Latvenergo: zaļā enerģija sola zemākas cenas

Vai rudenī un ziemā, kad debesis parasti sedz mākoņi, ir kāds labums no saules parkiem?

Mākoņainā laikā saules parki, protams, ražo mazāk enerģijas, taču nav gluži tā, ka neražotu neko. Vislielākā ražošanas jauda ir aprīlī un maijā, kad saule spīd visintensīvāk. Pēc maija jau intensitāte mazinās. Patlaban mūsu portfelī ir arī viens saules parks, kurā mēs izmantojam tā saucamo trekeru sistēmu – iekārtas, ar kuras palīdzību saules panelis seko jeb griežas līdzi saulei jeb gaismai, un tā mēs iegūstam par 15% vairāk enerģijas.

Cik saules parku Latvenergo patlaban ir?

21 saules parks. Ja rēķinām to jaudu, tad šobrīd jau darbojas parki ar kopējo jaudu 105 megavati, bet būvēšana turpinās, un nākamā gada beigās vajadzētu būt gataviem parkiem ar kopējo jaudu tuvu pie 700 megavatiem. 

Cik liela jauda būtu vajadzīga, lai visas Latvijas patēriņu apmierinātu tikai ar saules un vēja parkiem vien?

Problēma ir, ka saules spīdēšana un mūsu vajadzības pēc enerģijas nav sinhronas. Ar saules parku nodrošināto 700 megavatu jaudu varam saražot gandrīz 0,8 teravatstundas gadā. Ja salīdzinām ar Daugavas hidroelektrostacijām, tad tās gadā saražo apmēram trīs teravatstundas. Bieži vien cilvēki jautā: kādēļ jums jābūvē vēja un saules parki, jo Latvenergo taču jau ir termoelektrostacijas un hidroelektrostacijas. Lai saules un vēja parkus būvē privātie attīstītāji! 
Taču HES radītajā enerģijas apjomā mums ir enerģijas deficīts vasaras mēnešos – un tieši tad lieti noder saules parki, kas ļauj klientiem piedāvāt enerģiju par stabilu cenu, iztiekot bez lieliem cenu lēcieniem. Turklāt jāatzīst, ka klimata pārmaiņu dēļ arī hidroelektrostaciju darbība kļuvusi nepastāvīgāka – tagad hidroelektrostaciju ģenerācijai ir raksturīgi daudz lielāki pīķi uz augšu un uz leju. Starp citu, kolēģi bija parēķinājuši, ka, ja šogad Baltijā būtu uzstādīts uz pusi vairāk vēja parku, nekā ir tagad, tad elektrības cena būtu par 13 līdz 15% zemāka.

Kā izvēlaties vietas, kur veidot saules parkus?

Divus parkus mēs izbūvējām uz Latvenergo īpašumā esošās zemes. Viena ir Jaunciema saules elektrostacija, kas atrodas bijušajā TEC-1 kūdras noliktavas teritorijā, ko līdz šim nekādi nevarējām izmantot. Otra ir TEC-1 stacijas teritorija, kur saules parku esam izvietojuši nojauktā vecā energobloka vietā. 
Ja runājam par pārējām vietām, tad tās meklējām dažādos reģionos, apzināti plānojot šo parku atrašanās vietas izkliedēti. Viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem – lai šī vieta atrastos tuvu elektrības pieslēguma līnijai un papildus nebūtu nepieciešami lieli kapitālieguldījumi. Papildus savu projektu attīstībai, īstenojot projektu atlasi – konkursu, iegādājāmies projekta tiesības no privātiem attīstītājiem, kuru projekti bija augstas attīstības stadijā. 
Viens no galvenajiem kritērijiem, ko īstenojam, nosakot gan saules, gan vēja jaudas, kuras nepieciešamas Latvenergo portfelī, ir mūsu pašreizējais klientu portfelis un mūsu plāni attiecībā uz portfeļa pieaugumu.

Cik būtiska ir Lietuvas loma Latvenergo plānos?

Gandrīz puse no šiem 700 megavatu saules parkiem tiek būvēta Lietuvā, bet pārējie Latvijā. Vēl trīs parki 25 megavatu apjomā ir arī Igaunijā, taču tur, kā jau ziemeļos, saules intensitāte ir nedaudz zemāka. Kā jau minēju, attīstot saules parkus šajās valstīs, mēs pielāgojamies mūsu klientu portfelim un patēriņam, diversificējot šo parku apjomus un jaudas.

Vai bieži nākas saskarties ar vietējo iedzīvotāju iebildumiem – sak, ejiet labāk būvēt kaut kur citur?

Nevienā no mūsu būvētajiem saules parkiem nav bijušas nekādas pretenzijas no vietējām kopienām, jo tām arī tiek savi ieguvumi, piemēram, mēs salabojam kādu ceļu, sakopjam teritoriju. Lietuvas likumdošana paredz arī atbalstu vietējai kopienai no attīstītāja puses, tādēļ kopumā tur vietējie iedzīvotāji ir labvēlīgāk noskaņoti pret saules un arī vēja stacijām nekā Latvijā. 

Latvijā daļai sabiedrības ir diezgan negatīva nostāja pret vēja parkiem...

Jā, spriežot pēc projektu sabiedriskās apspriešanas, rodas iespaids, ka cilvēkiem mazāk rūp tas, ko viņi iegūs no šiem lielajiem objektiem, jo virsroku ņem bailes. Ja runājam par saules parkiem, tad biežākie iebildumi ir par to, ka ar šiem parkiem mēs it kā atņemam lauksaimniecībā izmantojamu zemi. 
Taču patiesībā platība, ko aizņem saules paneļi, ir ļoti niecīga – kopumā kādi 900 hektāri, kas būtībā atbilst vienai zemnieku lielsaimniecībai. Jau šogad eksperimenta nolūkos Biržu saules elektrostacijā vienlaikus ar enerģijas ražošanu ganījās vietējo aitkopju aitas. Nākamgad plānojam šo praksi īstenot arī citās saules elektrostacijās, tā pēc būtības izmantojot zemi vienlaicīgi diviem mērķiem – lauksaimniecībai un enerģijas ražošanai.

Cik tālu Latvenergo ir ticis ar vēja parku projektiem?

Patlaban būvējam vēja stacijas, kuru kopējā jauda būs 310 megavati – to darām gan Lietuvā, gan Latvijā. Lielākais fokuss patlaban ir uz procedūrām, kas nepieciešamas, lai noteiktu vēja parku ietekmi uz vidi. Pieciem parkiem šī izpēte ir tuvu beigām, un drīz varētu būt noslēdzošās sabiedriskās apspriešanas.

Sabiedriskā apspriešana gan projektu attīstītājiem parasti neko labu nesola...

Tāda ir procedūra, kuru nākas ievērot. Taču mēs esam viens no tiem attīstītājiem, kas vides novērtējuma procesa laikā ņem vērā iebildumus un cenšas veikt izskaidrošanas darbu vietējo iedzīvotāju vidū, cenšoties viņus iesaistīt procesā un saprast viņu viedokli, lai atrastu abām pusēm pieņemamu kompromisu. Ievērojot vides izpētes rezultātus, mums tiešām ir nācies atteikties no daudzu turbīnu izbūves vietās, kur konstatēti īpaši biotopi, aizsargājami putni vai kultūrvietas. To visu mēs ļoti skrupulozi vērtējam un ņemam vērā, tādēļ gribu cerēt, ka beigās cilvēki novērtēs mūsu pūliņus.

Vai ir kādi dati par ārvalstīs jau ilgāku laiku funkcionējošām vēja stacijām un to ietekmi uz apkārtējo vidi – putnu bojāeju, dzīvnieku bēgšanu un tamlīdzīgi?

Šādi dati ir, taču ietekme dažādās vietās ir atšķirīga. Te jāteic, ka agrāk būvētie vēja parki reizēm tiešām ir radījuši problēmas, jo laikā, kad tos veidoja, vēl nebija pieejams tāds datu daudzums, kā ir tagad, lai varētu mācīties no pieredzes un saprast, kur šos parkus nevajag būvēt. Tādēļ faktiskie dati par līdzšinējiem rezultātiem ir sliktāki, nekā būs jaunajiem, jo, tos būvējot, jau tiek ņemta vērā līdzšinējā negatīvā pieredze. 
Parādās arī jaunas tehnoloģijas, piemēram, turbīnās tiek izvietotas kameras, kas ļauj reaģēt uz gājputnu parādīšanos un uz laiku izslēgt turbīnu, ja tuvumā ir putni. Un jāsaka, ka daba jaunajiem vides objektiem pielāgojas ļoti ātri. 
Drīzāk uz šo jautājumu jāskatās no otras puses un plašāk: kas notiks ar mums pašiem – cilvēkiem, ja mēs neveiksim pasākumus, kas var apturēt klimata pārmaiņu tempu – vai mums pašiem būs viegli pielāgoties vētrām, ļoti augstai gaisa temperatūrai, plūdiem. Latvijā savā ziņā esam laimīgi, jo šobrīd klimata pārmaiņas, iespējams, uztveram kā ieguvumu – augstāka gaisa temperatūra sola mazāku apkures rēķinu. Tomēr mums jāsaprot, ka klimata pārmaiņas nenoliedzami notiek, un, vai tām esam gatavi un spēsim pielāgoties, grūti teikt, bet varam pieņemt lēmumus, lai mazinātu pārmaiņu tempu.

Plāni par vēja ģeneratoru izvietošanu jūrā pagaidām ir atlikti?

Jā, atkrastes vēja parka veidošana ir pārcelta uz tālāku nākotni, taču mēs skatāmies, kas šajā jomā notiek pasaulē un kādas ir iespējas samazināt kapitālieguldījumus, kas šādu vēja parku veidošanā pagaidām ir ļoti augsti.

Viens no pārmetumiem zaļā kursa veidotājiem ir tas, ka ar šo videi draudzīgo enerģijas veidu ieviešanu mēs lielā mērā sildām Ķīnas ekonomiku. Latvenergo taču arī izmanto Ķīnā ražotus saules paneļus?

Jā, ar saules paneļiem tā tiešām ir, taču vēja turbīnas gan pamatā ražo tepat Eiropā. Ja runājam par saules paneļu izvēli, tad diemžēl patlaban Eiropā ražotie paneļi ir būtiski dārgāki nekā Ķīnas ražojumi. Te gan jāuzsver, ka visa saules paneļu vadība un monitorēšana notiek tepat uz vietas un tas nekādi nav saistīts ar Ķīnu, tādēļ nav nekādu tehnoloģisku risku. 
Savukārt rezerves daļas, ja pēkšņi Ķīna atteiktos mums tās piegādāt, nebūtu grūti aizstāt ar Eiropā ražotiem analogiem, jautājums būtu tikai par cenu. Patlaban Ķīna mēģina ielauzties arī vēja ģeneratoru tirgū, taču, ņemot vērā pieredzi ar saules paneļiem, Eiropa ļoti cenšas aizsargāt savu tirgu.

Ja jau esošajiem elektrības ražošanas veidiem nāk klāt jauni – vēja enerģija un saules enerģija –, vai tas nozīmē, ka elektrības cena būs zemāka?

Jā, jau šobrīd tā ir kritusies. Īpaši to varēja just vasarā, kad elektrības cena bija jūtami zemāka nekā tajā pašā laikā pirms gada. Pieaugot atjaunīgās enerģijas apjomam, cenai būs tendence mazināties. Taču jārēķinās, ka atjaunīgā enerģija ir svārstīga: kad pūtīs vējš, elektroenerģijas cena būs zemāka, bet, kad nepūtīs, tad augstāka; tas pats attiecas uz saules enerģiju. Tādēļ Latvenergo patlaban domā par uzkrāšanas tehnoloģijām, lai vismaz diennakts ietvaros to enerģijas pārprodukciju, kas brīžiem rodas, varētu pārvadīt uz to laika posmu, kad enerģijas ir mazāk. Tādēļ kopumā cenai būs tendence kristies.

Latvijā ir privātā kapitāla uzņēmumi, kuri jau strādā pie elektroenerģijas uzkrāšanas ūdeņraža vai zaļā amonjaka veidā. Latvenergo arī darbojas šajā virzienā?

Mums ir ļoti intensīva pētniecības programma šajā jomā, domājot par uzkrāšanas vai enerģijas pārneses projektu īstenošanu. Domāju, ka tuvākie divi gadi parādīs, vai Latvijā kopumā tiks sabūvēts pietiekami daudz atjaunīgās enerģijas objektu, lai saražotu tik daudz enerģijas, ka būtu ekonomisks pamatojums sākt runāt par reāliem ūdeņraža vai zaļā amonija, zaļo degvielu vai citiem enerģijas pārneses projektiem. Pagaidām tie visi vairāk ir projekti uz papīra. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir, vai Latvijā saražos tik daudz elektrības, ka mums pašiem pietiks un vēl paliks pāri.

Kas notiks, ja Igaunija kaut kad tiešām īstenos savu atomelektrostacijas projektu? Vai tad mūsu vēja un saules parki nekļūs lieki?

Domāju, ka nē. Atomelektrostacija varētu būt ļoti labs bāzes jaudu projekts, no kura lielā mērā ir atkarīgi atjaunīgās enerģijas apjomi. Jo lielākas ir bāzes jaudas, jo lielākas ir iespējas vienā tirgū atrasties un attīstīties arī atjaunīgās enerģijas projektiem. Domāju, ka arī Latvija varētu iesaistīties Igaunijas atomelektrostacijas projektā, kaut gan līdz tā realizācijai, protams, vēl ir tālu. Starp citu, Igaunijā jau ir diezgan daudz vēja parku, igauņi arī daudz agrāk nekā mēs sāka saules enerģijas atbalsta programmas iedzīvotājiem.

Pēdējā laikā arvien biežāk runā, ka Eiropas zaļā kursa plānus vajadzētu pārskatīt, jo tie apdraud mūsu konkurētspēju. Vai enerģētikas jomā vispār vairs ir iespējams mainīt uz atjaunīgās enerģijas izmantošanu uzņemto kursu? Tam ir apakšā kārtīgs ekonomiskais pamatojums?

Kopumā, manuprāt, atpakaļceļa vairs nav, jo Eiropā ir pieņemti attiecīgi normatīvie akti. Taču, pēc manām domām, zaļās politikas īstenošanas termiņi tika noteikti pārāk ambiciozi, jo Eiropai ir sarežģīti nodrošināt nepieciešamās iekārtu ražošanas jaudas, lai spētu šos mērķus īstenot. Tādēļ domāju, ka zaļais kurss turpināsies, taču mērķu sasniegšanas termiņi tiks pagarināti. 
Eiropa nedzīvo atrauti no pārējās pasaules, tādēļ to var ietekmēt lēmumi, ko pieņems ASV jaunā prezidenta pilnvaru laikā – cik saprotu, viņš gatavojas lielāku uzsvaru likt uz fosilo enerģiju. Ir liels jautājums, vai Eiropa izturēs šādu ārējo spiedienu. 
Vēl viena problēma ir Eiropas iedzīvotāju novecošanās, kas rada darbaspēka deficītu, bet tas savukārt noved pie tā, ka rūpnīcas, kas patērē enerģiju, tiek pārceltas uz tām vietām, kur darbaspēka pietiek, piemēram, Ķīnu vai Indiju. Bet tur klimatneitralitātes standarti ir par kārtu zemāki. Lai arī var rasties sajūta, ka Eiropa riskē palikt viena pati ar savu zaļo ideju, tomēr ļoti būtiski ir turpināt šo iesākto kursu, jo, manuprāt, mums ir jāuzņemas atbildība par to, kādā planētā dzīvos mūsu mazbērni.