"Dzīvē es neesmu tāds idiots!" - ceļotājs un soctīklu anarhists Žigimants Krēsliņš par savu vulgāro tēlu

Viņš ir ne tikai blogeris un ceļotājs, bet arī skolotājs, pasākumu vadītājs un bērnu vasaras nometņu rīkotājs. Pabijis vairāk nekā 90 valstīs un par saviem ceļojumiem sarakstījis jau desmit grāmatu. Kas tad īsti ir šis kolorītais Žigis, kurš nupat arī piedalījās TV šovā "Tūrists ceļotāju gūstā"?

Iedzēris rupeklis, kurš patiesībā alkoholu nelieto

Par Žigi radies iespaids, ka viņš ir vulgārs tipiņš, kas izsakās ne tikai sulīgi, bet arī diezgan parupji, taču patiesībā tas ir apzināti izveidots tēls. Varētu pat teikt – parodija. “Kad izlēmu pieņemt šādu tēlu, toreiz ar sievu Anglijas lidostā stāvējām rindā uz Latvijas reisu. Starp mūsu bāleliņiem, normāli iešvilpušiem. Klausoties viņu sarunās... To visu dzirdot, atlika vien šausmināties: “Ak dies, ak dies!” vai arī ierēkt. Es izvēlējos otro, jo tādus domugraudus un pērles, kas tur nāca ārā, nevarēja aizmirst! Nolēmu, ka vajadzētu to visu parodēt, apzināti pietēlot. Tāpēc arī savos video rādīju, ka esmu iešvilpis, runāju attiecīgā stilā,” skaidro Žigis, spriežot, ka viņa izveidoto tēlu visprecīzāk varētu apzīmēt ar vārdu pāķis vai jefiņš. “Citreiz komentāros raksta, ka esmu klauns. Es to uztveru kā pagodinājumu, kā labu novērtējumu. Jā, esmu kā pāķis. Es gan negribu apvainot cilvēkus no laukiem, tur daudzi ir gudri un inteliģenti, bet ir jau tāds teiciens, ka vari cilvēku dabūt ārā no pāķiem, bet pāķi no cilvēka – nekad...”

Žigi gan nesatrauc, ka kādam šķiet – tāds viņš ir arī īstenībā. “Ir bijuši gadījumi, ka cilvēki, iepazīstot mani personīgi, nav gaidījuši, ka dzīvē tomēr neesmu tāds idiots. Nesen piedzīvoju šādu kuriozu savu stāstu vakarā Anglijā. Uz to bija atnākusi kāda tante, kura jau pirms pasākuma bija drosmei ieņēmusi. Un tad viņa visu laiku vārījās pa vidu, pat teica: “Man likās, ka tu tāds rupeklis, dzērājs, kas nemāk uzvesties, taču izrādās – normāls čalis!” Bet pati kā uzvedās… Runāja pa vidu, centās mani pārbļaut... Nu jā, viņa bija kā es, kad esmu savā tēlā!”

Arī tas, ka Žigis nepārtraukti “ir pālī”, esot apzināti izveidots tēls. “Nav tā, ka nelietoju alkoholu vispār, pa retam alu iedzeru. Bet nevaru iedomāties, kam jānotiek, lai spētu iedzert kaut vai viskiju ar kolu. Reiz mamma bija redzējusi vienu no maniem video, kur es gatavoju ēst un tēloju, ka dzeru. Jā, biju sataisījis brūnas krāsas dzērienu, lai izskatītos pēc viskija. Un mamma bija šokā: “Man likās, ka tu vispār nedzer, bet laki kā lops!” Atbildēju: “Mammu, un kā tev šķiet, vai es pēc izdzertas pudeles vispār būtu spējīgs uztaisīt ēdienu un vēl kaut ko parunāt?” smejas Žigis.

No policista par skolotāju

Daudziem noteikti ir pārsteigums, ka šis ārēji it kā vulgārais tipiņš strādājis par skolotāju. Bet par skolotāju viņš kļuva pavisam nejauši, turklāt būdams tad policists. “Starp ģeogrāfiju un vēsturi izvēlējos studēt otro. Pabeidzis studijas, labu laiciņu pastrādāju par policistu. Policista karjeras pēdējos gados mans postenis bija vienā no Liepājas skolām. Nezinu, kāpēc, bet toreiz Liepājā katrā skolā bija pa policistam. Darīt viņiem tur nebija ko, jo ar huligāniem tak var tikt galā apkopēja, uzšaujot ar slapju lupatu... Sagadījās tā, ka skola palika bez vēstures skolotāja, un direktors, zinot, ka man ir atbilstoša vēsturnieka izglītība, piedāvāja paralēli darbam policijā vēl pamācīt vēsturi,” atceras Žigis.

Tagad, lai arī ir piedāvājumi, viņš skolā nestrādā, šis darbs esot šķērslis viņa ceļotgribai – ar skolotājam esošiem diviem atvaļinājuma mēnešiem ir krietni par maz, lai dotos ceļojumos. Bet vēl episkāks ir iemesls, kāpēc Žigis kļuva par policistu! “Ar džekiem saderējām! Kad pabeidzu skolu, lepni teicu, ka dabūšu jebkuru darbu. Protams, ne gluži helikoptera pilota, bet jebkuru darbu, kaut vai policijā. Principa pēc saderējām, aizgāju uz pašvaldības policiju, nokārtoju fiziskās sagatavotības testu un tā arī sāku strādāt par policistu – šis darbs man iestiepās vairāku gadu garumā, vispirms nostrādāju Rīgā patruļdienestā, tad pārcēlos uz Liepāju, braukāju uz izsaukumiem, līdz mani aizsūtīja postenī uz skolu,” stāsta Žigis.

Vislielākā stulbība – ceļot pālī

Tagad Žigis ir ceļotājs, viņš pabijis jau gandrīz 100 valstīs. “Gribētos pabūt visās. Tas gan absolūti nav pašmērķis, jo lieliski apzinos, ka ir valstis, kur drošības dēļ labāk nebāzties. Es patiešām lieki neriskēju, stulbas lietas nedaru un nepatikšanās nelienu. Pats galvenais, ko arī citiem stāstu, – vislielākā stulbība ir ceļot pālī. Esot vienam svešā valstī un kost ir liela muļķība. Protams, ir valstis, kurās vari justies drošs jebkādā stāvoklī, taču ir valstis, kur tikai gaida iespēju aplaupīt.”

Ceļošana ir viņa bērnības sapnis, tikai viņam tad neesot bijis ne mazāko iespēju kaut kur doties. “Vecāki bija ļoti nabadzīgi, dzīvojām patiešām trūcīgi. Bija pat tā, ka man nebija naudas, lai samaksātu par vilciena biļetēm vai par klases autobusu, tāpēc ļoti bieži pat nedevos klases ekskursijās. Tad sāku darboties Liepājas bērnu un jauniešu biedrībā Jaunie vanagi, kur iesaistījos dažādos projektos, kuros tiku uz apmaksātiem semināriem, kur varēja iegūt visādu izglītību. Un šajos braucienos es arī kādu dienu divas vēl varēju papildus šo to apskatīt. Taču tas tik un tā īsti nebija tas, ko gribu. Es vēlējos ceļot daudz pamatīgāk, sāku to darīt ar stopiem. Tie praktiski bija bezbudžeta ceļojumi – mugursomā telts un pāris konservu, kabatā 20 latu, un braucu.”

Tā ar laiku Žigis jau sāka doties nopietnākos un ilgākos ceļojumos. Bet – par kādu naudu? “Arī par skolotāja algu var apceļot pusi pasaules! Lai gan, strādājot par skolotāju, neceļoju, jo nebija tam brīva laika. Tagad man pietiek ar to, ko daru, – nopelnu ar pasākumu vadīšanu un savām grāmatām, stāstu vakariem. Vienkārši ir jāmāk saplānot budžetu. Protams, neesmu stāvus bagāts, bet varu atļauties aizbraukt ceļojumā, uzrakstīt par to grāmatu un par nopelnīto naudu doties nākamajā ceļojumā. Turklāt atliek vēl ģimenei, un nav jau tā, ka esmu vienīgais pelnītājs, sieva taču arī strādā,” skaidro Žigis, kas būs uzrakstījis jau 10 grāmatu.

Pats kā apskates objekts

Šobrīd Žigim ceļojumu prioritāte ir Klusā okeāna salas – Mikronēzija, Kiribati, Tonga un citas. “Pārlidojumi no salas uz salu ir diezgan dārgi – ap 300 dolāriem. Vispār man ir tāds sapnītis paceļot pa pasauli ar jahtu, taču man ir šausmīgi bail no jūras, no ūdeņiem,” stāsta viņš.

Žigis ceļo gan viens, gan kopā ar sievu, bet Meksikas ceļojumā devās ar visu ģimeni – sievu un diviem bērniem. Tas bija kovidpandēmijas laikā, Meksika bija teju vai vienīgā valsts, kas nebija slēgta ceļotājiem, tāpēc Žigis nopirka biļetes vienā virzienā un vairākus mēnešus apceļoja šo valsti. “Vislabāk tomēr ir ceļot vienam, jo tad tiešām varu darīt tikai to, ko pats gribu. Tā ir daudz vieglāk iepazīties ar citiem cilvēkiem,” uzsver Žigis. Vai kāds no citās zemēs iepazītajiem ir arī atbraucis pie viņa uz Latviju? “O, jā! Hondurasā paliku pie kādas meitenes kaučsērfingā – tās ir vietas, kur ceļotājus uzņem pie sevis par velti. Runājām ar viņu un meitenes māsām, stāstīju par Latviju, viņas klausījās mutēm vaļā. Bet pēc diviem gadiem tā meitene atlidoja pie manis ciemos. Viņa mēnesi ceļoja pa Latviju, viņai ļoti patika! Taču būsim godīgi, reti kurš manos ceļojumos sastaptais sarunu biedrs nojauš, kas ir Latvija. Protams, visus interesē, no kurienes es tāds esmu. Saku, ka no Latvijas, bet tikpat labi varētu arī atbildēt “šaursliežu dzelzceļš”. Lai gan Māršala salās viens džeks, kuru nostopēju, teica, ka pie viņiem salā ir kāds latvietis, kurš apkalpo basketbola laukumus. Beigās gan izrādījās, ka tas ir igaunis, taču tas vietējais zināja, ka Igaunija un Latvija ir kaimiņu valstis.”

Žigis savus ceļojumus smalki neizplāno, vien veic uzmetumus par objektiem, kurus noteikti gribētos redzēt. Bet visbiežāk līdz visādiem dabas un vēstures brīnumiem ceļotājs nonāk nejauši. Piemēram, nesen Mikronēzijā vietējie Žigim izstāstīja par kādu unikālu objektu Ponpeja salā – arheoloģisko pieminekli, sauktu par Mikronēzijas Venēciju. “Tā ir ļoti sena pilsēta, uzbūvēta uz mākslīgām salām lagūnā. Par to neko nebiju dzirdējis, turklāt līdz turienei pat īsti normāla piebraucamā ceļa nav, jāiet caur vietējā pagalmu, kur ganās vistas un kāds pensionārs mirst fonā, līdz pēc pusstundas gājiena nonāc īstā brīnumā. Un par to pat nav nekādu norāžu!” stāsta Žigis, piebilstot: “Šī vieta ir tik unikāla, ka īstā Venēcija nervozi aiz stūra pīpē!”

Lai gan Žigis ceļo arī pa eksotiskām valstīm, šajos ceļojumos visbiežāk tieši viņš ir galvenais apskates objekts – kā nekā gara auguma baltais! Žigis pat smej, ka tieši vietējie ir tie, kas vēlas ar viņu nofotografēties: “Āzijā esmu kā vietējā slavenība, katrs otrais gribēja ar mani nofotografēties. Bet Indonēzijā vienā no sultāna pilīm sēdēja puisis ar meiteni, saģērbti kā karalis un karaliene. Tūristi stāvēja milzu rindā, lai varētu ar viņiem nofotografēties, taču “karalis” un “karaliene”, ieraugot mani, paši metās man klāt! Viņus es vairāk interesēju, nekā viņi mani,” smejas Žigis.