Kopā ar Latvijas valsts mežiem no pašiem pirmsākumiem

Kad 1999. gada rudenī tika pieņemts lēmums par LVM izveidošanu, viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija darbinieku atrašana jaunajam uzņēmumam. Viens no pirmajiem, kas pieteicās, bija Engures mežzinis Guntis Dišlers. Viņš tos laikus atceras tā: “Deviņdesmitajos gados Latvijā ļoti daudz cirta mežus, bet koksne lielākoties tika vesta uz Zviedriju. Ja pareizi atceros, tolaik kubikmetrs koksnes maksāja septiņus latus, kas nozīmē, ka viena kārtīga priede bija tikai desmit latu vērta. Man tas nelikās pareizi. Kad dzirdēju, ka tiek veidoti “Latvijas valsts meži”, nospriedu, ka tas varētu būt kaut kas Latvijai noderīgs, un pieteicos tur darbā. Un tā 2000. gada janvārī sāku strādāt LVM par Engures iecirkņa vadītāju.”

Kā viss sākās...

Sākums nav bijis viegls, jo būtībā nācies visu veidot no nulles. Guntim tolaik bija divi vietnieki, un trijatā tad arī viņi savā iecirknī darīja faktiski visus darbus. Katram bija jābūt kā cilvēkam-orķestrim. Pirmo pusgadu braukuši ar patapinātām mašīnām, līdz tikuši pie kārtīgiem braucamajiem, mazliet vēlāk parādījušies arī portatīvie datori, kas salīdzinājumā ar tagadējiem bija smagi un neparocīgi. “Ja salīdzina ar tiem laikiem, tagad visi darba pienākumi ir ļoti detalizēti sadalīti. Manā pārziņā ir darbs ar sabiedrību un komunikācija, kā arī viss, kas saistīts ar jaunaudžu kopšanu un meža atjaunošanu – ko un kā cirsmā atjaunot, cik ilgā laikā un kādus kokus stādīt,” stāsta Dišlers. Viņš atceras, ka specializētā lieljaudas meža tehnika – harvesteri – parādījās 2004. gadā, bet gadu vēlāk bija lielas vējgāzes. Tad jaunā tehnika lieti noderēja, jo bez harvesteriem ne tikai daudz koksnes ietu zudumā, bet arī cilvēki lieki riskētu ar veselību un dzīvību. Tas nav pārspīlējums, jo pēc 1969. gada lielajām vējgāzēm diezgan daudz cilvēku gājuši bojā, zāģējot gāztos nospriegotos kokus. Bijuši pat gadījumi, kad zāģeris apsēdies pie nogāztā koka saknes, lai paēstu pusdienmaizi, bet koks viņam uzgāzies virsū.

“Uzņēmums pa šiem gadiem ir ļoti audzis, nevar pat salīdzināt ar to, kas bija sākumā. Tagad ir pavisam citi apjomi: gan meliorācijas sistēmu renovācija, gan ceļu būve, kas kopumā ceļ meža vērtību,” saka mežkopis. “Man ir viena no patīkamākajām profesijām, kas saistīta par mežu, – strādāt pie meža atjaunošanas. Ja kādā vietā neesmu bijis pāris gadu, tad varu iet un priecāties – redz, kā viss ir izaudzis! Tā ir ļoti laba sajūta. Tajos mežos, ko stādījām pirms 20 gadiem, tagad jau var iegūt papīrmalku.”

Laika gaitā nācies apgūt jaunas iemaņas un zināšanas, piemēram, nokārtot drona vadīšanas tiesības. “Droni ļoti ietaupa laiku, ja vajag apsekot kādu teritoriju. Agrāk nācās kilometriem brist pa garu zāli un pāri grāvjiem, bet tagad visu var apskatīt no gaisa. Meistari, kuri pieņem darbu, ar drona palīdzību var pat saskaitīt, cik kociņu iestādīts konkrētajā nogabalā un vai ir pareizais koku skaits. Tehnoloģijas ļoti ietekmē mežkopju darbu. Agrāk viņi pa mežu staigāja, turot galvu gaisā, jo nogabalu robežas varēja noteikt pēc koku galotnēm. Tagad ir pavisam pretēji – iet ar skatienu uz leju, jo priekšā ir planšete ar karti.”

Izvēle starp sportu un mežu

Guntim ir ne tikai mežinieka, bet arī Sporta akadēmijā iegūta izglītība, jo jaunībā viņš aizrāvies ar sportu un sākumā bija iecerējies tieši ar to saistīt tālāko dzīvi, tomēr izšķīries par labu mežiem. “Jutu, ka Rīga mani tomēr nevilina. Man jau arī vecāki bija saistīti ar mežiem – tēvs bija kokvedēja šoferis, bet māte grāmatvede. Tā nu izvēlējos meža nozari un nekad to neesmu nožēlojis.”

Pavisam gan sports pie malas nav mests, jo viens no lielākajiem Dišlera vaļaspriekiem ir piedalīšanās orientēšanās sacensībās. “Man patīk aktīvā atpūta, mēdzu piedalīties Eiropas valstu mežinieku orientēšanās sacensībās. Tie ir interesanti pasākumi, jo ļauj arī salīdzināt, kā Latvija mežu apsaimniekošanā izskatās, salīdzinot ar citām valstīm. Un kopumā jāteic, ka labi izskatās, jo, piemēram, Ungārijā vēl nemaz ne tik sen kokus no meža ar zirdziņu vilka ārā. Patlaban mēs strauji tuvojamies Skandināvijas līmenim, tikai mēs darbojamies daudz dinamiskāk nekā viņi. Pašam ir bijusi iespēja arī pastrādāt Skandināvijā – stādījām mežu akmeņainā vietā, un pēc pirmās dienas rokas sāpēja, taču pēc nedēļas pieradu. Salīdzinājumā ar turieni Latvijā mežu stādīt ir tīrā izklaide.”

Arī citi Gunta vaļasprieki ir saistīti ar mežu – sēņošana un medības. Ar medībām gan saistās kāds diezgan dramatisks piedzīvojums. “Reiz sašauts mežakuilis mani nogāza no kājām. Paveicās, ka es viņam biju atšāvis vienā pusē ilkni. Ilkņi viņam ir kā žiletes, ja ar tādu tev trāpa, joki mazi. Igaunijā reiz satiku mežinieku, kurš pēc tādas sadursmes ar mežakuili uz visu mūžu bija palicis klibs. Man šajā ziņā paveicās, taču sitiens tik un tā bija tāds, it kā būtu dabūjis ar dzelzs stieni. Medībās eju vēl joprojām, īpaši patīk, kad ir uzsnidzis pirmais sniedziņš. Tad visa gatavošanās un lenkšana ir pat interesantāka nekā pats process.”

Tagad gan mežkopja Gunta Dišlera darba gaitas LVM tuvojas beigām, jo līdz pensijai atlicis vien pusotrs gads. “Lai tad jaunie darbojas tālāk. Mani ir arī savi privātie meži, ko pats esmu apmežojis, tādēļ ir, ar ko nodarboties, arī pensijas fonds sanāk. Bet varētu arī kaut kur paceļot – pamazām jau sāku pētīt kruīzu piedāvājumu.”

Reklāmas raksts sadarbībā ar Latvijas valsts meži.