"Katrs pats sev ir lielākais soģis," Aivis Ceriņš par dzīvi pēc šķiršanās

Žurnāla "Kas Jauns" saruna ar Aivi Ceriņu noris vēlā vakarā, kad viņš ir nolicis gulēt savus mazos – meitu Adeli un dēlu Franci –, kurus nu TV žurnālists ar bijušo laulāto draudzeni Leldi Ceriņu audzina kā šķirts pāris. Aivis saka – ir pateicīgs liktenim, ka abiem ar Leldi esot izdevies tikt pāri pagātnes pārdzīvojumiem, nepalikt naidā, bet gan kļūt par apzinīgiem un saliedētiem komandas biedriem, kopīgos bērnus audzinot. “Mēs līdz mūža galam būsim saistīti. Saviem abiem bērniem būsim labākie vecāki, cik nu vien iespējams. Un pēc tam arī mazbērniem. Tādā ziņā būsim kopā līdz mūža galam. Jā, tas sapnis un forma, ka būsim kā pāris mūžam kopā, ir nomainījusies,” saka Aivis Ceriņš.

Cik bieži tev tagad ir tie vakari, kad pats savus ķiparus liec gulēt?

Katru vakaru nē, jo to darām uz maiņām. Viens vienu vakaru, otrs – nākamo. Viss atkarīgs no darbiem – ja man vakarā jāvada pasākums, bērnus liek gulēt Lelde. Šai ziņā visu plānošanu esam forši sakārtojuši. Mēs normāli komunicējam, esam pieauguši cilvēki. Skaidrs, ka peripetijas nevienam nenāk par labu. Īpaši jau mazajiem.

Man patiesi nav saprotams, kā gan Latvijā iespējams, ka ir desmitiem tūkstošu vīriešu, kas nerūpējas par saviem bērniem. Nav normāli, ka valsts veselu miljardu no visu pārējo nodokļu maksātāju naudas izmaksā uzturlīdzekļos gadījumos, kad tēvam būtu jānodrošina savu bērnu iztikšana. Man liekas, ka ar tiem večiem kaut kas nav kārtībā.

Kas tevī piedzima, kad kļuvi par tēvu?

Jebkurā ģimenē, kurā ienāk bērns, tās ir ļoti lielas pārmaiņas. Manā gadījumā – labākas pārmaiņas nekad iepriekš dzīvē man nav bijušas. Kā saka mans draugs, kam ir trīs bērni, nav nekā skaistāka pasaulē kā bērni un iespēja redzēt, kā viņi aug. Šiem vārdiem piekrītu par visiem simts procentiem.

Biji paņēmis bērnus uz savas darbavietas sezonas atklāšanas pasākumu.

Neuzskatu, ka bērni ir jāspundē mājās ar auklēm līdz kaut kādam noteiktam vecumposmam. Viņiem ir jāmāca socializēties, jārāda, kāda ir dzīve. Ja bērnus ņem līdzi, protams, jārēķinās, ka galvenais fokuss būs uz viņiem. Zinu, ka tad nevarēšu aprunāties ar kolēģiem, draugiem un partneriem.

Vedam bērnus uz treniņiem, nodarbībām. Es ar viņiem regulāri braucu uz laukiem pie vecvecākiem, darām lauku darbus, kas, manuprāt, ir vitāli svarīgi. Rok burkānus ar omi un opi, viņiem ir mazās ķerriņas, un tā viņi tur šiverējas. Rudenī, protams, arī lapu grābšana. Mums ir lapu pūtējs, ar ko sākumā lapas sapūšam, tad grābjam čupās. Jau otro gadu laukos kopā stādām arbūzus un melones – rādām, ka arī tos var dabūt ne tikai veikala plauktā, bet arī savā dārzā. Pēdējo arbūzu apēdām pirms dažām nedēļām. Bija ļoti garšīgs, salds un labs. Visvērtīgākais ir tas, ka bērns pieredz to procesu – no piķēšanas podiņā līdz iestādīšanai dobē, un uz augusta beigām viņi paši jau dodas izvēlēties, kuru grib ēst.

Ar Leldi bijāt radījuši paraugģimenes, kas būs kopā līdz mūža galam, tēlu. Tā vismaz no malas izskatījās. Pats biji tāds kā paraugvīrietis...

Tādu paraugvīriešu nav!

Vai saskāries ar sabiedrības nosodījumu laikā, kad šķīrāties? Kā vispār tiki pāri šim posmam? Ko tev tas prasīja?

Protams, saskāros ar sabiedrības nosodījumu... Bet no tā norobežojos. Cilvēkiem vairāk vajag dzīvot savu dzīvi, nevis skatīties uz citu dzīvēm. Pilnīgi noteikti zinu, ka neviens no malas nezina un nekad nezinās, kas notiek starp diviem citiem cilvēkiem. To pieredz un zina tikai tie divi cilvēki.

Kādās formās nāca šis nosodījums?

Bija kaut kādas vēstules soctīklos, bet tās tikai pārlasīju, pieņēmu to kā sveša cilvēka viedokli un vienkārši izdzēsu. Jebkura un jebkāda šķiršanās ir emocionāli smaga. Es nevēlējos vēl kaut kādu papildu drazu patērēt laikā, kad jau tāpat bija grūti. Man pašam bija jātiek tam pāri. Bet bija cilvēki, kas pauda atbalstu, kas atklāja, ka arī viņi ir gājuši dzīvē cauri līdzīgām situācijām. Protams, pieredzes ir dažādas.

Šo sapratni un atbalstu pieņēmi? Varbūt tas deva spēku?

Arī īsti ne. Es pilnīgi distancējos. Un joprojām distancējos, līdz šim vispār neesmu runājis par šīm lietām.

Ko šī dzīves pieredze, kas tomēr bija visai skarba, tevī ir mainījusi? Briedums jau veidojas no tiem lielajiem bliezieniem.

Nācis klāt ir pragmatisms. Un tas, ka pa īstam saprotu savas kļūdas, savu nodarījumu, un to no visas sirds nožēloju. Arī ar Leldi esam par to atklāti runājuši. Bet kas bijis, tas bijis. Ir jādzīvo tālāk. Grauzt sevi, dzīvot pagātnē un malt atkal un atkal par un ap to, kas bijis, nav jēgas. Tas nav produktīvi. Neviens no tā neko neiegūst.

Kā domā, kas tevī ir nācis klāt šajā zaudējumā?

Man šķiet, ir pārāk īss laiks pagājis, lai es varētu atbildēt uz šo jautājumu. Aizvien vēl norisinās iekšējie procesi, un domāju, ka tie norisināsies vēl ilgi.

Cik tagad tev ir gadu?

Nupat palika 36. Labs vecums. Pa galvu ir dabūts. Kaut kas ir sasniegts, kaut kas ir pazaudēts. Paskatoties atpakaļ, ir lietas, ko absolūti nožēloju, ir lietas, ko pavisam noteikti nenožēloju, un ir lietas, ko vēl gribu sasniegt un pieredzēt. Gan profesionāli, gan personīgajā dzīvē, gan bērnu audzināšanā.

Esi sevī kaut ko stingri apņēmies? Kaut kāda daļa pēc tās lielās kļūdas ir aizvērusies tevī?

Ar vecumu nāk briedums un māka, un prasme uzņemties vairāk atbildības. Manuprāt, tas ir tas, ko pēdējo četru gadu laikā esmu mācījies uzņemties un pieņemt. Kopš esam ar Leldi šķīrušies, atbildības uzņemšanās arī ir nākusi papildus klāt. Tagad ir pašam ar vairāk lietām jātiek galā, pašam jāmenedžē...

Bērniem nevajadzētu ciest no pieaugušu cilvēku stulbas un muļķīgas rīcības un tās sekām. Tas attiecas gan uz citiem, ko nepazīstu, gan arī uz mums. Par to ir svarīgi padomāt. Katrai rīcībai ir sekas. Jautājums ir, kā šīs sekas ietekmē apkārtējos, tuvos cilvēkus. Kā mana šķiršanās ar Leldi ir ietekmējusi svešus cilvēkus, man ir pilnīgi vienalga.

Kad bijāt kopā, līdzcilvēkiem bijāt iedvesmojošs piemērs, cik skaisti esat atraduši viens otru, cik skaisti var izpausties mīlestība, cik saderīgi esat. Īsts paraugs. Tev jābūt atbildīgam tādā ziņā, ka esi publiska persona, ka tavu publisko aktivitāšu ietekmē arī tomēr kaut kādā ziņā veidojas sabiedriskā doma, vērtības, kritēriji.

Nepārprotiet, man nav vienalga par citiem un ļoti rūp cilvēki. Cik vien iespējams, atsaucos palīdzēt, piedalos dažādās akcijās.

Minēšu piemēru iz dzīves. Cilvēks bija nonācis grūtībās un gribēja izdarīt pašnāvību. Pa īstam. Viņš bija jau nonācis trakonamā un vienkārši man uzrakstīja, vai nezinu kādus speciālistus, pie kā būtu vērts vērsties. Atbildēju, ka pats tiešām nezinu, bet zinu kādu, kurš varētu zināt. Zinu, ka šis cilvēks ir atgriezies dzīvē un mēģina funkcionēt. Man par to ir patiess prieks.

Vai izjūti pārmaiņas, kā ir, kad paliec viens tīri praktiski? Ģimenes budžeta ziņā vairs nav kopējā katliņa, kuru divatā piepilda, viss nu ir jāorganizē pašam.

Neteikšu, ka ir labāk vai sliktāk, vieglāk vai grūtāk – ir vienkārši citādāk. Tādā ziņā mēs, cilvēki, protam pielāgoties. Turklāt ļoti ātri.

Tagad vadi iepazīšanās šovu. Pats esi brīvs vai jau aizņemts?

Kaut kur aizeju ar kādu, bet pagaidām par šo tēmu man negribas neko runāt. Visam savs laiks.

Tas nozīmē, ka nepieskaiti sevi aizņemtajiem vīriešiem?

Tā es neteicu. (Smejas.) Te ieliekam daudzpunkti!

Kā bija posmā, kad biji un juties pilnīgi brīvs? Izjuti sieviešu pastiprinātus uzmanības apliecinājumus, bija aicinājumi satikties?

Gan jā, gan nē. Īstenībā tam nepievērsu uzmanību un tā izteikti neievēroju. Protams, pasākumos, kad cilvēki iedzer, kļūst atraisītāki un brīvāk pauž savas domas un jūtas, kaut kādas epizodes ir bijušas. Bet nekāds rezultāts nesekoja. Varbūt tāpēc, ka pats biju kaut kādā ziņā... “aizvēries”.

Par šķiršanos pavēstīji ar rakstisku paziņojumu, atzīdamies, ka esi uzvedies kā kretīns un neesi turējis laulībā dotos solījumus. Tur bija liela dūša un spēks nepieciešami?

Ir jāpasaka, kā ir, lai citiem nav iemesla pūst izdomātas pīlītes, lai tālāk varam dzīvot mierīgi. Visi tuvākie par mūsu šķiršanos jau zināja, pirms paziņoju to publiski. Protams, tajā laikā neiztrūkstoši mani pavadoņi bija kauna izjūta un ļoti, ļoti lieli pašpārmetumi.

Izteicies, ka pēc šķiršanās, kad bija grūti, esi pieredzējis tādu posmu, kad pārmērīgi lietoji alkoholu. To vērtē kā kļūdu vai tomēr pieredzi?

No šodienas skatupunkta tas bija absolūti muļķīgs veids, kā kaut ko atrisināt īstermiņā. Mēģināšana izvairīties un aizbēgt no realitātes, no tagadnes. Bet nekur aizbēgt jau nevar. To nu es tagad tiešām zinu!

Latvijā situācija ar šo problēmu ir diezgan bēdīga, alkoholisms ir daudziem sagandējis dzīvi.

Nereāli daudzas dzīves! Es nespēju sevi iedomāties kā alkoholiķi. Vispār nekad neesmu tā ļoti dzēris. Man alkohols nemaz negaršo. Kad pie Krivenchy "Pāļa bazārā" bija jādzer tie stiprie dzērieni, tas bija briesmīgi! Nu negaršīgi!

Pēdējā laikā... esmu izdzēris vienu aliņu pēc basketbola spēles. Brīvdienās, kad ir kāds tusiņš, tad jau kaut ko iedzeru, nekāda dievgosniņa neesmu. Bet vienmēr piedomāju par to, vai un cik. Jo nereti nākamajā dienā ir jāstrādā vai jādzīvojas ar bērniem. Īstenībā arī negribas. Katru dienu sportoju, ar savu sportisko režīmu jūtos super, fiziski un mentāli tik tīrs neesmu juties ļoti sen. Diezgan ātri atjēdzos, ka tas nav tā vērts. Veicīgi un veiksmīgi alkoholu nomainīju pret sporta zāli.

Tagad, kā saprotu, esi uz tāda forša viļņa?

Kopumā jā. Viss notiek, dzīve iet uz priekšu, un es jūtos labi. Jā, ir lietas, par ko joprojām pārdzīvoju un pārdomāju. Tā jau ir, ka katrs pats sev ir lielākais soģis.

Man vienmēr ir paticis ceļot. Reizi trīs mēnešos man ir kaut kur jāizbrauc, jāredz un jāpiedzīvo pasaule. Šī ir viena no daudzām lietām, par ko esmu pateicīgs savai bijušajai sievai, kas manī iededza to dzirksteli gūt piepildījumu ceļojot. Lelde tiešām man ir daudz iedevusi, un par visu viņai esmu un vienmēr būšu neizmērojami pateicīgs.

Ņemot vērā to, kas bijis, kādas attiecības tu vēlētos piedzīvot ar otru cilvēku?

Es šobrīd piedzīvoju to, ko vēlos piedzīvot. Kopumā ņemot, esmu kļuvis lakoniskāks savās izvēlēs un uzskatos. Personības evolucionēšana notiek. Cenas ir dažādas, sāpes ir dažādas, un arī prieki ir dažādi. Man sanāca nokrist uz leju kaut kādās lietās kaut kādu muļķīgu savu kļūdu un nepareizu darbību dēļ. Mācos, jo otrreiz to negribu atkārtot. Man liekas, ka kaut kādas lietas esmu sapratis. Vai sapratis līdz galam, to vēl nezinu.

Bet kāda ir tava vīzija par ģimeni? Tici ģimenei?

Protams. Ģimene ir pats svarīgākais. Tā ir dzīves kodols. Jautājums ir tikai, kā katrs to prot sargāt, cienīt un lolot. Tā, manuprāt, ir viena no grūtākajām mācībām, kas katram pieaugušam cilvēkam ir jāapjēdz un jāapgūst.

Mācies arī no citu kļūdām? Mēdz dzīvē izlēkt priekšā situācijas, ko pieredzot saproti – darīšu visu, lai pats to nepiedzīvotu!

Jā. Piemēram, esmu vadījis pasākumu, kurā iet bojā cilvēks...

Ak Dievs!

Jā, man ir arī tāda pieredze, ko otrreiz mūžā negribu piedzīvot. Arī no šā gadījuma man ir bijusi liela mācība. Pēcāk visiem nākamajiem klientiem strikti nosaku, ka alkohols un aktivitātes ūdenī nav savienojamas. Tas cilvēks pasākuma laikā noslīka. Dažas mācībstundas mums dzīvē ir īpaši skarbas un sāpīgas, tā nu tas ir, un tas ir jāpieņem.

Vai tagad, kad esat šķīrušies, jums ar Leldi ir sanācis četratā, kopā ar abiem bērniem, piemēram, uzcept un paēst pankūkas, kaut ko visiem kopā padarīt?

Jā. Un mēs tās reizes neskaitām. Tādas reizes ir bieži. Mūsu attiecības ar Leldi ir dzīvas, tikai tās turpinās citādi.