Tāda skumja latviešu vīriešu pasaule. Seriāla "Luksofors" recenzija

Seriāls sevi piesaka kā «iespēju ielūkoties pasaulē, ko vīrieši parasti mēdz slēpt no apkārtējās pasaules». Ko tad tur satiekam? Trīs draugus, kuriem, spriežot pēc apraksta, ir ap 40, lai gan uzvedībā un uzskatos viņi šķiet iestrēguši kaut kur starp 19, 25 un 2000. gadu. Trijotnes dzīves ir pielīdzinātas luksofora krāsām, un pie sarkanās gaismas ticis Eduards (Artūrs Putniņš), kurš visnotaļ ērti iekārtojies gana valdonīgās un ambiciozās sievas Dignas (Anta Aizupe) paspārnē. Viņš vienīgais no draugiem ir precējies, un šis simbolisms, godīgi sakot, ir mulsinošs – vai tā seriāla veidotāji vēlas mums vēstīt, ka precētam vīrietim dzīve ir beigusies?

Dzeltenā gaisma piešķirta pasākumu režisoram Viesturam (Jānis Āmanis), kurš ir diezgan toksiskās attiecībās ar stjuarti Arletu (Dārta Daneviča) un viņas suni, bet zaļo gaismu sevī nes Toms (Kaspars Zāle) – domāšanā un darbos stipri pusaudzībā aizkavējies indivīds, kurš dzīves izdošanos mēra vienas nakts sakaros. Eduards saimnieko mājās un joku lietu veikaliņā un regulāri iepērk mākslīgās kakas, kas, kā var nojaust, lielu peļņu nenes, jo galvenā pelnītāja ģimenē ir Digna, Viesturs, švītīgi ap kaklu apsitis šallīti, iestudē ļoti neveiklus un mulsinošus priekšnesumus dažādu uzņēmumu korporatīvajiem pasākumiem, bet Tomam tādas īstas nodarbošanās nav.

Tad nu viņi visi trīs kuļas cauri sērijām, apšaubāmiem jociņiem un muļķīgām situācijām, gluži kā mantru vietā un nevietā cits citam skandinot «veci», «vecīt» un  «večukiņ», un pietrūkst tikai iestudētu auditorijas smieklu fonā, lai skatītājam būtu pilnīgi skaidrs, kur jāsmejas. Visu kopā kā lipīgs klīsteris tur seriāla tituldziesma, ko kopīgiem spēkiem radījuši Markus Riva, Guntars Račs un Gints Stankevičs un kas turpina skanēt galvā jau pēc pirmās sērijas ievada.

«Luksofors» veidots pēc «Keshet Broadcasting and Endemol Israel» oriģinālsatura seriāla «Ramzor», un tas arī ievieš zināmu skaidrību izjūtā, ka skaties kaut ko ne pārāk svaigu – seriāla oriģināls ir tapis no 2008. līdz 2014. gadam. Kādam šķitīs, kas tad tur, nav jau arī tik sena pagātne, bet mūsdienās lietas mainās strauji – televīzijas standarti attīstās gaismas ātrumā, mainās lietas, par ko smejamies, un šajā jomā padsmit gadu ir ilgs laiks.

Dūrē tik spēks?

Par to, kas kuram šķiet smieklīgs, daudz diskutēt un strīdēties nav labs stils, tomēr ir lietas, par kurām mūsdienās neviļus veidojas sociālas vienošanās vairs nesmieties. Vismaz ne publiski. «Luksoforam» ar to iet, kā iet. Acs nedaudz noraustās vienā no sērijām, kur Toms iepinies dažu nakšu ilgās attiecībās ar vājdzirdīgu meiteni un pirms telefona zvaniem draugiem paziņo, ka zvana kurlā. Ir vēl šādas tādas vietas, kur sajūtos nedaudz neveikli varoņu vietā, bet visu pārspēj astotā sērija. Ja aina, kur Eduards un Toms, nez kādā veidā ielavījušies skolā, draud Eduarda meitas klasesbiedram viņu «pakārt aiz ķekariem», jo tas iekodis meitenei, vēl liek vien izbrīnā paraustīt uzacis par šādu pārprastu vīrišķību, lielākais pārsteigums gaidāms, kad Viesturs, savtīgu interešu vadīts, iepazīstina Arletu ar kādu savu paziņu, lai viņa ieraudzītu, kā vīrietis var izturēties pret sievieti. Teikšu godīgi, man kļuva fiziski nelabi, skatoties šo ainu – vīrietis draud savai iebaidītajai partnerei ar dūri, fiziski aizskar un morāli pazemo. Tajā ainā nav nekā smieklīga. Nekā smieklīga nav arī tajā, ka sērijas noslēgumā ar šo kretīnu biksēs pa kafejnīcas durvīm kopā iziet Arletas draudzene, kurai gluži vienkārši apnicis līdzšinējais, pārlieku gādīgais un uzmanīgais partneris, tamdēļ viņa acīmredzot nolēmusi dzīvei piešaut kādu asumiņu. Jā, kamdēļ gan ne attiecībās ar vardarbīgu primātu?

Nepārprotiet, būtu muļķīgi no Latvijā tapuša komēdijseriāla gaidīt nopietnu iedziļināšanos abu vai kaut vai viena dzimumu psiholoģijā, reakciju uz aktuālām sociālām norisēm vai vienkārši labu gaumi. Komēdijseriāla veidotāju mērķis arī nav kādam mācīt, kā pareizi dzīvot, rīkoties vai domāt, tomēr, cenšoties izvairīties no liekas moralizēšanas, gribētos seriāla veidotājiem atgādināt – Latvijā situācija ar vardarbību ģimenēs un vīriešu mentālo veselību nav spīdoša, un varbūt tieši tāpēc stulbu stereotipu atražošanas vietā par «vidusmēra vīrieti», viņa attiecībām ar sievietēm un draugiem skatītājiem būtu vērts piedāvāt kaut par kripatiņu gudrākus jokus.

Profesionāļi un amatieri

Skatoties «Luksoforu», ik pa brīdim bija jāuzdod sev jautājums, kamdēļ gan šis vai tas aktieris ir piekritis piedalīties šādā projektā. Vislielākais izbrīns laikam ir par Dārtu Daneviču, kura šīgada sākumā lēma pamest Dailes teātra štatu. Līdz ar monoizrādi «Zēni nav meitenes» un «Spēlmaņu nakts» gada aktrises balvu Daneviča ir iezīmējusi būtisku pavērsiena punktu savā karjerā.  Lai gan «Luksoforā» viņas atveidotā stjuarte Arleta, kas mīļoto vīrieti tur vēl īsākā pavadā kā savu suņuku, ir viens no pārliecinošākajiem tēliem, nepamet izjūta, ka šis projekts nav bijis veiksmīgākā izvēle. Diemžēl visticamākais skaidrojums ir tas pats vecais – iespēju filmēties Latvijā ir tik, cik ir, un tad nu neviens nevar būt pārlieku izvēlīgs.

Patīkama atkalsatikšanās «Luksoforā» ir ar Latvijas Leļļu teātra aktieri Artūru Putniņu, kurš sevi kā lielisku komēdijseriālu ieguvumu apliecināja jau «Paradīzes šķēlē». Arī «Luksoforā» viņa tēls ir diezgan liels lamzaks, kurš par visām varītēm cenšas dzīvot un rīkoties pareizi, bet dzīvei ir citi nolūki. Skatītājiem ir smieklīgi, bet pašam aktierim gan divas tik līdzīgas lomas pēc kārtas uzliek zināmu zīmogu, no kura nākotnē var būt pagrūti atbrīvoties.

Arī šis seriāls turpina savulaik, šķiet, «UgunsGrēka» aizsākto tradīciju filmēšanā iesaistīt amatierus, kas atsevišķās sērijās un situācijās var būt pat ļoti atbilstošs risinājums, bet pārāk lielās devās rada nenopietnu iespaidu un sajūtu, ka kāds ir ļoti centies ietaupīt, iespējams, lai citās epizodiskās lomās ļautu pazibēt arī pazīstamām sejām.

Ar interesi varam gaidīt, vai «Luksofors» ies cita šī seriāla veidotāju «Seriālu mājas» veikuma «Viņas melo labāk» pēdās un piedzīvos vairākas sezonas, vai sekos «Fox» mēģinājumiem piedāvāt Izraēlā tapušā seriāla adaptāciju amerikāņiem un tiks pārtraukts pēc vienas sezonas. Starp citu, «Luksofors» savulaik piedzīvojis arī veiksmīgu adaptāciju Krievijā ar desmit sezonām, bet mazāk veiksmīgu Lietuvā – divas sezonas. Seriāla veidotāji uzsver, ka seriālu var sākt skatīties no jebkuras epizodes un tā jēga nezudīs arī, ja kādu sēriju nokavēsiet. Vakariem kļūstot arvien tumšākiem un nemīlīgākiem, saulainās noskaņās vasarā filmētais «Luksofors» var ienest krāsas jūsu ikdienā vai nekaitīgi zuzēt fonā, tīrot māju, bet nekāds zaudējums arī nebūs, ja nokavēsiet visas sērijas.

LUKSOFORS

Komēdija

Sēriju skaits: Pirmās 10

Producenti: Ieva Salceviča un Rimvīds Martinaitis

Režisors: Ričards Vitkaitis

Lomās: Kaspars Zāle, Jānis Āmanis, Artūrs Putniņš, Dārta Daneviča, Anta Aizupe, Līga Robežniece un citi.