Vai Latvijai vajadzētu atteikties no viena un divu centu monētām? Maksājumu noapaļošana pagaidām idejas līmenī

Viena eirocenta nokalšana maksā vairāk par monētas nominālvērtību, diviem centiem ražošanas izmaksas praktiski sasniedz nominālvērtību.  Latvijas Banka jau vairākus gadus nekaļ jaunas 1 centa un 2 centu monētas, bet apgrozībai nepieciešamo daudzumu iegūst, mainot pret tām citu nominālvērtību monētas ar citām eirozonas valstīm, kuras jau atteikušās no šīs sīknaudas.

Likumprojekts izstrādāts

Latvijas Banka arī izstrādājusi Maksājuma skaidrā naudā gala summas noapaļošanas likuma projektu, par kuru notika sarunas ar Finanšu ministriju, Valsts ieņēmumu dienestu, ieinteresētajām uzņēmēju organizācijām.

Bankas preses sekretārs Jānis Silakalns Kas Jauns Avīzei skaidro idejas būtību: “Atteikšanās no 1 un 2 centu monētām nozīmētu noapaļošanas noteikumu ieviešanu, kas būtu nevis cenas, bet gan pirkuma gala summas noapaļošana. Piemēram, ja pirkuma gala summa būtu 12,23 eiro, tad, maksājot skaidrā naudā pie kases, tā būtu 12,25 eiro. Ja pirkuma grozā būtu preces par 12,22 eiro, tad pircējs pie kases samaksātu 12,20 eiro.”

Citu valstu pieredze liecinot, ka šāda prakse neietekmē inflācijas rādītājus, jo ikdienā, veicot darījumus skaidrā naudā, daļa summas tiek noapaļota uz augšu, bet daļa – uz leju. Turklāt arī pēc noapaļošanas noteikumu ieviešanas 1 un 2 centu monētas nezaudētu likumīgā maksāšanas līdzekļa statusu un ar tām varētu norēķināties veikalā, tikai tās netiktu izdotas.

Puse atbalsta

Šogad augustā "Latvijas faktu" aptaujā 50% aptaujāto pauda atbalstu sīknaudas īpatsvara samazināšanai, bet nepieciešamība pēc mazāko nominālvērtību monētām ir 44% aptaujāto. Pērn augusta aptaujā sadalījums bija gandrīz līdzīgs – 49 pret 46 procentiem. Tomēr laika gaitā atbalsts šai idejai audzis, pirmajā aptaujā 2016. gadā mazo monētu izņemšanu no apgrozības atbalstīja tikai 26 procenti.

Tomēr, ja vismaz puse pircēju tam būtu gatavi, tad sarunās ar atbildīgajām institūcijām konstatēts, ka pašlaik nav vienprātīga politiska atbalsta šai Latvijas Bankas iniciatīvai.

“Lielākais izaicinājums būtu kases aparātu un sistēmu pielāgošana pirkuma gala summas noapaļošanas atspoguļošanai pirkuma čekā. Tirgotājiem pārmaiņas sistēmās būtu ne tikai jāievieš, bet arī jāsertificē atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Tas būtiski ietekmētu izmaksas un palielinātu ieviešanas laiku,” atzīst Silakalns.

Monētas vaino klimata pārmaiņās

Patlaban nolemts, ka noapaļošanas noteikumus varētu ieviest līdz ar nākamajām pārmaiņām tirdzniecības noteikumos, kas liktu pārprogrammēt kases aparātus. “Līdz ar to ceram, ka arī Latvijā šī Latvijas Bankas iniciatīva gūs atbalstu, tiesa, līdz praktiskai ieviešanai būs jāpagaida nedaudz ilgāk nekā kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem,” teic Silakalns.

Ieguvumi būtu ērtības iedzīvotājiem un vieglāks darbs kasieriem, ietaupījums skaidrās naudas aprites nodrošināšanā iesaistītajiem, dabas resursu aizsardzība. Kaut gan nauda prātā nesaistās ar atkritumiem vai fosilo kurināmo, pētījumi liecina, ka monētu ražošana, transportēšana, izplatīšana, izmantošana un pārstrāde gada laikā globāli rada 2,1 miljonu tonnu CO2 ekvivalenta, kas veicina klimata pārmaiņas. Lielākā ietekme saistīta ar monētu ražošanā nepieciešamo metālu ieguvi.

Gada laikā no emitētajām monētām Latvijā apritē neatgriežas 80,6% 1 centa un 69,3% 2 centu monētu. “Tas var norādīt, ka daļa monētu tiek nozaudētas un var piesārņot apkārtējo vidi ar patogēniem, kas atrodas uz monētām, un varu, kas ir potenciāli toksisks dzīvajiem organismiem,” norāda Silakalns.

Pārdevēja viedoklis

Normunds Ērglis ir pieredzējis pārdevējs – strādājis gan nelielā pārtikas bodītē, gan alkohola veikalā un "Narvesen" kioskos, gan vairākos dārzniecības veikalos Rīgā, Ādažos un Salaspilī.

Šogad viņš stādus un ziedus tirgoja Aldermaņa dārzniecībā un var salīdzināt darbu ar monētām dažādās tirgotavās.  “Uzskatu, ka viena un divu centu monētas nav vajadzīgas. Ar tām ir lieks darbs, sakrājas ļoti daudz. Un otra problēma ir, ka taisa muļķīgās akcijas cenas, kuras beidzas ar 99 centiem, un tad ir mūžīgs trūkums pēc viena centa monētām, kas atkal sarežģī dzīvi.

Uz bezskaidras naudas norēķiniem tas, protams, neattiecas. Man šķiet, ka tikai vecākā gadagājuma pircējiem vairāk ir modē maksāt ar skaidru naudu. Tagad jau viss iet uz to, ka norēķinās ar kartēm, arī mobilajiem telefoniem, pulksteņiem un pat gredzeniem.

Sīkās naudiņas vairāk attiecas uz pārtikas precēm un šmigu, kam ir akcijas cenas. Piemēram, dārzniecībā zem eiro vai diviem, vai zem apaļas cenas nekas principā nav. Viss bija noapaļots uz nulli. Šovasar mums kasē nīka tikai dažas viena un divu centu monētas.”