"Apvedceļa" līderis Jānis Krūmiņš jau gribējis mest pie malas muzicēšanu: "Bet sapratu, ka es taču neko citu darīt neprotu!”
Grupa "Apvedceļš" šopavasar svin savas pastāvēšanas 25. jubileju, bet tās varēja arī nebūt, jo izrādās, ka grupas līderis Jānis Krūmiņš pirms dažiem gadiem pavisam nopietni apsvēra domu mainīt nodarbošanos.
“Iespējams, man iestājās personiskās attīstības krīze. Sajutos izdedzis, gribējās ko mainīt savā dzīvē. Bet apdomājos un sapratu, ka es taču neko citu darīt neprotu!” atklāti saka Jānis Krūmiņš un intervijā žurnālam "Kas Jauns" izstāsta par muzikanta darba garoziņu un aizkulisēm.
No studentu blices līdz superhitam
“Jā, mēs šogad atzīmēsim grupas 141. jubileju. Tā arī raksti! Kas pa šiem laikiem noticis, īpaši daudz neatceros, jo grupas pirmsākumos mēs taču dūšīgi baudījām rokenrolu. Gāja jautri,” smejas Krūmiņš un pēc mirkļa nopietni izstāsta, kā tad īsti radās grupa "Apvedceļš".
Viss iesācies studiju gados, kad Jānis Latvijas Universitātē mācījās psiholoģiju un pašmācības ceļā apguva arī ģitāras spēli. Ar studiju biedriem tika izveidota sava blicīte "Krūms un eži", kas ballītēs atskaņoja latviešu un ārzemju hitus. “Mums bija savs solists, savs bundzinieks, spēlējām šķībi greizi, taču pašiem patika. Mēs nebijām profesionāli mūziķi, vien pamācījušies mūzikas skolā. Spēlējām meitenēm kopmītņu koridoros – kāda vēl skatuve, prožektoru gaismas! Ap 1998. gadu pats sāku rakstīt dziesmiņas, šos savus pirmos neveiksmīgos kaķēnus sirsnīgi “slīcinājām”, taču pāris gabalu sanāca tīri tā nekas. Grupas biedri, jauni un ambiciozi būdami, iedrošināja, ka jāiet uz ierakstu studiju, bet 2000. gadā pieņēmu stratēģisku lēmumu sākt darboties mūzikas lauciņā jau puslīdz profesionāli. Jo viens ir studentu blice, bet pavisam kas cits – mūzikas grupa ar mērķi iekarot estrādi. Uzrunāju vietējos Smiltenes mūziķus, un tā arī tapa "Apvedceļš",” atceras Krūmiņš.
Grupa uz popularitātes takas uzkāpa 2002. gadā, kad tapa viņu hits "Zemenes". “Ja rodas tāds veiksmes stāsts – top foršs gabals –, tad arī parādās darbiņš. Un, ja ir darbiņš, arī iemācies spēlēt kvalitatīvāk. Līdz ar "Zemenēm" pēkšņi ceļā uz lielajām skatuvēm mūsu priekšā tika izritināts sarkanais paklājs. Jā, šis lēciens bija ļoti liels un straujš! Tad arī startējām Eirovīzijas atlasē, pat tikām uz finālu Ventspilī, bet... visu izdarījām tik bezatbildīgi! Es pat teiktu, sirsnīgi, jo pārāk daudz sapriecājāmies un izbaudījām bohēmu. Grupas pirmajos gados mums nebija bohēma, bet bbbbbohēma ar pieciem b! Skaisti gāja, bijām vienā lielā mutulī. Bet tie laiki jau ir pagājuši,” uzsver "Apvedceļa" līderis.
"Zemeņu" fenomens
"Apvedceļš" ir unikāls ar to, ka visas dziesmas ir tikai un vienīgi ar Jāņa Krūmiņa tekstiem un mūziku. “Uz šo brīdi man ir kādas 250 dziesmas. Bet, jā, "Zemenes" ir kas īpašs,” atzīst Jānis un, vaicāts, kā šī dziesma tapa, attrauc: “Diplomātiski sakot – verandiņā, dzerot alu! Bija vasara, iespējams, arī zemeņu laiks.” Un kur, viņaprāt, ir "Zemeņu" fenomens? “Nezinu! Varbūt tāpēc, ka tā ir godīga un no sirds radīta. Tajā iekšā ir kaut kāds kods, patiesība, pie kuras gribas atgriezties vēl un vēl. Lai gan, kad strādājām pie grupas otrā albuma, pat ilgi domājām, vai "Zemenes" tajā vispār iekļaut! Spriedām – jā, dziesma ir laba, bet pārāk liels šlāgeris. Beigu beigās tomēr to ielikām albumā, un, re, kā sanāca! Laikam jau bija īstais zvaigžņu stāvoklis,” atzīstas dziesmas autors.
Pašam nav apnicis to dziesmu visu laiku spēlēt? “Vienu brīdi tā bija. Stāvēju pozā – atkal pieprasa tās "Zemenes", ak, nu labi, nospēlēšu arī. Bet, ja tā dziesma ir mūsu barotāja, ja tā publikai patiešām patīk, tad nevaram spļaut akā, no kuras paši dzeram. Ja publikā kāds izsaucas pēc "Zemenēm", tad arī spēlējam,” skaidro muzikants.
Dzīve bez Jāņiem
Interesanti, ka savas pastāvēšanas 25 gados "Apvedceļš" nav norāvis nevienu koncertu. Reiz gan pamatīgi nokavējušies. “Vienkārši automašīna aizsala un nevarējām aizbraukt. Jersikā publika mūs gaidīja kādu pusotru stundu, zālē dusmīgi sēžot,” atceras Jānis Krūmiņš, sakot, ka savulaik bijušas pat 120 uzstāšanās gadā: “Kā piektdien izbraucām no mājām, tā svētdien vakarā atgriezāmies, izbraukājušies pa Latviju krustu šķērsu. Visnogurdinošākie jau tie garie pārbraucieni, kad no Latgales jābrauc uz Ventspili. Ceļā izguļamies, savācam samīcītās sejas un atkal kāpjam uz skatuves. Ja parēķina, trešo daļu no savas dzīves esam pavadījuši ceļā. Ko lai saka – nav maizes bez garoziņas,” atzīst Jānis.
Vai tādā gadījumā "Apvedceļa" mūziķiem vispār mēdz būt personiskā dzīve? “Ir, ir! Tikai svētku nav! Mēs jau nedēļas nogalēs neesam mājās, pa kuru laiku lai paši svinam? Pat Jāņus nesvinu, pēdējo reizi svinēju pagājušajā gadsimtā, jo parasti mums, muzikantiem, Jāņi ir pļaujas laiks. Bet dzimšanas diena? Man tā ir 13. janvārī, drūms ziemas laiks. Nu, ja iekrīt brīvā dienā, tad ar ģimeni pasvinu, kādu konjaciņu iemalkoju. Arī uz saviem 50 gadiem lielo balli rīkot nesanāca – pandēmija bija! Čiks vien sanāca,” nosaka Krūmiņš, kuram šogad apritēja jau 53.
Nav pārāk nogurdinoši – jau 25 gadus bez brīvām nedēļas nogalēm un svētkiem? “Es daru to, kas man patīk! Jā, bija periods, kad gribēju ko mainīt savā dzīvē. Pirms pāris gadiem pavisam nopietni to apsvēru, iespējams, man iestājās personiskās attīstības krīze. Sajutos izdedzis, gribējās pat mest pie malas muzicēšanu, jo, kad pienāca piektdiena, nekur negribējās braukt. Bija kaut kāda iekšēja pretestība tam visam. Mēs jau vispār sākām muzicēt ar domu, ka tie būs kādi pieci seši gadi. Jo ir stereotips, ka muzicēšana nav nekāds darbs. Ka kārtīgam vecim vajag kārtīgu darbu – drošu, ar garantiju, ka šis darbs būs vēl pēc gada. Un visu laiku mācēt patikt cilvēkiem ir ļoti smagi. Jā, bija man tāda krīze, bet apdomājos un sapratu, ka es taču neko citu darīt neprotu! Lai pārvarētu šo krīzi, atradu sev dažus interesantus hobijus – pievērsos fotografēšanai un filmēšanai. Sapirkos kameras, uzlaboju datoru, un – aidā! Ar to tad savu dzīvi piepildīju, tas arī palīdzēja pandēmijā, kad koncertēt bija liegts. Tad vismaz filmēju visādus klipiņus Smiltenes vajadzībām. Un tagad atkal ar prieku kāpju uz skatuves,” atklāts ir Krūmiņš.
Jāiet karā! Koru karā
Tagad Jānis ir meties jaunā izaicinājumā – viņš ir muzikālā šova "Koru kari" jaunās sezonas Smiltenes kora vadītājs. “Pats sev situ pa plecu – malacis, ka esi piekritis piedalīties! Jo tā patiešām ir kolosāla štelle,” par "Koru kariem" saka "Apvedceļa" solists, kurš piedāvājumu apdomājis minūtes piecpadsmit: “Paskatījos ārā pa logu – sapratu, ka ziemas nekādas, sniega nav, darīt nav ko. Lai galīgi neaizietu ciet, vajag jaunus izaicinājumus. Kāpēc gan ne?! Man ir 53 gadi, ko es vēl varu zaudēt... Varēju jau pateikt, ka esmu tam par vecu. Bet jāļaujas plūsmai. Ja durvis ir vaļā, tad speries tik iekšā!”
Kā ir strādāt kopā ar jauniešiem? “Man jau šķiet, ka dažās lietās man uzskati ir modernāki nekā dažam jaunajam... Kopēja valoda mums ir, un savu vēstījumu līdz viņiem varu “aizvest”. Pa šiem gadiem, kas pavadīti uz skatuves, esmu daudz samācījies, un kā mentors varu būt noderīgs, nodot savu pieredzi. Pats esmu smiltenietis, un negribas, ka pēc manis Smiltenē nav neviena cita mūziķa, tāpēc labprāt dalos pieredzē ar savējiem,” uzsver Jānis.
Starp citu, viņa Smiltenes korī ir vēl viens Jānis Krūmiņš. Vai dēls? “Radinieki neesam. Viņš arī ir Smiltenes muzikants, bet Jāņu Krūmiņu Latvijā ir tik daudz, cik labos ražas gados ābelē ābolu – kur paskaties, tur Jānis Krūmiņš. Statistiku neapmānīsi – ja kolektīvā ir vairāk par 20 cilvēkiem, tad noteikti būs divi Jāņi Krūmiņi vai Ievas Bērziņas,” smej Jānis.
