"Ļoti laimīgi dzīvoju viens," - mūziķis Artūrs Uškāns par brīvību, attiecībām, radošo krīzi un "Laimas muzykantiem"

Pirms desmit gadiem slavenais latgalietis nolēma pilnībā mainīt dzīvi, pieliekot punktu laulībai, un no Daugavpils pārcēlās uz Rīgu. Pašlaik bauda brīva vīrieša statusu un diezgan skeptiski raugās uz attiecību veidošanu.

Pirmajā "Pārdziedi mani!" raidījumā amerikāņu rokgrupas "Kiss" vokālista Pola Stenlija tēlā jūs bija grūti atpazīt – iespīlējies ādas apģērbā, iespaidīgos augstpapēžu zābakos un ar biezu grima kārtu. Vai grims un augstpapēžu zābaki nenovirzīja domas no paša galvenā – dziedāšanas?

Nemācēšu pateikt, cik centimetru augsti bija papēži zābakiem, bet katrā gadījumā – nu ļoti augsti. Pārvietoties tik tiešām bija šausmīgi neērti (gardi smejas). Nekad iepriekš nebiju staigājis ar sajūtu, ka kāja ir nevis taisni pret zemi, bet slīpi. To piedzīvoju pirmo reizi dzīvē.

Par vizuālo tēlu jāsaka paldies frizierei Diānai, grimētājai Jolantai un stilistei Violetai, kuras dabūja to visu gatavu. Iepriekšējā dienā mani paša dabīgie, garie mati tika sapīti vairākās bizēs. Šova raidījuma ierakstīšanas dienā mati tika izlaisti un aptuveni trīs stundas veidots grims. Ikdienā es staigāju ar brillēm, taču tieši dalībai šovā biju pasūtījis kontaktlēcas, ko nebiju iepriekš lietojis. Likdams lēcas, nejauši izsmērēju grimu un bija tik žēl Jolantas un viņas darba...

Nav tā, ka šī bija pirmā reize, kad pie tik sarežģīta tēla izveides esmu strādājis. Savulaik esmu tēlojis zirnekli, kad vēl nodarbojos ar aktiermeistarību.

Dalība šajā šovā, kur jāsagatavo krāšņi priekšnesumi dažādos žanros, pārdziedot mums zināmus skaņdarbus, noteikti ir liels izaicinājums.

Jā, tā tik tiešām ir, katrs raidījums dalībniekiem ir liels izaicinājums. Jau esmu iejuties rokmūziķa tēlā un hiphopa mūzikas raidījumā izpildīju Gacho dziesmu "Stampā grīdu". Būs arī opera, Raimonda Paula dziesmas un kinomūzika.

Noteikti ne mirkli nenožēlojat, ka ļāvāties šai avantūrai.

Viens brīdis gan bija.... Kā jau katrā radošā procesā, iestājas vieglas depresijas moments. Liekas, ka tev nekas nesanāk, ka nav spēka tālāk darboties vai drīzāk nav intereses, jo ir sajūta, ka nesanāk. Bet tad ir kolēģu un šova filmēšanas grupas atbalsts, un, jā, nopurinies un ej tālāk!

Šis laiks jums ļoti piesātināts, jo arī paša dibinātā etnoroka grupa "Laimas muzykanti" ar diviem lieliem koncertiem svin savu 30. jubileju.

Nupat izskanēja Rēzeknes "Gorā" viens koncerts, otrs būs nākamā gada 20. janvārī Rīgā, VEF Kultūras pilī. Kopā ar veterāniem un viesiem mēs esam 14 cilvēku sastāvs. Piemēram, mūsu basģitāriste Tatjana Gruničeva, kas ilgus gadus ir bijusi kopā ar mums, speciāli atlidoja no Londonas uz koncertu Gorā, bet uz VEF Kultūras pilī notiekošo koncertu ieradīsies cits bijušais kolēģis no Anglijas. Man jāsaka paldies visiem tiem koncertu apmeklētājiem, kas atrod laiku, lai būtu kopā ar "Laimas muzykantiem" šādā svētku brīdī. Dienu pirms lielākas uzstāšanās vai koncerta man ir savs rituāls, kad neeju cilvēkos, bet esmu mājās un noskaņojos. Sakārtoju nepieciešamās tehniskās lietas, piemēram, akordeonam nostiprinu mikrofona vadus, sakārtoju mūsu ierakstu albumus, lai tos varētu pārdot klausītājiem.

Jūsu bijusī sieva un abu dēla mamma Inta Uškāne savulaik arī bija grupas "Laimas muzykanti" sastāvā, vai viņa grupai nepievienojas uz jubilejas koncertiem?

Nē, tik tālu mēs neesam tikuši. Izlaidīsim šo jautājumu, jo tas zināmā mērā arī būtu sāpīgi.

Pirms dažiem gadiem atklājāt arī par savu radošo krīzi. Kā tā izpaudās, un kā izdevās to uzveikt?

Sociālā nepieciešamība to palīdzēja uzveikt. Sajūta, ka esi vajadzīgs cilvēkiem, ka tavs darbs kādu iepriecina. Tas ļoti palīdz. Nupat, piemēram, etnogrupai Ogas, kurā es spēlēju, iznāca ierakstu albums Rokam, ko ierakstījām ar ģitāristu Armandu Alksni. Pie tā strādājām no februāra līdz novembra sākumam. Un tur nekādām radošām krīzēm vienkārši vietas nebija, jo tas bija ikdienas darbs, kas jāpadara. Paldies Dievam, šis albums ir iznācis. Īsā brīdī iznākuši divi manis producēti ierakstu albumi, otrs ir "Laimas muzykantu" 30. jubilejas albums.

Tās radošās krīzes es drīzāk sauktu par izdegšanu – kad pārāk daudz bez atpūtas dari, tad tā mēdz būt. Tad vienkārši pāris dienu ieslēdzu Netflix un skatos seriālus, un neko nedaru.

Kādi seriāli ir jūsu sarakstā?

Man patīk korejiešu filmas. Bet pašlaik skatos seriālu "The Astronaut".

No Daugavpils uz Rīgu pārcēlāties pirms vairākiem gadiem, vai esat kļuvis par īstu rīdzinieku?

Šogad 28. novembrī palika desmit gadi, kopš esmu rīdzinieks. Bet vajadzēja jau daudz agrāk to darīt! Man Rīga ļoti patīk. Man ļoti patīk savs Tērbatas ielas dzīvoklītis, no kura logiem paveras skats uz jauno Ģertrūdes baznīcu. Iedvesmojoša un radoša vieta, kur dzīvot. Šeit labi rakstās dzeja. Man bija plāns izdot šogad dzejoļu krājumu, bet četras izdevniecības atteica. Tagad, pateicoties literātu grupai "Tekstūra", kurā sastāvu, ir iespēja nākamgad izdot dzejoļu krājumu.

Kāda saistība ar dzimto Latgali ir palikusi?

Tur dzīvo astoņus gadus par mani vecākais brālis Roberts Uškāns ar ģimeni un mamma Vanda Uškāne, kas savulaik bija apģērbu piegriezēja modelētāja. Pagājušajā nedēļā ar dzejniekiem braucām uzstāties Lūznavas muižā, un tad arī aizbraucu ciemos pie mammas, kā arī satiku brāli. Tagad pie savējiem braukšu Ziemassvētkos, jo tad brālim ir dzimšanas diena. Mums ir īpaša tradīcija Ziemassvētkos: ar brāli sēžam līdz četriem pieciem rītā un sarunājamies par dzīvi un aizvadīto gadu, kādi ir nākamā gada plāni. Šajās sarunās rodas arī jaunas idejas. Šoreiz Ziemassvētkos noteikti ir jāpārrunā un jāsaplāno nākamā gada radu saiets, kas būs veltīts mūsu tēta Antona Uškāna (mūziķis un mūzikas instrumentu labošanas meistars) 100. jubilejas piemiņai 6. augustā. Brālis ir mans labākais draugs. Ilgus gadus strādāja par ātrās palīdzības šoferi, pēc piedzīvotas avārijas vairs nevarēja sēsties pie auto stūres, taču kolektīvs viņu neatlaida. Vispirms pieņēma par sargu autobāzē, tad ievēlēja par arodbiedrības priekšsēdētāju, līdz kļuva par Latgales reģiona neatliekamās medicīniskās palīdzības priekšnieku. Brāļa sieva, dēls un viņa sieva ir ārsta palīgi, viņi visi strādā ātrajā palīdzībā.

Mūsu mammai ir 95 gadi. Viņa vienīgi vairs neredz, bet visā pārējā spēka vēl pietiekami. Brāļa ģimene rūpējas un gādā par māmiņu. Mamma gan staigā, gan ar visu neredzēšanu turpina tamborēt. Tāpat ar lielu interesi seko līdzi manai dalībai šovā. Es pat neatceros visus radio raidījumos, kuros piedalos un sniedzu intervijas, bet mamma visu dzird un zina.

Jūsu dēls Matīss Uškāns izvēlējies iet tēva pēdās – arī kļuvis par mūziķi.

Dēlam jau ir 32 gadi. Abi nupat kā "Laimas muzykantu" 30. jubilejas koncertā "Gorā" spēlējām. Gan gēni, gan apstākļi ir ņēmuši virsroku. Tādā ģimenē augot, citādi nevarēja būt. Viņš jau kopš mazām dienām brauca piespēlēt akustisko celma bungu gan uz Austrāliju, gan Ameriku kopā ar "Laimas muzykantiem". Dēls ir ļoti labs un pieprasīts bundzinieks. Viņam ir vairāki projekti, kuros darbojas, kā arī strādā kā bungu pedagogs.

Pirms kāda laika izskanēja informācija, ka uz Rīgu pārcēlāties arī tāpēc, ka šķīrāt laulību ar dēla māti un uzsākāt jaunas attiecības, kas arī jau izjukušas. Kāds šobrīd ir jūsu statuss?

Varu vienīgi pateikt, ka ļoti laimīgi dzīvoju viens. Tagad radoši daru ļoti daudz ko tādu, ko nedarīju iepriekš. Man ir studija mājās, un es pat iedomāties nevaru, ka te vēl kāds cilvēks būtu klāt. Es varu skatīties seriālu, ienāk prātā ideja, sēžos pie datora un sāku rakstīt, komponēt vai aranžēt. Jā, pašlaik manā dzīvē ir manas radošās un personīgās brīvības laiks.

Vai iepazīšanās vietnē "Tinder" joprojām esat aktīvs?

Nē, es tur jau ļoti sen neesmu gājis.

Apsverat iespēju, ka nākotnē tomēr varētu to otru cilvēku ielaist savā dzīvē?

Jāiemīlas... Kādreiz jau ienāk prātā doma, ka forši būtu iemīlēties. Bet pēc tam, kad atceries, johaidī, tas taču prasa tik daudz laika un darba. Attiecības – tas ir liels darbs. Pagaidām esmu slinks uz to.

Jauno gadu sagaidīšu vienatnē ļoti forši. Mājās uztaisīšu vistas gaļas salātus, jo jau 32 gadus nelietoju uzturā sarkano gaļu. Vēl man garšo cepeškrāsnī cepts lasis vai forele. Citos gados man ir bijis arī džins uz galda, bet šogad kopš aprīļa manā dzīvē šīs substances vairs nepiedalās, tā ka būs bezalkoholisks mohito. Pēdējā laikā jau arvien mazāk lietoju, kā arī nelietoju vispār, ja jāiet sabiedrībā vai nākamajā dienā jāstrādā, vai jāspēlē koncertos. Pēkšņi pamanīju, ka aprīļa beigās drauga sievas dzimšanas dienā esmu iedzēris pēdējo vīna glāzi. Visa tā bohēma ir bijusi, viss ir piedzīvots, un nekā jauna tajā nav. Es arī pārstāju just kaut kādu baudu no alkohola. Tas nerada neko citu kā tikai problēmas nākamajā dienā un arī atņem laiku.