No Ludzas uz Eiropas grandiem - ciemos pie Latvijas handbola milža Daiņa Krištopāna
Dainis Krištopāns ir viens no izcilākajiem Latvijas sportistiem – triumfējis Čempionu līgā un ir viens no Eiropā vislabāk apmaksātajiem handbolistiem. Un arī viens no garākajiem!
Daiņa handbolista karjera sākās dzimtajā Ludzā, tad strauji attīstījās starptautiskā līmenī – ārzemēs viņš spēlē jau kopš 19 gadu vecuma. Pēc panākumiem Slovākijā un Baltkrievijā viņš kļuva par EHF Čempionu līgas uzvarētāju ar Ziemeļmaķedonijas komandu "Vardar" un vēlāk pārstāvēja arī vareno Parīzes "Saint-Germain". Kopš 2023. gada Dainis spēlē Eiropas spēcīgākā handbola čempionāta – Vācijas bundeslīgas – komandā "MT Melsungen", kur kļuvis par vienu no vislabāk apmaksātajiem handbolistiem Eiropā – sportista alga pirms nodokļu nomaksas sasniedz ap 60 000 eiro mēnesī.
Ar savu 215 centimetru augumu viņš ir viens no pasaulē garākajiem handbolistiem un laukumā izceļas ar milzīgu fizisku pārākumu. Krištopāns bijis arī Latvijas izlases līderis, bet nu jau kādu laiku valstsvienībā nespēlē.
Ne no kā nebaidās
Ar Daini žurnāls "Kas Jauns" tiekas viņa dzīvoklī Ludzā, kas ir diezgan pieticīgs tik augsta kalibra sportistam. Pēc neilga brīža pievienojas māte, viņa sarunu padara dzīvāku un ļauj ieskatīties arī sportista bērnības ainās. “Vienreiz aizbraucām sēņot, un mežā Dainis mums pazuda,” stāsta handbolista māte Regīna. “Dainis bija tāds, ka nebaidījās ne no kā. Piemēram, ir ārā tumšs, bet viņš iet un saka: “Es visus uzveikšu, es nekā nebaidos.” Vārdu sakot, ļoti drosmīgs. Pazuda vienā mirklī, mēs saucam – Daini, Daini! Bet viņš neatsaucas... Devāmies mežā meklēt, skatāmies – redzama tālumā cepure ar bumbu. Izrādās, Dainis atradis pudeļu kaudzi un tur ņemas ar tām pudelēm.” Pēc šī gadījuma Dainim vienmēr bijusi iekārta svilpe kaklā, lai var signalizēt, ja kaut kur pazūd.
Palīdz ar mājas darbiem
Dainim ļoti mīļa ir viņa dzimtene – Latgale, Ludza, sportists katru gadu atvaļinājuma laikā apciemo vecāku mājas. Bet pērn sportista ģimenē notika traģēdija – nomira tēvs.
Dainis palīdz mājas darbos – pļauj zāli, sagatavo malku. “Es to izbaudu. Kad atbraucu, man pirmajā dienā ir lielā zāles pļaušana,” saka Dainis. “Bieži atbraukt nesanāk – reizi pusgadā. Sakrājas emocijas, tad mājās restartējos, satieku draugus, dzirdu dzimto valodu, arī latgaliešu. Mājās ar vecākiem vienmēr runāju latgaliski. Visādās pilsētās esmu dzīvojis, tomēr mani piesaista dzimtene, tās daba, klusums un miers. Kad esmu daudz redzējis pasaulē, tad spēju novērtēt to, kas mums ir šeit,” saka sportists.
Laulāsies baznīcā
Sarunas laikā ir pēdējā Daiņa diena Ludzā, viņš jau drīz atgriezīsies Vācijā, kurp jau pirms divām dienām no Latvijas aizbrauca sieva slovākiete Dominika ar dēlu. Pāris iepazinās, kad Dainis spēlēja Slovākijas čempionātā, dzīvesbiedre arī bija handboliste, bet pameta profesionālo karjeru, lai varētu rūpēties par sadzīvi mājās.
Plānos ir arī laulāties baznīcā, jo abi ir katoļticīgie. “Bērna gados Dainis Svētajās misēs kalpoja baznīcā,” sarunā iesaistās Daiņa māte. “Atceros, viņš teica: “Es patīku priesteriem, un viņi patīk man.” Vēlāk pat pirms spēlēm saņēma svētību no mācītāja.”
“Mamma spiež, ka būtu jālaulājas baznīcā,” saka handbolists. “Viņa grib tagad un uzreiz, bet mēs sakām, ka vajag sagatavoties.”
Skolā apcēla garuma dēļ
Garais augums skolas gados bijis par iemeslu, lai vienaudži apceltu, atklāj handbolista māte. “Bija arī tāds periods,” piekrīt Dainis. “Kaut kādos brīžos arī pakāvāmies, bet vēlāk klase palika draudzīgāka, jo visi spēlēja handbolu. Kad treneris pamanīja, ka esmu kreilis plus gara auguma, tad viņam bija skaidrs – mani nedrīkst laist prom.”
10. klasē vienaudži sāka pamest handbolu, arī Dainim tobrīd trūka motivācijas turpināt. Šajā brīdī jāsaka paldies treneriem, kuri neļāva pamest sportu. “Arī Dainis pateica, ka vairs nespēlēs,” atminas sportista māte. “Mani izsauca sporta skolas direktore un jautāja: “Kas notika?” Es paskaidroju, ka Dainis paziņoja – vai nu spēlēs, vai mācīsies, jo visu ir grūti apvienot.”
“Jā, vidusskolas pēdējie divi gadi bija nežēlīgi,” piekrīt Dainis. “Taču 16 gados es sāku ticēt, ka var mēģināt ar handbolu nodarboties profesionāli. Sanāca aizbraukt uz bijušo ASK, kas bija pusprofesionāls klubs, bet Latvijai ļoti labs līmenis. Tur redzēju, ka var turpināt mācības augstskolā un paralēli saņemt algu par spēlēšanu. Tā bija mana pirmā īstā motivācija.”
Tomēr uz ASK Daiņa ceļš pēc 12. klases neaizveda. Ar pirmā trenera Andreja Narnicka palīdzību tika nolīgts aģents, kas meklēja iespējas ārzemju klubos: “Jau pirms 12. klases eksāmeniem biju noslēdzis līgumu.” “Noskanēja pēdējais skolas zvans, un audzinātāja pateica: “Daini, es esmu lepna par tevi”,” atceras sportista māte.
Nekustamie īpašumi
Tagad Dainim ir 34 gadi, profesionālā karjera tuvojas noslēgumam, tāpēc jau tiek domāts, ko darīt pēc tam. “Gan jau nodarbošos ar nekustamajiem īpašumiem,” atklāj handbolists. “Tie būs dzīvokļi, mājas. Ir jau kaut kāds sākums tajā ielikts. Redzēsim, kā tas attīstīsies.”
“Vēl nav izlemts, kur dzīvošu, – par to gan ar mammu, gan ar sievu runājam. Ir jāsaprot, ko un kur vēlamies tālāk darīt. Skaidrs, ka Ludza nebūs labākā vieta, kur kaut ko attīstīt. Ja dzīvosim Latvijā, tad tā būs Rīga, bet uz Ludzu brauksim ciemos. Ir idejas, bet šī diskusija joprojām ir atvērta,” smaida Dainis. “Oficiāli esmu pateicis, ka sportā nepalikšu. Man nav talanta strādāt par treneri, tur ir jāpiemīt noteiktām dotībām.”
