Zirgi, māls un lauku klusums: Laimas Piliņas ceļš uz radošo līdzsvaru

Un vēl – viņas ikdienai platformā Instagram līdzi seko vairāk nekā 113 tūkstoši fanu no visas pasaules, kas diendienā redz un sajūt latvisko dzīvesziņu ar Laimas acīm.

Keramika nav tikai māls un glazūra – tā ir sajūta, pieskāriens un stāsts, kas rodas meistara rokās. Laima Ceramics darbi to apliecina ar katru līniju, faktūru un toņa niansi. Laima pati atzīst – katrs radītais darbs sākas ar sajūtu, domu, reizēm pat ar nejaušu impulsu, kas pamazām iegūst formu. Viņas trauki ir eleganti, taču ne pārspīlēti perfekti – tajos joprojām dzīva ir autora rokas klātbūtne, kas piešķir tiem īpašu raksturu.

Sarunā ar Laimu jūtams, ka keramika viņai ir kas vairāk par arodu, – tā ir valoda, kurā viņa sazinās ar pasauli. Viņa stāsta par mālu kā dzīvu materiālu, kas prasa pacietību un sapratni, un par to brīdi, kad no krāsns izņemts trauks beidzot atklāj savu īsto raksturu. Katrs darbs nes sevī procesu – no pirmajiem pieskārieniem mālam līdz brīdim, kad tas iegūst savu vietu kāda mājās, kļūstot par daļu no ikdienas rituāla.

Kā atklāj māksliniece, ceļš uz savu keramikas darbnīcu sākotnēji nebija pašmērķis. “No šodienas skatpunkta varētu likties, ka viss bija rūpīgi izplānots, sākot ar fotogrāfu kursiem Birutas Mageles skolā, paralēli mācoties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un turpinot ar bakalaura studijām Lielbritānijā, kur apguvu mūsdienu amatniecību. Taču tajā laikā es bieži jutos, kā maldoties pustumsā, nezinot, kur īsti šis ceļš mani aizvedīs,” viņa atzīst. “Tie bija aktīvi sevis meklējumi vairāku gadu garumā. Esmu ļoti pateicīga izglītībai Lielbritānijā, četru studiju gadu laikā nācās regulāri piedalīties tā sauktajos dzīvajos projektos. Tie bija divus vai trīs mēnešus ilgi uzdevumi ar atvērtu tēmu un lielo jautājumu: ko tu vēlies radīt? Katra projekta beigās sekoja izstāde publikai.”

Rezonanse Laimai ir mīļš vārds. Keramiķe to salīdzina ar grāmatas lasīšanu, kad pēkšņi rodas sajūta, ka autors uz papīra ir uzlicis un izteicis tev raksturīgas iekšējās pārdomas. “Studiju laikā rakstīju eseju par amatniecību, un, lasot materiālus par šo tēmu, manī iedegās ziņkārība, sākumā kā pavisam maza liesmiņa. Pirmo reizi savos 20 gados atklāju, ko nozīmē noticēt idejai, noticēt lielākam mērķim.”

Tukšums un klusums radīšanas procesā

Laima Piliņa jau 11 gadus apzināti izvēlējusies vadīt savu dzīvi laukos. Vide, kurā māksliniece izveidojusi savu darbnīcu, viņai ir kaut kas daudz vērtīgāks par vienkāršu darba telpu. Esot laukos, vairs nav iespējams slēpties aiz steigas, aiz pilsētas trokšņa. Ir vienkārši jābūt pašam ar sevi, ar dabu, ar saviem darbiem. “Dzīvojot laukos, ir noticis tāds kā atbruņošanās process. Pirms sāc atbruņoties, tu, iespējams, nemaz nezini, ka ir tāda vajadzība.” Laima stāsta, ka vēro savu ritmu sezonās, mēnešos un dienās. “Dabā ir cikls ciklā, un sākumā neko no tā nesapratu, tikai to, ka viss visu laiku mainās. Ar laiku ievēroju sakarības un sāku apzināti plānot notikumus, ņemot vērā dabas cikliskumu.” Par vērtīgāko palīglīdzekli jaunu darbu radīšanā viņa nosauc tukšumu un klusumu, tāpēc tā iegājies, ka tieši ziema un pavasaris ir viņas radošais laiks. Savukārt siltā sezona vairāk tiek veltīta būšanai cilvēkos, kā arī kursu un retrītu vadīšanai.

Rokās apmīļotas formas

Lai gan darbu ir bijis daudz, liela daļa no tiem radīti speciāli klientiem, jo īpaši restorāniem. Savukārt viņas pašas unikālais keramikas rokraksts esot izkristalizējies 2021. gadā ar “Stone” kolekciju – deviņus gadus pēc pirmā keramikas trauka izveidošanas. “Raksturoju to kā organisku minimālismu. Tas ir šķietami atšķirīgu elementu savienojums: elegantas, plūstošas līnijas ieturētā sinerģijā kopā ar vidi un prātu nomierinošu minimālismu. Ļoti piedomāju pie formu un līniju tīrības. Tajā pašā laikā man šķiet, ka visu manu darbu formas ir “mīlīgas”, tādas noapaļotas, kā radītas, lai rokās apmīļotu.”

Laima Piliņa savā darbnīcā turpina un attīsta tradicionālas zināšanas un prasmes, piemēram, virpošanu uz podnieka ripas, bezripas veidošanas tehnikas, malkas svēpētos (redukcijas) un Obvaras (Baltijas raku) apdedzinājumus. Šīs dzīvās tradīcijas meistare nodod tālāk arī saviem ārzemju studentiem.

Viņa stāsta, ka vēsturiski katra kopiena izgatavojusi traukus savām vajadzībām. Ja neolīta laikā prioritāte bija trauki ēdiena gatavošanai un uzglabāšanai, tagad aktuālāki ir tieši servēšanas trauki. Laima atzīst, ka nav iespējams nolikt punktu vēsturē un pateikt, ka šī bija tā “īstā” tehnika un izpausme, kas iemieso latvisko amatniecību. “Manai radošajai ziņkārībai šķiet neiespējami apstāties pie kādas senatnē lietotas konkrētas formas, glazūras vai trauka funkcijas.”

Studijā keramiķe nav viena, viņai ikdienā palīdz asistente Oksana Berķe. “Klausāmies mūziku, izglītojošus podkāstus un dodam viena otrai attiecību padomus,” Laima smejoties raksturo darba atmosfēru. Viņa stāsta, ka starp abām izveidojusies ļoti laba darba dinamika, kur viena otru papildina un atbalsta. “Daudzi keramiku dēvē par meditāciju, jo nav laika klausīties domu čalās un jākoncentrējas uz darbiņu, kas rokās. Es necenšos domas apklusināt, gluži pretēji, tajās īpaši ieklausos. Daudz strādāju ar rakstnieces Baironas Keitijas (Byron Katie) izveidoto metodi The Work. Neeju uz darbu kā uz terapiju, bet izmantoju dažādus pašpalīdzības vai pašrūpes metodes, lai varētu sasniegt labāko iespējamo rezultātu savā radošajā procesā.”

Kā atzīst Laima, galvenā vērtība viņas radītajos darbos ir kvalitāte. Savukārt par keramiķu iesācēju populārāko kļūdu viņa sauc pārcentību. “Kad virpošanas māksla līdz galam vēl nav apgūta, traukiem mēdz būt biezi “dupši”, un tie ir smagi. Kā paskaidroju studentiem, šādi nav izstrādāts viss trauka potenciāls.” Šeit arī slēpjas viss smalkais balanss keramikas mākslā – izdarīt labi un kārtīgi, bet tajā pašā laikā ar vieglumu un nepārcenšoties. Jo gadās arī otra galējība, kad visa potenciāla izstrādāšanā var gadīties izdarīt par daudz un trauks kļūst plāns un trausls. “Paņemot trauku rokās, šis “pārcentības kods” ir ne tikai mistiski jūtams, bet arī acīm un rokām redzams.”

Laimes zirgi

Taču māls nav vienīgā Laimas sirdslieta, jo lielu daļu viņas Instagram satura aizņem četrkājainie mīluļi – suns, pieci kaķi un četri zirgi. Tieši vērojot keramiķes komunikāciju ar zirgiem, šķiet, ka viņa ar tiem sarunājas bez vārdiem. Šī ir citāda draudzība, bez sportiskām ambīcijām un mērķa krāt krāsainas rozetes no uzvarām jāšanas sporta sacensībās, jo priekšplānā tiek likta zirga labsajūta, dzīvnieka personības atklāšana un vienkārši skaista, lēna un klusa kopābūšana.

Jautāju – kāpēc zirgi? Māksliniece stāsta, ka vienu rītu pamodusies un vienkārši zinājusi, ka viņai būs melns zirgs ar baltu zvaigzni pierē. Ģimene bijusi pret, bet tur jau vairs neko nevarēja darīt. “Nezinu, kā to vārdos ietērpt… Pie zirgiem ir tāda sirds telpa. Tur var aiziet, neko neprasot, neko negribot, vienkārši būt, un ir labi. Pazūd laiks, pazūd nogurums, domas rimst, un tu esi daļa no bara.” Laima Piliņa atzīst, ka viņu aizrauj darīt vienkāršas lietas izcili. Piemēram, iet ar zirgu pastaigā vienkārši pie rokas. “Liekas, ka tas nekas nav, jebkurš to var izdarīt. Bet man šķiet izcili tas, ja savstarpējā komunikācija ir harmoniska un attiecībās valda uzticība.”

Laima atklāj – pirms deviņiem gadiem arī viņai bija priekšstats, ka zirgi paredzēti tikai jāšanai, tāda ir to vienīgā jēga un sūtība uz šīs pasaules. “Līdzīgi kā uzskatā, ka govis paredzētas pienam, cūkas – gaļai un vistas – olām. Taču, pašai izaudzējot trīs kumeliņus un rūpējoties par veco ķēvi, kura veselības apsvērumu dēļ vairs nebija jājama, ieguvu pavisam citu skatījumu. Šo deviņu gadu laikā zirgu labsajūta un veselība kļuva par prioritāti, savukārt pati jāšana – tikai dabīgs un harmonisks mūsu komunikācijas rezultāts, nevis pašmērķis.”

Pēc kāda laika cilvēki braukuši ciemos pēc keramikas un gribējuši apskatīt zirgus. “Es domāju: nu kā jūs te nāksiet viņus “apskatīt”? Pār sētu? Kā zoodārzā? Tur taču vesels kosmoss pie zirgiem.” Tā tapa piedāvājums “Sarunas ar zirgiem”, izglītojošas ekskursijas, kur tiek stāstīts par zirgu labturības pamatiem, komunikāciju viņu valodā un zirgiem kā personībām ar savām vēlmēm un vajadzībām. Tālāk jau Laima uzņēma brīvprātīgos palīgus un viņus apmācīja, lai palīdzētu kļūt par tulku jeb “tiltu” starp zirgiem un cilvēkiem. “Tas laiks, kad zirgs mums bija nepieciešams, lai uzartu lauku, ir beidzies, un varam no jauna iedomāties mūsu kopābūšanas jēgu un būtību. Kad zirgs vairs nav lauksaimniecības instruments, azartspēļu un izklaides rīks vai sporta aprīkojums, kas paliek?” Laima sev jautāja, kā iedvesmot, iedrošināt un palīdzēt zirgam kļūt par varoni savā paša stāstā. Rezultātā visa darbošanās ar zirgiem ir ar pamatdomu, lai šīs aktivitātes kalpotu viņu labsajūtai un labturībai.

Jautāju, vai varam vilkt paralēles abām šīm pasaulēm – mālam un zirgiem. Šķiet, ka abi prasa pacietību, sapratni un spēju just. Zirgi, tāpat kā māls, atklājas tikai tam, kurš prot ar tiem runāt. Cilvēka attiecības ar zirgiem iet roku rokā ar visām mūsu attiecībām – attiecībām ar sevi, savu ķermeni, attiecībām ar ēdienu, ģimeni, valdību, sabiedrību un dabu. “Manuprāt, daudziem un daudzās šajās attiecībās ir dažāda problemātika, neizsāpētas sāpītes, pārpratumi, veci paradumi, kas vairs nekalpo. Zirgam nav jākļūst par mūsu terapeitu… bet zirgs neizbēgami spoguļo. Kā bara dzīvnieks viņš ir cieši saistīts gan ar vidi, gan visiem bara locekļiem. Patiesībā jau mēs arī visi esam savā starpā saistīti, iespējams, tā var būt pirmā atklāsme, kad ieinteresējamies par to, kā zirgs redz dzīvi.”

Laimas moto – zirgam vienmēr taisnība. Un tas nenozīmē, ka zirgs drīkst sabradāt cilvēku. Bet, ja zirgam bail, tad viņam bail. Ja viņam sāp, tad viņam sāp. “Liekas vienkārši, bet realitāte ir tāda, ka bieži vien šai pasaulē zirgu pamatvajadzības nonāk šķietamā pretrunā ar cilvēku ego vēlmēm un “profesionāļu” ieteikumiem.”

Aktīva dalīšanās ar zināšanām

Laima ne tikai rada keramikas darbus un strādā ar zirgiem, bet arī dalās savā pieredzē ar tuvākiem un tālākiem sekotājiem. Viņas Instagram profilā @LaimaCeramics ir vairāk nekā 113 tūkstoši sekotāju, kuri ik dienu iedvesmojas no viņas radītās pasaules. “Daudzi no sekotājiem ir keramiķi, cilvēki bieži uzdod tehniskas dabas jautājumus. Tas mani pamudināja radīt tiešsaistes kursus, grāmatas par glazūrām un pat piedāvāt savas izstrādātās glazūras pārdošanai. Tās ir ļoti pieprasītas, un tā izveidojās jauna biznesa niša.” Viņas darbnīca ir atvērta gan pieredzējušiem māksliniekiem, gan iesācējiem. Ikviens var atnākt un piedzīvot šo procesu – pieskarties mālam, izjust, kā tas mainās rokās, un radīt kaut ko savu. Tieši šī iespēja pašam izbaudīt radīšanas prieku ir tas, kas ļauj cilvēkiem novērtēt keramikas burvību. Savukārt vasaras sezonā māksliniece plāno piesātinātu kursu un retrītu programmu, kur tiks apvienotas nodarbības gan par keramiku, gan zirgiem. Laimas Piliņas darbi nes kluso skaistumu cilvēku ikdienā, tie aicina apstāties un ieraudzīt vērtīgo sev apkārt. Jo pasaule jau pati par sevi ir skaista, mēs tikai reizēm to piemirstam.