Staltbrieži nodara postījumus jaunaudzēm

Raugoties no mežsaimniecības viedokļa, pašlaik staltbriežu populācija Latvijā ir nesamērīgi liela. Pēc Valsts meža dienesta datiem, mūsu valstī ir apmēram 68 000 staltbriežu, taču akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) speciālisti uzskata – ja nepaplašinās šo dzīvnieku izplatības areāls, tad optimāla populācija būtu apmēram 40 000. Īpaši tas attiecas uz Ziemeļkurzemes, Dienvidkurzemes un daļēji arī Zemgales reģioniem, kur LVM teritorijās tiek tērēti ļoti lieli līdzekļi meža jaunaudžu pasargāšanai no staltbriežiem.

Pa labam ar briežiem galā netikt

Staltbrieži jaunaudzēm nodara divu veidu postījumus. Tie nograuž jaunos dzinumus, un īpaši liels ir posts, ja tiek nokosta galotne. Tad nākotnē kokam var izveidoties divas galotnes vai arī kociņš var aiziet bojā, iznīkt. Brieži mēdz arī nobrāzt kokiem mizu. Bojātajā vietā veidojas rētojumi, apaugumi, kas ietekmē nākotnes koka kvalitāti un vērtību. Ja miza ir bojāta 80 % un vairāk no stumbra perimetra, koks nokalst. Caur bojājuma vietu koks var inficēties, kas noved pie stumbra trupes (vairāk raksturīga eglēm), vai arī koks bojājuma vietā kļūst neizturīgāks un beigu beigās vēja vai sniega ietekmē nolūst.

“Vietās, kur staltbriežu populācija ir pārāk liela, virknē platību mums ir nācies mežu atjaunot pilnībā no jauna. Cik tas izmaksā? Ja jāsagatavo augsne, jāsagādā stādi un jāmaksā par stādīšanu un agrotehnisko kopšanu, jāaizsargā ar repelentiem, tad kopumā ap 2000 eiro par hektāru,” skaidro LVM medību tiesību nomas procesa vadītājs Guntis Ščepaniks.

LVM izmanto dažādas metodes, lai cīnītos pret postījumiem, piemēram, lietojot repelentus, kas ar specifisku smaržu vai garšu attur dzīvniekus no kociņu bojāšanas, taču šis risinājums ir efektīvs tikai vietās, kur staltbriežu nav pārāk daudz. Apstākļos, kad populācija ir pārāk blīva, dzīvniekiem pārtikas meklējumos neatliek nekas cits, kā ķerties arī pie kociņiem, kas aizsargāti ar repelentu, jo pārējā barības bāze jau ir noplicināta un jāēd tas, kas vēl atlicis. Tādēļ teorētiski vienīgais efektīvais veids, ja neskaita populācijas samazināšanu, ir žogu likšana ap jaunaudzēm. Šāds risinājums, pirmkārt, izmaksā ļoti dārgi, otrkārt, žogi ir regulāri jāapseko – ja dzīvnieki tiks iekšā pa kādu bojātu žoga vietu, pēc tam izeju vairs neatradīs un noēdīs visu jaunaudzi pa tīro.

Nāksies vairāk medīt

Risinājumu iespējas nav plašas – vienīgais efektīvais līdzeklis jaunaudžu glābšanai ir mednieku iesaiste staltbriežu populācijas samazināšanā. Nav cerību, ka populācija varētu samazināties dabiski, jo pašlaik Latvijā nāvējošas sērgas briežus neapdraud, bet vilki, kuri arī Latvijā ir savairojušies, ar lielo briežu skaitu netiek galā. Plēsoņas var pat panākt pretēju efektu. “Daudzi domā, ka gan jau vilki dabiskā ceļā noregulēs dzīvnieku skaitu, taču reālajā dzīvē tajās vietās, kur ir daudz vilku, citi dzīvnieki, īpaši jau staltbrieži un mežacūkas, lai pasargātos, saiet lielos baros. Ja tāds liels staltbriežu bars ieiet kādā jaunaudzē, tad gandrīz garantēts, ka pēc tam jauna meža tur vairs nav.”

Tādēļ LVM aicina medniekus aktīvāk pievērsties staltbriežu populācijas regulēšanai, jo šie dzīvnieki, savairojoties pārāk lielā skaitā, rada problēmas ne tikai tautsaimniecībai, bet arī sabiedrības drošībai, ar to domājot ceļu satiksmes drošību, jo pieaug automašīnu un briežu sadursmju risks. “Par šo jautājumu diskutējam ar organizācijām, kas pārstāv medniekus. Mednieki piekrīt, ka vietām staltbriežu patiešām ir par daudz, taču vēl jāstrādā pie interešu sabalansēšanas un jāizstrādā jauns, mūsdienu prasībām atbilstošs sadarbības memorands, kurā vienotos gan par visiem ar dzīvnieku populāciju apsaimniekošanu saistītajiem jautājumiem, gan sasniedzamajiem mērķiem, gan pušu pienākumiem. Patlaban atšķirībā no deviņdesmitajiem gadiem medības ar mērķi sagādāt gaļu vairs nav tik būtisks aspekts. Tagad mednieks vairāk vēlas baudīt medību procesu, iegūt trofejas, regulāri sastapt dzīvniekus un selektīvi izvēlēties to, kuru tieši nomedīt. Tas viss ir skaisti un pareizi, taču jāņem vērā arī mežsaimniecības un lauksaimniecības intereses,” uzsver Guntis Ščepaniks.

Senie aļņu nedarbi

To, cik nopietnu kaitējumu mežam var nodarīt pārlieku savairojušies dzīvnieki, atgādina pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados piedzīvotās problēmas ar aļņiem. Tolaik tie bija ļoti savairojušies Latvijas mežos un nodarīja ievērojamus postījumus mežsaimniecībai, tāpēc diezgan būtiski mainījās mežu struktūra, proti, dzīvnieki bija tā apsēduši priežu jaunaudzes, ka neatlika nekas cits, kā to vietā stādīt egles, jo tās aļņi postīja mazāk. “Savā ziņā tā bija mežkopības kļūda, jo vietām egles sastādīja tām nepiemērotā augsnē. Iznākumu redzam tagad – egļu audzēm ir mazi pieaugumi, tās ir ar zemu vitalitāti, un tagad tas atspoguļojas ar problēmu – egļu astoņzobu mizgrauža bojājumiem, jo primāri cieš novājinātas egles,” skaidro Guntis Ščepaniks.

Salīdzinot ar staltbriežu populāciju, aļņu populācija patlaban ar mednieku palīdzību ir noregulēta un šo dzīvnieku skaits ir optimāls. Stirnas, kuru Latvijā ir ļoti daudz, mežsaimniekiem īpašas problēmas nesagādā, kaut gan arī tās mēdz pavisam maziem kociņiem apgrauzt galotnes. Šie postījumi tomēr nav lieli, un ar nelielām investīcijām repelentos pirmajos augšanas gados var panākt, ka koks paaugas un stirna vairs nevar nokost galotnes dzinumu.