Dzejnieks Viks pēdējo reizi Rīgā bijis pēc prezidenta izsaukuma: "Vientuļš neesmu un nejūtos"
Viktors Kalniņš jeb Viks – rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs – jau 36 gadus dzīvo Dikļu pagasta Medniekos. Kā aizbrauca turp savos 50 gados, tā palika un par dzīvi Rīgā vairs i nedomā. Pie dzejnieka ciemojās žurnāls “Patiesā Dzīve”. Saruna ar viņu - jaunajā speciālizlaidumā “Laimīgas Vecumdienas”.
Rīgā Viks pēdējo reiz bija 4. maijā pēc “prezidenta izsaukuma”, lai saņemtu Triju Zvaigžņu ordeni – par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā un latviešu literatūrā. Par mūsu ierašanos Viks priecīgs – tas labi, ka viņu atceroties. Izrādījis nelielo saimniecību, aicina ienākt “vigvamā”.
Vietējie, paša Vika rosināti, viņu sauc par indiāni, jo Vikam tuvs Ziemeļamerikas indiāņu dzīvesveids un pasaules redzējums. Savā ziņā viņš tam arī pietuvojies – savs vigvams, savas takas ejamas, un dzīve rit savrup.
Vienmēr jau neesat bijis vienpatis?
Kad tā labi padomāju, tad esmu gan. Arī blēņu laikā, kad vēl Rīgas dzīves virpulī atrados, – it kā biju barā, bet vairāk savā pasaulē. Man nāk prātā mammītes stāstītais, ko par mani pāris dienu pēc skolas gaitu uzsākšanas teikusi klases audzinātāja Vītiņas kundze: “Viņš jums tāds kluss, noiet malā no ņudzekļa un uz visu domīgi noraugās.”
Tātad jau kopš mazotnes bijāt vērotājs.
Tāds arī esmu palicis. Cilvēks pats neizvēlas savu temperamentu, viņš jau ar tādu piedzimst. Kas to nosaka, nezinu, varbūt gēni tā saliekas, un tas gadu gaitā nemainās. Tikai, ja jaunībā mēs vairāk vai mazāk tiecamies pielīdzināties un pielāgoties citiem, tad vēlāk atskārstam, ka to darīt nav jēgas, ka daudz svarīgāk ir spēt atļauties būt tādam, kāds esi. Es tiešām izbaudu vienatni, pats sev esmu kungs un ķēniņš – tas taču ir augstākais luksuss! (Viks nosmej savu īso, izteiksmīgo smieklu.) Tikai vienatni nevajag jaukt ar vientulību. Vientuļš neesmu un nejūtos.
Telefonsarunā, kad uzrunāju jūs intervijai, paguvāt pateikt, ka tagad esot iemācījies novērtēt sīkumus, agrāk tikai lielās lietas bijušas svarīgas.
Tā ir. Jauniem cilvēkiem svarīgi meklēt un izvēlēties partneri, veidot ģimenes ligzdu, spodrināt savas spalvas. Viss vērsts uz ārišķību. Viņi nepavisam nepadomā par lietām, kas to visu padarītu vieglāku, – sava Es, savas iekšienes veidošanu un kopšanu. Līdz beidzot attopas, ka tieši tas dzīvē ir vissvarīgākais. Jo, kad esi pašpietiekams, dzīvo saskaņā ar sevi, ārišķība vairs neaizrauj. Bet šī sapratne nāk līdz ar pieredzi, ar puniem, un tas piederas pie lietas. Man to punu dzīves skrējienā diezgan daudz bijis.
Tomēr līdz 86 gadiem – tas jau ir gana nopietns vecums – atskriets. Kā sadzīvojat ar saviem gadiem?
Atceros vecāsmammas devīzi: “Kamēr pats tiec ar sevi galā, negrāb Dievam ģīmī!” Viņa bija no Kurzemes, vienmēr atrada sulīgus, trāpīgus teicienus. Paskarbi ar’ tie bija, ar tās puses smeķīgās valodas piedevu. Iedomājies, oficiāli viņas izglītība bija četras ziemas Dundagas pagastskolā, bet kāda dzīves gudrība vecaimammai piemita! Varbūt gēnos ielikta, ar mātes pienu iezīsta. Viņa jau daudz bija pieredzējusi – izgājusi abus pasaules karus, bēgļu gaitas Vitebskas apgabalā. Lai kur būdama, vērīgi visam sekojusi, krājusi atziņas. Kad runāja, neviens pat iedomāties nevarēja, ka viņai tikai četru klašu izglītība.
Visu sarunu ar Viktoru Kalniņu lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā speciālizlaidumā “Laimīgas Vecumdienas”, kas nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
