Spriež par pārtikas preču cenu samazinājumu un importa aizvietošanu ar pašmāju ražojumiem

Pirmajā dienā pēc garajām Ziemassvētku brīvdienām, 7. janvārī, Saeimā uz sēdi pulcējās Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Eksporta un konkurētspējas apakškomisija, lai spriestu par pārtikas precēm tirdzniecībā - esošajām problēmām un risinājumiem. Tajā bija plānots runāt arī par to, kā samazināt pārtikas produktu cenu tirgū, vai nevajadzētu noteikt veikalu maksimālo uzcenojumu un kā panākt to, lai importa preču vietā būtu izdevīgāk iegādāties pašmāju ražojumus. Tomēr sēdē pārsvarā sprieda par to, ka ierobežot importu no agresorvalstīm – Krievijas un Baltkrievijas.

Importam uzcenojums mazāks

Apakškomisjas depuāte Aiva Vīksna (Apvienotais saraksts) “Kas Jauns Avīzei” pauda: “Latvijas mājsaimniecību izdevumi par pārtiku ir vieni no visaugstākajiem Eiropas Savienībā un apstiprinās jau vispārzināms fakts, ka uzcenojums tirdzniecības vietās importa precēm ir mazāks salīdzinājumā ar vietējām, Latvijā ražotajām.

Apakškomisijā uzklausot Konkurences padomes, Zemkopības un Ekonomikas ministrijas pārstāvjus, jāsecina, ka akūti nepieciešami grozījumi Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā un jāprecizē uzcenojuma noteikšanas kārtība Latvijas un importa precēm. Uzskatu, ka uzcenojuma politika nedrīkst atšķirties vietējiem ražojumiem un importam, jo Latvija kā ES dalībvalsts ir pakļauta stingriem pārtikas ražošanas kritērijiem un mūsu zemnieku saimniecībās tiek ievēroti nesalīdzināmi augstāki labturības nosacījumi nekā vairumā valstu ārpus ES.
  
Problēmu rada arī fakts, ka arvien vairāk pārtikas preces tiek realizētas ar akcijas cenu un lielāks uzcenojums ir piemērojams zīmola precēm un nevis pašzīmola (“Rimi smart”, “Tip-top”  un tamlīdzīgi). Īpaši izteikti tas darbojas piena produktu grupā.
Ekonomikas ministrija strādā pie normatīvās bāzes radīšanas mazumtirdzniecības cenu samazinājuma noteikšanai, bet te gan līdztekus jāsaprot, ka jebkura iejaukšanās brīvajā tirgū nedos labu rezultātu un, iespējams, būtu Latvijai jāpārņem kāda veiksmīga ārvalstu pieredze.”

“Tas ir ļoti nepatīkami”

Savukārt Kristaps Krištopans (“Latvija pirmajā vietā”) teica: “Problēma ir tajā, ka lielveikalos nereti importa preces ir par zemāku cenu nekā mūsu vietējās. Tas, protams, ir ļoti nepatīkami, jo gribam, lai mūsu vietējais ražotājs būtu gan spēcīgāks, gan arī viņa produkcijai būtu lielāks noiets un tā tālāk. Bet kopējā ES tirgus realitāte ir tāda, ka preci par zemāku cenu var piedāvāt tie, kas ražo lielā kvantumā. Viņiem būs priekšrocības. Un šajā ziņā ir dažādi risinājumi. Bet es arī piekrītu tiem Konkurences padomes cilvēkiem, kuri saka, ka iejaukties brīvajā tirgū tā īsti nav pareizi, jo beigās var sanākt vēl lielākas problēmas.

Bet ir daži risinājumi, kas man liekas jēgpilni. Viens no tādiem ir tāds, ka starp ražotāju un lielveikalu ķēdi var būt tikai viens posms, kā tas ir Francijā, nevis tāds bezgalīgs “pērc-pārdot, pērc-pārdot”. Bet šeit ir viena nianse. Frančiem pieder pašiem sava lielveikalu ķēde, bet mums “Maxima” ir lietuviešu, “Rimi” – skandināvu… Francijā ir vietējais kapitāls, bet mums nē. Vēl viena jēgpilna lieta ir norēķinu kārtība ar vietējo ražotāju. Mums vajadzētu rast tādu regulējumu, lai lielveikalu ķēdes pēc iespējas finansētu vietējo ražotāju. Respektīvi, tas ir tā saucamais naudas cikls, lai nav tā, ka lielveikalu ķēde paziņo, ka tā par produkciju samaksās tikai pēc diviem mēnešiem. Mums vajadzētu mēģināt darīt tā, lai šajās attiecībās iegūst vietējais ražotājs. Iespējams, ar kādu regulējumu to kaut kā var izdarīt. Lai nav tā, ka vietējais finansē lielveikalu ķēdi, bet gan otrādāk – lai lielveikalu ķēde pēc iespējas ātrāk norēķinās par produkciju. Varbūt pat, lai maksā avansā.

Apakškomisijas sēdē bija vēl kādi četri-pieci risinājumi, bet es nezinu, ko tur īsti komentēt. Valdība jau prot ļoti labi runāt un solīt, bet, ja reāli paskatāmies uz darbiem, tad ekonomika ir samazinājusies. Pagaidām rezultātu es neredzu…”

Ir lietas, uz ko taupīt nedrīkst

Jautāti, ko paši izvēlas lielveikalos, Aiva Vīksna saka: “Es pati iepērkoties, lielākoties izraugos Latvijā ražotos pārtikas produktus. Esmu vidzemniece no Gulbenes un tādēļ priekšroku atvēlu Vidzemē ražotajai pārtikai, piemēram, Ķelmēnu maizei, Smiltenes un Limbažu piena produktiem, Rūjienas zemenēm no Ingūnas Zukures saimniecības un, protams, Skrīveru saldumiem.”

Kristaps Krištopans teica: “Manā diētā ļoti svarīgas ir olbaltumvielas – gaļa un olas. Vienmēr lūkojos pēc vietējās produkcijas. Citreiz eju uz Centrāltirgu, kad braucu pie “sencīšiem” iepērkos vietējā bodē Berģu kalnā. Nezinu, vai to esmu iemācījies no vecākiem, vai kādiem citiem, bet ir lietas uz kurām taupīt nevar, un šī lieta ir kvalitatīva pārtika.. Tāpēc bieži izvēlos vietējo produkciju, kaut arī nereti tā ir dārgāka.”

Risinājumus nerod

Saeimas Eksporta un konkurētspējas apakškomisija sēdē piedalījušos valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, “Kas Jauns Avīzei” atzina, ka tā īsti nekādus konkrētus risinājumus, kā samazināt pārtikas cenas veikalos un importa ražojumus aizstāt ar vietējo produkciju, tā arī nerada. 

Konkurences padomes komunikācijas speciāliste Paula Celma: “Varam informēt, ka sēdes laikā netika rasti jauni risinājumi pašmāju (nacionālās) produkcijas noieta paplašināšanai. Komisija uzdeva Zemkopības ministrijai un Ekonomikas ministrijai izstrādāt plānu par šo jautājumu, reizē arī par importa samazināšanu no agresoru valstīm.”

Pārtikas un veterinārā dienesta Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere: “Runājot par robežkontroli, uzraudzības dati par 2024. gadu vēl tiek apkopoti, taču jāatzīmē, ka pastiprinātās kontroles ietvaros pagājušā gada beigās atpakaļ uz Krieviju tika aizsūtīti vairāki simti tonnu ar sapelējušu dzīvnieku barību, kā arī  ievešanai noraidītas dažādas citas preču kravas (tēja, žāvēti augļi, sinepju sēklas, tauki un cits) gan no Krievijas, gan citām trešajām valstīm, jo laboratoriski tika konstatēta preču neatbilstība Eiropas Savienības prasībām.” 

Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure: “Problēma ir ne tikai importa pārtikas preču īpatsvars veikalu plauktos, bet arī valsts iepirkumos, kur nereti importa pārtika izkonkurē Latvijas ražojumus ar zemākajām cenām. Rezultāts ir tāds, ka pārtikas nozares eksporta un importa bilance ir ar negatīvu zīmi – mēs importējam vairāk nekā eksportējam. Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas pozīcija ir tāda, ka imports ir jāsamazina vismaz tiktāl, lai eksporta un importa bilance būtu pozitīva. Protams, ka ir preces, no kuru importa atteikties nevaram, piemēram, banāni, kafijas pupiņas, šokolāde, taču ir daudz produktu, kuriem mūsu ražotāji spēj nodrošināt kvalitatīvas alternatīvas.

Mēs ar cerībām skatāmies valsts un pašvaldību ēdināšanas iepirkumu virzienā, kur ir iespējams ar iepirkumu kritērijiem legāli dot priekšrocības Latvijas produktiem, gan ar Zaļās un Bordo karotītes kvalitātes zīmēm, gan nosakot maksimālo piegādes kilometrāžu no ražotnes. Šādā veidā vismaz bērnu ēdināšana skolās būtu maksimāli jānodrošina ar svaigiem un kvalitatīviem vietējiem pārtikas produktiem. Ņemot vērā, ka iepirkumos lielākoties startē vairumtirgotāji, nevis pārtikas ražotāji, valsts un sabiedrības uzdevums būtu sekot līdzi, lai iepirkumu norise būtu godīga un neveidotos situācijas, kad vietējais produkts ir tikai izkārtne, lai vinnētu konkursu, bet pēc tam piegādātu importa preces. Arī mums kā pircējiem, kas diendienā dodas uz veikaliem un balso ar saviem maciņiem, iespēju robežās aicinu izvēlēties vietējos ražojumus un aizrādīt veikaliem, ja, piemēram, piena produktu plauktā Latvijas ražotā piena paka ir jāmeklē ar uguni.”

Latvijas Darba devēju konfederācijas Komunikācijas vadītāja Ance Jaks: “Īsumā - analizēja pārtikas preču importa dinamiku un struktūru. Vērtēja vietējās produkcijas īpatsvaru dažādās pārtikas preču grupās, uzcenojuma atšķirības. Konstatēja, ka atsevišķās preču grupās Latvijas produkcijai tiek piemērots augstāks uzcenojums nekā importētajai (piemēram, piena produktiem, miltiem, griķiem). Bet mēdz būt arī otrādi (piemēram, baltmaizei, makaroniem). Apskatīja citu Eiropas valstu (Francijas, Dānijas, Polijas) pieredzi un praksi, kā veicināt vietējās izcelsmes pārtikas produkcijas tirdzniecību. Apsprieda arī Ekonomikas ministrijas piedāvātos cenu samazināšanas pasākumus, vai tie dos kādu efektu. Pagaidām LDDK seko līdzi debatei un turpina konsultēties ar saviem biedriem, lai definētu savu pozīciju.”