Rakstnieks Vladis Spāre apprecējis ukraiņu uzņēmēju
Rakstniekam Vladim Spārem emocionāli smagi bija pārdzīvot sievas Lienītes Mednes-Spāres aiziešanu mūžībā. Lai spētu koncentrēties darbam un tiktu pāri mīļotā cilvēka zaudējumam, viņš kāpa savā automašīnā un devās nelielos izbraucienos, līdz kādu dienu, piestājis Bigauņciemā iemalkot kafiju, satika ukrainieti Inesu, kas no kara izpostītās Irpiņas bija ieradusies bēgļu gaitās Latvijā.
Vlada Spāres mīļotā sieva Lienīte mūžības ceļā aizgāja 2023. gada martā. Pēdējos piecus gadus viņa smagi slimoja. Vladim sievas nāve bija smags trieciens, abi kopā bija nodzīvojuši vairāk nekā 45 gadus. Dzīvoja harmonisku un laimīgu dzīvi, turklāt bija arī vienas profesijas pārstāvji – rakstnieki. Lai pēc smagā zaudējuma nepaliktu viens, Vladis paņēma suni Caceku. “No rītiem es strādāju – rakstīju, bet otrā dienas daļā kaut kur braucu, jo stāvoklis bija diezgan depresīvs. Bija pagājis jau gads kopš sievas nāves, kad vienā tādā braucienā pērn 31. janvārī biju ar automašīnu devies līdz Bigauņciemam un iegāju vietējā kafejnīcā. Sēdēju un ievēroju, ka uz mani skatās kāda sieviete. Beigu beigās piegāju klāt un sāku sarunu, jo no sākuma likās, ka man mugura balta. Tā arī mēs iepazināmies. Jā, mēs ļoti ātri sagājām kopā un nu arī esam apprecējušies,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atklāj rakstnieks, kas 4. martā svin 72. dzimšanas dienu, bet viņa izredzētā Inesa ir 10 gadus jaunāka.
Radniecīgas asinis
Simpātijas radās burtiski no pirmā acu skata – iepazīstoties garas sarunas bija liekas. “Mēs sasveicinājāmies. Neko pārāk daudz todien nedalījāmies ar saviem dzīvesstāstiem. Vienkārši skatījāmies viens uz otru un sapratām, ka ir kaut kāds klikšķis noticis. Mazāk runājām, vairāk izbaudījām viens otra esību,” pirmo tikšanās reizi atceras rakstnieks. Vlada Spāres izredzētā Inesa ir ukrainiete, kas uz Latviju devusies bēgļu gaitās. Latvijā viņa bija apmetusies uz dzīvi Priedainē. “Viņa ir bēgusi no Irpiņas, brīnumainā kārtā izdevās izlauzties cauri krievu posteņiem,” par savas izredzētās likteni Krievijas kara postītajā Ukrainā stāsta rakstnieks.
Sākotnēji viens pie otra ciemojušies, bet tad nolēmuši apvienoties vienā mājsaimniecībā: “Nav ko pa diviem nekustamajiem īpašumiem saimniekot! Inese pārcēlās dzīvot pie manis. Inesei ir divi suņi – špics un vilka sugas –, man ir Džeks Rasels spalvainais. Mūsu trīs mīluļi jau ir sadraudzējušies un tīri labi sadzīvo. Es dzīvoju netālu no Biķeru evaņģēliski luteriskās baznīcas, kur mēs ejam iztaigāties ar suņiem, vai arī visi braucam pavizināties uz Saulkrastiem un pastaigāt gar jūru. Un tā mēs dzīvojam. Inese jau iesakņojusies Latvijā, paņēmusi mācību stundas latviešu valodā, drīz jau varēsim pilnīgi droši sazināties latviski. Es gan arī saprotu ukraiņu valodu, jo mans tēvs bija ukraiņu rakstnieks. Laikam kaut kādas radniecīgas asinis būs nostrādājušas, ka arī es esmu kopā ar ukrainieti.”
Saņēmis svētību no mirstošās sievas
Vaicāts, vai rakstnieks ticis pāri depresijai un pieņēmis sievas aiziešanu mūžībā, viņš atklāj: “Nekas nekur nav palicis, jo tie pieci gadi, ko cīnījos par savas sievas Lienītes dzīvību, bija ļoti smagi. Bet es piederu pie tiem, kas uzskata – ejot pa kraujas malu, nedrīkst skatīties atpakaļ. Es pieņemu dzīvi. Man nav tādas sajūtas, ka viss ir beidzies. Es atvērtām acīm skatījos uz pasauli. Un vēl arī mana sieva pirms nāves, saprotot, ka mirst, teica: “Vladi, tev noteikti būs un ir vajadzīga kāda sieviete, kas tevi pieskata.” Cilvēks ir radīts būt laimīgs. Es domāju, ka ļoti daudzi dara visu iespējamo, lai būtu nelaimīgi. Neļaujas laimei dažādu iemeslu dēļ. Iespējams, pieķeroties kaut kādām muļķīgām bērnības traumām, kurām sen vairs nav nekādas darīšanas ar to dzīvi, ko dzīvo šobrīd; pieķeroties pārāk cieši atmiņām, kas nožņaudz iespējas iet tālāk dzīvē un atvērt savu sirdi kādai citai mīlestībai. Man tā nav. Es eju uz priekšu un skatos uz priekšu. Nepiesienos pie pagātnes, ļaujos šai dienai, šim mirklim un mīlestībai šeit un tagad.”
Regulāri brauc uz Ukrainu
Vladis un Inesa kāzas svinēja Rīgā šā gada 21. februārī. Apprecoties sieva pieņēmusi vīra uzvārdu un ir Inesa Spāre. Pēc laulību ceremonijas dzimtsarakstu nodaļā svinības ģimenes un tuvāko cilvēku lokā bija itāļu restorānā "Italissimo". “Ar mums kopā todien bija mans dēls ar sievu un mazbērni, Inesas mamma un ukraiņu draugi, kas arī dzīvo Latvijā,” piebilst Vladis.
Tā kā Inesai joprojām Ukrainā ir savs bizness, pāris regulāri mēro ceļu turp: “Vismaz reizi mēnesī ar automašīnu braucam turp, Inesa turpina vadīt lielu tirdzniecības firmu, kas sadarbojas ar vāciešiem un itāļiem. Sapulces viņa vada caur "Zoom" tepat no Latvijas. Ukrainā Inesai ir arī māja Irpiņā.”
Pāris dzīvojot aktīvu un kustīgu dzīvi. Abi pavisam nesen atgriezās no Amerikas, apceļojuši Ņujorku, Baltimoru, Vašingtonu. Nākamgad ir plānos doties uz Floridu. Tāpat jau arī abi paguvuši pabūt atpūtas braucienā uz Stambulu un Alāniju Turcijā. “Turcijā ciemojāmies pie manu darbu tulkotāja lietuviešu valodā – Jurga Baneviča, kas ir pārtulkojis visus manus prozas darbus lietuviski. Viņš ir pārcēlies uz dzīvi Turcijā,” piebilst Vladis Spāre. Nupat bijis abiem nodoms ceļot uz Parīzi, bet, tā kā saslimis viens no ģimenes četrkājainajiem mīluļiem, tad vispirms jāsadakterē suns.
