Latvijas formula: kā mītu par zaļo Latviju pārvērst realitātē?

Cilvēka ietekme uz klimata pārmaiņām daudzus gadus bijusi viena no svarīgākajām tēmām uz pasaules politikas galda. Tagad priekšplānā izvirzījušās citas prioritātes – šķiet, ka planētas veselība mazliet piemirsta līdz “labākiem laikiem”. Tomēr eksperti ir vienoti, ka vides jautājumi no darāmo darbu saraksta pavisam nepazudīs, turklāt gan karš, gan ekonomiskie satricinājumi tieši ietekmē arī ekoloģisko situāciju. Diskusiju ciklā “Latvijas formula” šoreiz runājam par klimata politikas aktualitātēm un izaicinājumiem. Sarunā piedalās Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sociālo zinātņu fakultātes pētniece Vineta Kleinberga, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Meža un vides zinātņu fakultātes Mežsaimniecības institūta asociētā profesore Baiba Jansone un Latvijas Universitātes (LU) Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesore Agrita Briede.

Leģenda par zaļo Latviju

Kā radusies leģenda par zaļāko valsti pasaulē? Jeila Universitātes ikgadējā vides snieguma indeksā EPI (The Environmental Performance Index) visas pasaules valstis pēc noteiktiem kritērijiem sarindo “zaļajā sarakstā”, kura augšgalā atrodas videi draudzīgākās. 2012. gadā Latvija šajā indeksā ieguva augstāko novērtējumu Eiropas valstu vidū un ieņēma otro vietu pasaulē. Nākamajos gados, acīmredzot mainoties kritērijiem, bilde kļuva aizvien mazāk rožaina, un jaunākajā pētījumā Latvija ieņem tikai 31. vietu, iespraucoties starp Ungāriju un Baltkrieviju. Tas ir viens no vājākajiem rezultātiem Eiropā.

Lai labāk izprastu, ko tas nozīmē, aplūkosim šo indeksu mazliet tuvāk. Tātad kas ir vides snieguma indekss – EPI? Tas ir Jeila Universitātes izstrādāts un plaši izmantots datu apkopojums, kas novērtē valstu sniegumu vides jomā, balstoties uz 40 dažādiem rādītājiem. Tie sagrupēti 11 jomās (gaisa kvalitāte, bioloģiskā daudzveidība, ūdens kvalitāte u. c.) un pēc tam trīs galvenajos politikas mērķos: ekosistēmu vitalitāte, kas novērtē dabas resursu un ekosistēmu veselību un aizsardzību, vides veselība, kas novērtē vides risku ietekmi uz cilvēku veselību (piemēram, gaisa un ūdens piesārņojums), un klimata pārmaiņas, kas vērtē valsts politiku un rīcību klimata pārmaiņu, galvenokārt emisiju, mazināšanā.

Kā Latvijai veicas ar kritēriju izpildi katrā no šīm jomām? Visaugstāk novērtēta ir mūsu ekosistēmu vitalitāte. Mums ir daudz mežu, ezeru, upju un strautu – lieliska daba, atzīstama darbība vides aizsardzības jomā. Bēdīgāka situācija ir vides veselības jomā, kas savukārt nozīmē, ka ūdens kvalitāte mūsu upēs un ezeros nav izcila, saimnieciskās darbības ietekme uz vidi nav pietiekami saudzīga utt. No tā var secināt, ka pret mums dāvāto dabas bagātību mēs varētu izturēties labāk. Un pavisam bēdīgi klājas klimata pārmaiņu jomā, ko uzrāda arī klimata pārmaiņu snieguma indekss, kuram pievērsīsimies mazliet vēlāk. Latvija – valsts, kurā ir vāji attīstīta rūpniecība, ir tikai viena liela pilsēta un pusi teritorijas sedz meži – iemanās saražot Eiropas Savienībā lielāko kaitīgo izmešu daudzumu uz vienu iedzīvotāju. Tiešām iespaidīgs sasniegums. Starp citu – vai vēlaties uzzināt, kura ir zaļākā valsts pasaulē? Nevēlaties! Tā ir Igaunija.

Vai problēma ir aprēķinos?

Mēs, protams, varētu cerēt, ka Jeila Universitātē mūs vienkārši nemīl vai arī nemāk rēķināt. Tāpēc palūkosimies, kā mums veicas vēl kādā starptautiski nozīmīgā reitingā – klimata pārmaiņu snieguma indeksā, ko veido Bonnā bāzēta nevalstiska organziācija Germanwatch. Tā valstis vērtē šādās “disciplīnās”: siltumnīcefekta gāzu emisija, atjaunīgās enerģijas izlietojums un klimata politika. Diemžēl arī šis indekss neatspēko Jeila Universitātes pārstāvju skatījumu. Latvija ir vienīgā no Eiropas Savienības valstīm, kas siltumnīcefekta gāzu emisijas jomā saņēmusi novērtējumu “ļoti zems”. Enerģijas izlietojums mums ir vidējs, klimata politika zem katras kritikas, bet labi sokas atjaunīgās enerģijas jomā. Tas gan ir iepriekšējo paaudžu nopelns, jo virs ūdens Latviju notur HES saražotās enerģijas īpatsvars, un tie, kā zināms, uzbūvēti pirms daudziem gadiem.

Kāpēc situācija izskatās tik bēdīga? LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesore Agrita Briede akcentē kritisku problēmu: “Latvijā katastrofāli trūkst kvalitatīvu datu, vides monitoringa līmenis nav atbilstošs, lai varētu precīzi izmērīt un novērtēt emisiju daudzumu katrā sektorā. Iespējams, ka situācija nav tik slikta, bet mēs nevaram to pierādīt, jo gluži vienkārši nav informācijas.”

Latvijas vadošās augstskolas apvienotas kopīgā klimata neitralitātes lēmumu modeļu projektā, kura uzdevums ir uzlabot politisko lēmumu kvalitāti un ietver klimata politikas analīzi, klimata instrumentu novērtēšanu, inovatīvu tehnoloģiju identificēšanu un nepieciešamo datu apkopošanu. Tā ir vērtīga iniciatīva, kurā piedalās arī profesore Briede, tomēr pilnībā īstenot tās mērķus neļauj datu trūkums.

Klimats ir, politikas nav?

Kā iepriekš teikts, klimata pārmaiņu snieguma indeksā Latvijas klimata politika saņēmusi ļoti zemu vērtējumu. RSU Sociālo zinātņu fakultātes pētniece Vineta Kleinberga uzskata, ka situāciju uzlabot jāsāk no pamatiem. “Lai veidotu klimata politiku, būtu nepieciešama stratēģija – jānosaka darbības un virzieni, kuros Latvijas valsts vēlas iet rūpniecībā, enerģētikā, transportā, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un citās nozarēs, saprotot, kā izvēlētās darbības ietekmēs SEG emisiju apjomu. Protams, mums ir nacionālais klimata un enerģētikas plāns līdz 2030. gadam, bet tas ir tikai plāns, tā nav stratēģija, tas nav ilgtermiņa nacionālās plānošanas dokuments. Mums pat klimata likums nav pieņemts.”

Profesore Agrita Briede filozofiski piebilst, ka problēma nav politikā. “Nedomāju, ka mums ir slikta klimata politika. Mēs vienkārši esam atpalikuši ar tās īstenošanu dzīvē.”

Vineta Kleinberga savukārt norāda uz situācijām, kas liecina par konsekventas klimata politikas trūkumu. “Mēs lepojamies ar atjaunīgās enerģijas rādītājiem, bet neviens HES nav uzbūvēts pēdējo 30 gadu laikā. Latvijai vajadzētu strauji iet uz priekšu un izlemt, ko mēs nākotnē attīstām, ar ko mēs, piemēram, aizstājam gāzi. Mēs pēc 30 neatkarības gadiem atteicāmies no Krievijas gāzes, bet pērkam to citur un pat apsvērām iespēju būvēt savu sašķidrinātās gāzes termināli. Emisiju daudzums no tā nemainās. Latvijā tā arī nav uzbūvēts neviens vēja parks. Citas valstis kaut kā ir spējušas vienoties un atrisināt iekšpolitiskās pretrunas. Lietuvieši ir spējuši uzbūvēt vēja parku, igauņi arī, bet mēs ne. Protams, cilvēku bažas ir jāņem vērā. Neviens negrib vēja ģeneratoru mājas pagalmā, bet varbūt ir jāskatās uz vietām, kas jau ir degradētas, kurās neviens nedzīvo, vai jābūvē jūrā? Tas balanss ir jāatrod un lēmumi jāpieņem.”

RSU pētniece uzsver, ka konsekventa klimata politika ir svarīga arī no plānošanas viedokļa, lai uzņēmēji, kas domā par attīstību, zinātu, ar ko rēķināties pēc diviem, pieciem vai desmit gadiem. “Vides politika ir ļoti saraustīta, ļoti vispārīga, bez konkrētiem nosacījumiem, ar kuriem rēķināties. Manā skatījumā pirmais, ar ko vajadzētu sākt, ir stratēģija un konkrēts rīcības plāns visos sektoros: enerģētika, transports, lauksaimniecība, mežsaimniecība, atkritumi un rūpniecība.”

Veco dīzelīšu problēma

Kas ir galvenie emisiju avoti, kuri Latviju ierindo ne pārāk godpilnajā pirmajā vietā pēc to apjoma Eiropas Savienībā? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra apkopojumā redzams, ka lielāko “ieguldījumu” sniedz enerģētikas un transporta nozares – katra veido teju trešdaļu no kopējā apjoma. Īpaši izceļas dīzeļdegvielas patēriņš, kas saražo 80,6 % transporta emisiju. Būtiska loma ir arī lauksaimniecībai, un lielākās emisijas rodas minerālmēslu lietošanas un augsnes apstrādes rezultātā, kā arī, izdaloties gāzēm liellopu gremošanas procesā. Enerģētikas sektors ir vienīgais, kas var lepoties ar būtisku situācijas uzlabojumu, pateicoties pārejai no ogļu apkures uz videi draudzīgākiem risinājumiem, tomēr arī tur vēl daudz darāmā.

Vai vienīgais risinājums dīzeļdzinēju problēmai ir masveida pāreja uz elektroauto? Būsim godīgi, Latvijā šāda situācija tuvākajos gados ir maz ticama, turklāt, ņemot vērā nestabilo drošības situāciju, daudzi priekšroku dod braucamajiem, kuriem degvielu iespējams uzkrāt un arī paņemt līdzi, ja nepieciešams doties tālākā ceļā. Tomēr ir arī citi risinājumi.

LU profesore Agrita Briede saredz iespēju samazināt transporta radītās emisijas, attīstot sabiedriskā transporta piedāvājumu un veicinot tā pāreju uz videi draudzīgāku degvielu – ūdeņradi vai arī elektrodzinējiem. Vienlaikus viņa uzsver, ka ir būtiski, lai sabiedriskais transports būtu pieejams. “Mēs redzam, ka cilvēki pārceļas ārpus pilsētas; īpaši izteikti tas ir Rīgā. Ir būtiski, lai viņiem būtu nodrošināts sabiedriskais transports ērtā laikā un vietā, lai varētu bez problēmām pārsēsties no sava auto elektriskajā vilcienā vai ar ūdeņradi darbinātā autobusā un aizbraukt uz darbu. Diemžēl arī es mēdzu uz Rīgu braukt ar personisko auto, jo gluži vienkārši nesakrīt laika grafiki ar sabiedrisko transportu.”

Kolēģei piekrīt arī Vineta Kleinberga, kura šajā situācijā saskata politiķu atbildību. “Politiķiem ir ļoti liela vēlme visu atbildību uzlikt indivīdam, sakot, ka Latvijas cilvēkiem jāmainās, ka iedzīvotājiem jāmaina paradumi, bet pētnieki un zinātnieki uzsver, ka bez atbilstošas politikas un infrastruktūras risinājumiem indivīds patiesībā ir ļoti ierobežots mainīt ieradumus. Tiem lēmumiem vai grūdienam būtu jānāk no politiķiem. Nevis jāgaida, kad viņu vēlētājs kaut ko no viņiem prasīs, bet jāiedod cilvēkam iespēja mainīt paradumus.”

Vai slēdzam mežus un purvus?

Zināms, ka koks augot piesaista ievērojamu daudzumu CO2, tādējādi līdzsvarojot emisiju daudzumu. Tomēr pēdējos gados arī meža nozare nonākusi “sliktajā sarakstā” un mežs no emisiju piesaistītāja kļuvis par to avotu. Galvenie iemesli ir mežizstrādes apjoma pieaugums, dabiskais atmirums vecākās audzēs, zemes lietojuma maiņa (atmežošana), emisijas no organiskajām augsnēm un kūdras ieguve.

LBTU asociētā profesore Baiba Jansone uzskata, ka meža apsaimniekošanas kontekstā svarīgi ir runāt ne tik daudz par klimata pārmaiņu novēršanu, cik par pielāgošanos tām. “Viens no lielākajiem izaicinājumiem pēdējos gados ir zaļais kurss jeb green deal, kas meža nozarei nešķiet sevišķi patīkams. Tur ir ļoti daudz lietu, kas mazina mūsu konkurētspēju, mazina mūsu tautsaimnieciskās izaugsmes potenciālu un neatkarību dažādās jomās, piemēram, enerģētikā. Meža nozare pēdējos gados ļoti daudz spēku veltījusi tam, lai skaidrotu un argumentētu šo viedokli arī Eiropas gaiteņos.” Kā piemēru profesore min kūdras nozari. Purvs ir lielisks emisiju piesaistītājs, bet, iegūstot tajā kūdru, tās visas tiek “atbrīvotas”’ līdz ar to šī nozare ir ievērojami reglamentēta. Jansone to uzskata par sāpīgu jautājumu. “Mēs esam kūdras lielvalsts, un šis klimata pārmaiņu modelis pa kūdras nozari ir iesitis tik sāpīgi, ka tai nākas domāt, kā izdzīvot šajos apstākļos. Kūdra ir svarīga arī daudzām citām tautsaimniecības nozarēm, piemēram, kūdras substrāts ir neaizvietojams lauksaimniecībā. Tam nav alternatīvas. Ir pētījumi šajā virzienā, bet neviens no tiem efektivitātes un izmaksu ziņā nevar pilnvērtīgi aizstāt kūdras substrātu.”

Kā atrast līdzsvaru?

Ceļš uz klimata neitralitāti ir pretrunu pilns, tajā saduras visdažādākās intereses. Vides daudzveidības saglabāšanai svarīgi ir mežā atstāt kritušos kokus, kuros vēlāk izveidosies dažādas dzīvotnes, tāpat svarīgi ir uzturēt dabiskos mitrājus, tomēr tas viss rada papildu emisijas. Šie ir tikai pāris piemēri samudžinātajā problēmu un dažādu nozaru attiecību jūklī, un saprotams, ka visplānāk klājas tiem, kas mežu izstrādā.

Baiba Jansone uzskata, ka nereti problēma ir procesu neizpratnē. “Ir grūti iestāstīt Eiropas sabiedrībai, ka mums ir iekļaujoša mežizstrāde. Princips ir tāds, ka, iegūstot meža produktus, vienlaikus tiek saglabātas arī dabas vērtības. Piemēram, pēc atmirušās koksnes daudzuma mežos mēs esam ceturtajā vietā Eiropā. Virs mums ir tikai kalnainie Eiropas reģioni, kur koki paliek zemē, jo tiem nevar piekļūt. Tas ir viens no rādītājiem, uz ko pozitīvi skatās vides aizstāvji, jo tas ir būtisks faktors bioloģiskajai daudzveidībai.”

Profesore uzskata, ka ir svarīgi atrast līdzsvaru starp dabas aizsardzību un meža izstrādi, jo, vienkārši aizliedzot zāģēt kokus, tas būs nopietns trieciens tautsaimniecībai. “Ja mums lūdz samazināt intensitāti kādā īpašā teritorijā vai kopumā palielina aizsargājamās platības un biotopu skaitu, varbūt tad atlikušajās teritorijās mēs varētu strādāt intensīvāk, lai nezaudētu tautsaimniecisko vērtību, kas mežam ir mūsu teritorijā? Ja vairāk nekā puse Latvijas teritorijas ir mežs, tā kvalitatīva un ilgtspējīga apsaimniekošana ir mūsu stabilitāte, neatkarība un nākotne. Tā mēs varam iegūt līdzekļus arī daudzu citu jomu attīstībai un izaugsmei.”

Vai zaļā kursa aktualitāte nemazinās?

Ilgus gadus zaļais kurss un klimata neitralitātes mērķi bija viena no Eiropas Savienības valstu augstākajām prioritātēm. Tagad fokuss ir mainījies uz drošības jautājumiem un izaicinājumiem ekonomikā, ko izraisa ASV tarifu kaujas. Tomēr mūsu ekspertes ir vienisprātis, ka pavisam visdziļākajā atvilktnē klimata problēmas nenonāks, jo karš tās nemazina, bet gluži otrādi – rada jaunus izaicinājumus.

Vineta Kleinberga no RSU uzskata, ka virzība uz zaļo kursu, iespējams, mainīs prioritātes, tomēr turpināsies. “Mēs redzam, ka Eiropas Savienībā akcenti mainās, un ir politiķi, kuri saka, ka arī Eiropai klimata jautājumos jākļūst mazāk ambiciozai, bet vairāk jādomā par konkurētspēju un drošību. Ir jāvērtē, vai atsevišķas klimata prasības nemazina Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, bet pilnībā atteikšanās no klimata mērķu sasniegšanas nenotiks. Problēma nepazudīs, klimata pārmaiņas turpināsies, to ietekme kļūs aizvien redzamāka un aizvien straujāka. Domāju, ka Eiropā centīsies panākt balansu, jo svarīga ir gan konkurētspēja, gan drošība, kurās ir jāinvestē. Tomēr būs mēģinājumi skatīties, kā to sabalansēt ar klimata jautājumiem, turklāt daļa risinājumu, kas veicina Eiropas drošību, ir arī risinājumi, kas palīdzētu mazināt klimata pārmaiņas. Piemēram, atjaunīgie energoresursi stiprina Eiropas enerģētisko neatkarību, bet, protams, ka vienlaikus palīdz arī samazināt emisijas.”

Viņai piekrīt Agrita Briede: “Jā, prioritārās jomas laika gaitā mainās. Covid-19 arī pilnībā izmainīja pasauli, bet vides problēmas nekur nepazūd. Protams, ka pašlaik mūsu prioritāte viennozīmīgi ir drošība, un, iespējams, klimata pārmaiņas tiks pavirzītas malā; ar to mums jārēķinās. Jārēķinās ar to, kas ir svarīgāks šobrīd. Tajā pašā laikā karš prasa ne vien cilvēku upurus, bet ir arī smags trieciens ekoloģijai, un arī šīs problēmas būs jārisina.”