumus – ar domu, ka turpmāk to darīšu regulāri, lai pēc tam varētu salīdzināt. Un tā to daru līdz šai dienai.

Pirms tam vēl pamācījos Bulduru sovhoztehnikumā, bet to pametu divu iemeslu dēļ. Pirmais – tas bija pārāk tālu no mājām Viļakā, ar kurām esmu saaudzis. Dzīve devusi vairākas izdevības mainīt dzīvesvietu, bet es, tāpat kā mani senči no tēva un mātes puses, esmu noturējies mālaini smilšainajā Ziemeļlatgales zemē. Pelēkais, ar sūnu apaugušais laukakmens, baltais bērzs un rudzupuķe ir mani buru kuģi, ar kuriem peldu Latvijas austrumu pierobežā un esmu laimīgs. Otrais – sapratu, ka man roka neceļas kokiem izzāģēt dzīvus zarus. Tad kas es par dārznieku! Vispār gribēju studēt zooģeogrāfiju, kas man pavērtu iespēju īstenot savu sapni – pētīt dzīvās radības izplatību dažādās ģeogrāfiskajās vidēs. Bet tolaik iespēja to darīt bija tikai Pēterburgā, un dažādu apstākļu sakritības dēļ man tas gāja secen.

Daļēji jau sapni piepildi – lielu daļu sava laika esi dabā.

Cenšos, cik varu!

Ja kaut ko īpašu atklāju, sirds pukst straujāk

Mājās būt laiks vispār atliek?

Pavasarī, vasarā, kamēr ir garās, baltās naktis, mājās atgriežos uz rīta pusi pirms saullēkta. Pats gaišākais gada laiks jeb putnu laiks ir no 18. līdz 20. jūnijam. Tieši šajās dienās kāpiens pretī saulei kalna galā ir visgaišākais, putnu dziesmu visvairāk pieskandētais. Saule trīs dienas pastāv kalna galā un tad palēnām pošas lejupceļam. Šis laiks jāizbauda, jāsmeļas dabas enerģija. Tāpēc mūsu senči saulgriežus svinēja nedēļas garumā, līdz Pēteriem. Un tad jau klāt Laidene – diena, kad beidzas ziedu laiks un līgošana, saulīte sāk laisties lejup. Tā ir 2. jūlijā.

Reizēm aizklīst dabā sanāk arī ziemā, kad zvaigžņotas naktis. Gadījies, fotoaparāti aizsaluši, mobilie nosaluši, rokas tāpat, pat cimdus vairs nevar uzvilkt, bet līdz tuvākajām mājām, kur varētu sasildīties, kilometri trīs ejami. Kaut kā cimdus tomēr uzstūķēju un līdz tām mājām tiku. Katru dienu uz kājām esmu stundas piecpadsmit, man tas ir normāli. Mugursomā fotoaparāti, mobilais, jakas visādiem laika apstākļiem. Ēdamo, dzeramo līdzi nestaipu – es vienkārši esmu procesā, un tad par to nepiedomā.

Vismaz ūdeni padzerties taču vajag!

Protams, sevišķi karstās dienās, ejot 30 kilometru, kad vismaz trešdaļa enerģijas jāpatērē dunduru dzenāšanai. Tad izlīdzos, padzerot saujā pasmelto ūdeni no meža upītes vai strauta. Šogad dunduru maz, toties odu daudz, bet, ja odi, tad ogas! Tikko biju Kalngalē, pa piejūru iedams, tiešām ievēroju – gan brūklenāji, gan mellenāji ar tām bagāti. Šajā pusē dzīvojošo radu apciemošanu apvienoju ar mikrolieguma teritorijas izstaigāšanu, naktsvijoles apraudzīšanu. Pievēršu uzmanību tam, kas šeit notiek, attīstās. Jo tomēr cita vide, vairāk urbanizēta, jūtams Rīgas tuvums. Ja kaut ko īpašu pamanu, atklāju, sirds uzreiz pukst straujāk.

Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīto naktsvijoli bieži gadās redzēt?

Kad vecmāmuļa jūnijā pirms 104 gadiem izgāja pie vīra, vectēvs viņai kāzu pušķī bija iepinis 27 naktsvijoles un atvainojies, ka vairāk nav atradis. Pagājušajā gadā vietā, kur viņš tās bija plūcis, saskaitīju ap 50 naktsvijoļu, šogad 97, bet gan jau bija visas simts. Arī piejūras mikroliegumā to skaits pieaudzis, tāpat aizsargājamo silpureņu, savvaļas neļķīšu un citu retu augu. Tātad šādu liegumu izveidošana attaisnojas ar uzviju. Par laimi, tagad daudzi šos augus neatpazīst un paiet tiem garām, citādi noplūktu, varbūt izrautu ar visu saknīti. Es vietas, kur aug reti sastopami, aizsargājami augi, tostarp meža jeb cūku trifeles, neafišēju. Ja kāds nejauši atrod vai zina, ko un kur meklēt, tā cita lieta. Galvenais, lai cilvēks ar savu nesaprātīgo rīcību neizjauktu dabas līdzsvaru.

Viņš to jau ir izdarījis – izcērtot mūžamežus, piesārņojot ūdeņus, stumdot mākoņus pēc sava prāta. Zeme taču ir dzīvs organisms.

Es to tā arī uztveru. Un katra ķermeņa šūniņa ir mazs kosmosa modelītis. Mikro un makro kosmoss. Savukārt mūsos mītošie vīrusi, baktērijas dzīvo savā mikropasaulē. Cilvēks ir kā horizonts starp šīm pasaulēm, viņā atspoguļojas gan viena, gan otra. Tāpēc arī viss ir saistīts, viens otru ietekmē – kā sauc, tā atsaucas. Lielākā gudrība ir dzīvot ar visu saskaņā.

Mūsu senči Māti Zemi dēvēja par Lielo cilvēku un pret viņu tā arī izturējās. Ar cieņu, saudzību. Vecmāmuļa skaidroja, ka pērkons ir Zemē sakrājušos gāzu purkšķis, tam sekojošās lietavas – skrējiens uz mazmājiņu. Tātad, jo vairāk sliktu lietu Lielais cilvēks saēdas, jo mazāk iemeslu brīnīties par negaisiem, lietusgāzēm, tornado, zemestrīcēm, vulkānu izvirdumiem. Tikai visam ir savs mērs, arī Mātei Zemei pienāks pirts diena. Sēdēs viņa uz lāvas un ar Dzīvības koka zariem izpērs savu novārdzināto miesu. Tad atspirdzināsies ar ledainu ūdeni un no pirts iznāks atkal stipra un vesela. Mātes Zemes pirts diena daudziem būs pastarā diena, bet izdzīvojušie viņu kādu laiku cienīs un tās organismu uzturēs tīru. Neesam jau vienīgā civilizācija, no kuras Zeme reiz attīrījusies. Un atkal viss sāksies no gala.

Tiem, kas saka, ka mēs joprojām attīstāmies, gribu pajautāt – uz ko tad mēs attīstāmies? Par robotiem pārvēršamies? Visu tomēr kontrolē un regulē dzīvā daba. Cilvēks tikai domā, ka viņš to izpētījis, bet vai mēs zinām, kas notiek tuksnešos dziļi zem smiltīm, kalnos, okeānu dzelmēs? Tāpat mēs nekad nezināsim visu ne par to, kas bijis, ne – kas būs. Visu zina tikai Dievs. Un teiciens, ka cilvēks domā, Dievs dara, attiecas uz visu un visiem, arī meteorologiem, klimatologiem un laika vērotājiem. Precīzi laiku var pareģot tikai pāris dienu uz priekšu. Tā par nupat uznākušajām lietavām man pirms diennakts pastāstīja eglīte – tās zari, arī jaunie dzinumi, bija uz leju, kas norāda uz izteikti nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Ja eglei zari uz augšu, tad gaidāma saule, labs laiks.

Bēgošais apvārsnis vilina joprojām

Ir cilvēki, kuri labprāt dotos dabā, bet... Pļavā brist attur bailes no ērcēm, iet mežā – bailes gan no ērcēm, gan lāčiem. Tev ne no kā nav bail?

Tikko lācis izpostīja man pazīstama dravnieka bišu dravu pierobežā. Aizdomas, ka to, neraugoties uz elektrisko žogu, paveica lācene ar lācēniem. Savos maršrutos lāču pēdas esmu redzējis, bet saticies ar tiem vēl neesmu un pagaidām bailes nejūtu. Ar vilkiem un lūšiem gan ceļš krustojies, bet viņi paši no tuvākas satikšanās ar mani izvairījušies. Ja ar kādu meža zvēru tiešām nākas satikties aci pret aci, tad, manuprāt, galvenais ir nemētāties ar rokām, nekliegt. Miers jāsaglabā – tas atver visas durvis un paver visus ceļus. Turklāt cilvēks, mežā iedams, taču ieiet dzīvnieku teritorijā. Ar to jārēķinās. Man šogad iedzēla savvaļas bites, jo pārāk strauji piegāju pūznim par tuvu, tātad pats vien vainīgs. Ērces šogad jau kādas desmit esmu noņēmis – kur tik tās nav bijušas iekodušās! Neesmu nekāds piesardzīgais, kad aizraujos ar vērojumiem, par visu pārējo aizmirstu. Bet, ja redzu ūdenī iekritušu skudriņu, bitīti vai citu radību, izņemu, nolieku saulītē vai sausā vietā, lai attopas.

Kā uztver dzīvi – nopietni vai nenopietni?

Drīzāk kā kūlenī satinušos joku. (Smaida.) Es vienkārši esmu un eju savu dzīves ceļu, mani joprojām vilina mūždien bēgošais apvārsnis. Kā dullo Dauku, kā Antiņu. Bērnībā neapstāties ceļā uz to mani rosināja vecmāmuļa, tagad vairs nevaru apstāties. Savus ikdienas gājienus īpaši neplānoju, tikai virzienu.

Ko sieva saka par to, ka dienas pavadi ārpus mājas?

Cepuri nost, Marija mani pacietusi jau 44 gadus! To laikā esam saauguši.

Pa kuru laiku raksti savas filozofiskās pārdomas un dzeju, glezno?

Patlaban molberti un krāsas sakaltušas, dzeja apklususi. Bet nupat noskatīju eļļas krāsas – ja kādā brīdī nevarēšu iet un skriet dabā, vērot un pētīt, tad sākšu atdzīvināt radošumu. Iedvesmas avots tam man ir daba, bet daba ir mana dzīve.

Ko darīt tam, kurš gribētu ielūkoties tavu dabas, laika vērojumu pūrā, pasmelt no tā zināšanas?

Jebkādu zināšanu alkstošajam pašam jāmeklē Meistars, kam uzdot interesējošos jautājumus – vai tie būtu par dabas norisēm, lauksaimniecību, zeķu adīšanu vai sevis paša izzināšanu. Meistars mācekļus nemeklē, pats pie viņiem neiet.

Raksts tapis ar Meža attīstības fonda (MAF) atbalstu