Vai tev būs vieta bumbu patvertnē? Pagaidām atbilde nav iepriecinoša

Ja īsumā jāraksturo, kas patvertņu jautājumā paveikts aizvadītajos divarpus gados kopš Ukrainas kara sākuma, nekā daudz stāstāma nav. Pirmais punkts – daudzmaz apzinātas vecās padomjlaiku patvertnes. Otrais punkts – pēc šīs apzināšanas radusies diezgan prognozējama atziņa, ka lielas jēgas no šiem vecajiem graustiem nav. Trešais punkts – šā gada septembrī valdība beidzot sagatavojusi noteikumu projektu par patvertņu būvnormatīviem, kuros noteiktas tehniskās prasības. Ceturtais punkts – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests sadarbībā ar pašvaldībām apseko valsts un pašvaldību rīcībā esošo namu pagrabtelpas, ko varētu pielāgot patvēruma vietu veidošanai. Piektais punkts – aprēķināts, ka patvertņu izbūvei visā valstī būtu nepieciešami vairāk nekā 98 miljoni eiro, par ko pašreizējā spiedīgajā budžeta situācijā varam tikai sapņot. Sestais punkts – divarpus gadu pēc Krievijas atklātās agresijas sākuma nav izveidota pat viena paraugpatvertne, un daudz tālāk par plānu zīmēšanu neesam tikuši. Vienīgais - oktobra sākumā Rīgā marķētas pirmās droša patvēruma vietas.

Vecie padomju grausti

Aukstā kara laikā, gatavojoties iespējamam militārajam konfliktam ar ASV, Padomju Savienība visā valsts teritorijā uzbūvēja tūkstošiem patvertņu. Izņēmums nebija arī Latvija – tikai Rīgā un tās apkaimē vien iekārtoja vairāk nekā 300 patvertņu ar ventilāciju, ūdens un elektrības padevi. Var rasties jautājums – kādēļ gan nevarētu izmantot šo padomjlaiku mantojumu?

Īsā atbilde ir vienkārša – to ir saēdis laika zobs. Pat jaunākajai no šīm patvertnēm ir vismaz četrdesmit gadu, bet pēdējo trīsdesmit gadu laikā šīs būves vairumā gadījumu ir pamestas bez uzraudzības. Nelielu daļu jau deviņdesmitajos gados privatizēja dažādas firmas un ierīkoja tur noliktavas, vēlāk dažās arī serveru glabātavas, taču lielum lielais vairākums tika izlaupītas vai arī lēnā garā pašas nonāca līdz graustu līmenim. Saprotams, ka, piemēram, elektrības ģenerators, ja netika nozagts jau deviņdesmitajos, jau sen ir sarūsējis. Tas pats attiecas uz visu pārējo tehnisko aprīkojumu.

Atjaunotajai Latvijas valstij deviņdesmitajos gados nebija ne līdzekļu, lai visu šo milzīgo saimniecību uzturētu kārtībā, ne arī vēlēšanās to darīt. Ja tolaik – un arī nākamajā desmitgadē – kāda valdība mēģinātu budžetā ielikt aili Patvertņu uzturēšana un tai pretī vairākus miljonus latu vai eiro, vēlētāji uzskatītu politiķus par garā vājiem – diez ar ko mēs gatavojamies karot, ja tik bezjēdzīgi tērējam naudu? It īpaši pēc iestāšanās NATO, kur pat vecās dalībvalstis naski apgraizīja savus aizsardzības budžetus, nesaskatot nevienu potenciālo pretinieku, jo Krieviju tolaik par tādu neuzskatīja. 2008. gada finanšu krīzes laikā valsts visiem šiem brūkošajiem objektiem oficiāli noņēma civilās aizsardzības objektu statusu, kas būvju degradāciju vēl paātrināja.

Urbānā mantojuma pētnieki no apvienības GrauztiLv, kuri jau gadus divdesmit apseko dažādas pamestas būves, stāsta, ka faktiski visas vecās patvertnes bijušas ļoti bēdīgā stāvoklī jau ap 2010. gadu un tikai retā no tām pat teorētiski bijusi izmantojama sākotnējam mērķim, bet vēl četrpadsmit aizvadītajos gados gandrīz visas ir nonākušas līdz graustu statusam vai pat tikušas iznīcinātas. Daļa patvertņu ir applūdušas, un to renovācija noteikti izmaksātu vairāk nekā jaunas patvertnes būve, jo vispirms vajadzētu atsūknēt ūdeni, tad tikt galā ar pelējumu, nomainīt visu elektroinstalāciju, salabot ventilāciju, uzstādīt jaunus ģeneratorus un tā tālāk.

Kā atzīst Rīgas Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītājs Gints Reinsons, patlaban pašvaldība ir veikusi tādu kā veco patvertņu auditu, apzinot 400 objektu. No tiem tikai astoņpadsmit ir pašvaldības īpašumā, pārējie ir privatizēti vai pieder valstij. “Ja privātajā sektorā šajās telpās pārsvarā iekārtotas noliktavas vai tās vienkārši ir pamestas, tad valsts sektorā vēl dažas ir lietošanas kārtībā, taču lielākā daļa tomēr ir sliktā stāvoklī. Kopumā ar vecajām patvertnēm situācija ir bēdīga – uz brīdi ieskriet un patverties no apšaudes tur varbūt varētu, taču nekāda veida darbības nepārtrauktība gan nav iespējama, jo nav ne elektrības, ne kanalizācijas,” saka Reinsons.

Viena no nedaudzajām vecajām patvertnēm, kas ir Rīgas pašvaldības īpašumā, atrodas blakus Dailes teātrim Šarlotes ielā. Ilgu laiku tur darbojās ieroču veikals, bet tagad nolemts to atjaunot kā patvertni 140 cilvēkiem un jau tiek izstrādāts projekts. Starp citu, arī Dailes teātra pagrabs savulaik izbūvēts tā, lai varētu kalpot kā patvertne, tādēļ to var pielāgot patvēruma vietas izveidei. Vēl viena vecā patvertne atrodas Bastejkalnā – talkas laikā pašvaldības darbinieki to iztīrīja, taču atjaunošanai vēl nepieciešami līdzekļi.

Tomēr vairākums veco patvertņu ir ārkārtīgi sliktā stāvoklī, un jāšaubās, vai to atjaunošanai vispār būtu kāda jēga. Padomju laikos civilās aizsardzības būves tika veidotas pēc pavisam citiem princpiem, nekā to prasa mūsdienu realitāte, proti, tās bija domāta kodolkara gadījumam un to galvenais uzdevums bija pēc iespējas saglabāt rūpniecisko potenciālu un darbaspēku. Tādēļ pamatīgas un labi aprīkotas patvertnes lielākoties būvēja pie lielajiem rūpniecības uzņēmumiem, īpaši jau tādiem, kurus bija paredzēts vajadzības gadījumā pārorientēt militārai ražošanai, piemēram, VEF, Radiotehnika, Alfa un Straume. Parastajiem civiliedzīvotājiem nāktos iztikt ar dzīvojamo ēku pagrabiem, ko par patvēruma vietu varēja uzskatīt tikai nosacīti. Bija aprēķināts, ka deviņdesmito gadu sākumā Latvijā vairāk vai mazāk aprīkotas patvēruma vietas kodolkara gadījumā varētu nodrošināt divām trešdaļām iedzīvotāju. Tiesa, tā bija teorija. Kā būtu praksē – kas to lai zina.

Vērojot, kas pašlaik notiek Ukrainā, diezgan droši var secināt, ka padomju pieeja patvertņu būvē mums neder, jo raķešu uzbrukumi notiek ļoti strauji un cilvēkiem jānokļūst patvērumā vidēji piecpadsmit minūšu laikā pēc trauksmes izsludināšanas. Mūsu valsts nelielās teritorijas dēļ šis laika intervāls būtu vēl mazāks, jo, piemēram, Iskander raķete no Krievijas pierobežas Rīgu sasniegtu jau pēc nepilnām desmit minūtēm. Pa šo laiku tātad radariem jāpaspēj piefiksēt raķeti, atbildīgajiem dienestiem – izsludināt trauksmi, bet cilvēkiem – aizskriet uz tuvāko patvertni. Ja pieņemam, ka trauksme tiek izsludināta trīs minūtes pēc raķetes starta, tad jums atliek aptuveni piecas minūtes, lai atrastu patvēruma vietu. Cik ticama ir iespēja, ka jūs tādā gadījumā pagūtu aizskriet uz speciāli uzbūvētu patvertni, kas atrodas, teiksim, puskilometru no jūsu mājas, spriediet paši.

Kur man likt riepas un veco gultiņu?

Ukrainas pieredze rāda, ka patvēruma vietai jāatrodas pēc iespējas tuvāk cilvēku dzīves vai darba vietai, lai vajadzības gadījumā to varētu ātri sasniegt. Tādēļ darba virziens ir diezgan skaidrs – iekārtot pielāgotas patvēruma vietas dzīvojamo ēku vai iestāžu pagrabos. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests ir izstrādājis vadlīnijas pagrabtelpu pielāgošanai, taču ar tālākajiem darbiem vairs tik raiti nesokas, jo tam visam vajadzīgs finansējums.

Piemēram, Valmieras pašvaldība ir inspicējusi dzīvojamo ēku pagrabus, lai noskaidrotu, kuri no tiem vispār ir piemēroti patvēruma vietu ierīkošanai, kā arī uzdevusi pagrabus pēc iespējas atbrīvot no mantām, cenšoties iedzīvotāju pārliecināt, ka tas ir viņu pašu drošības labad. Arī tas nav viegls uzdevums, jo daudzu iedzīvotāju reakcija ir visai prognozējama – kas zina, vai karš vispār būs, bet man riepas un bērnu veco gultiņu kaut kur glabāt vajag jau tagad!

“Mēs jau varam normatīvajos aktos sarakstīt, ka patvertnēs jābūt dušai, ūdenim, otrai izejai un tā tālāk, taču jautājums – vai mums pietiek līdzekļu, lai to realizētu? Diemžēl finansējuma tam visam pagaidām nav. Tad varbūt sākam ar vienkāršāko – blīvi apdzīvotajos pilsētu rajonos ar namu vecāko palīdzību mēģinām panākt, lai ēku pagrabus neaizkrautu ar mantām. Mēģinām pielāgot esošās telpas. Militāristi māca, ka apšaudes laikā jāatrodas zemāk par zemi, lai sprādziena vilnis pāriet pāri, tātad pagrabs var sniegt īslaicīgu patvērumu. Jaunajos būvnormatīvos patvertnes iedalītas trijās kategorijās, no kurām augstākā var izturēt kodolsprādzienu, otrā – artilērijas apšaudi, bet trešā ir pielāgotas telpas. Tādēļ jāsāk ar trešo kategoriju, jo tās ēkas, kas jau ir uzbūvētas, mēs vairs nepārtaisīsim. Jaunajos projektos varam paredzēt īpaši būvētas patvertnes, bet vecajās nāksies iztikt ar pielāgotām telpām,” domā Valmieras novada domes priekšsēdētāja vietnieks Ričards Gailums, kura pārziņā ir civilās aizsardzības jautājumi novadā.

Arī citu novadu pašvaldības apseko pagrabus, lai saprastu, cik no tiem varētu būt pielāgojami patvēruma vietu izveidošanai. Daudzviet gan rezultāti nav iepriecinoši, piemēram, Daugavpils pašvaldība atzīst, ka noteiktajām prasībām atbilst visai maz pagrabtelpu, arī iedzīvotāji īpaši lielu atsaucību šajā jautājumā neizrāda.

Ļoti nopietni pie šīs problēmas strādā Rīgas pašvaldība. Tā ir apzinājusi ēkas, ko teorētiski varētu izmantot kā patvēruma vietas: skolas, medicīnas iestādes, bērnudārzus, sociālos centrus – kopā vairāk nekā 400 objektu, taču tikai 65 no tiem atzīti par derīgiem patvēruma vietu ierīkošanai, jo lielākajā daļā ir puspagrabi, kas īsti neatbilst mērķim. Tos droši vien nāksies pārbūvēt, lai aizsegtu cokolstāva logus. Rīgas civilās aizsardzības centrā izveidota karte, kurā atzīmēti visi šie objekti un dati par to energoapgādi, ūdensapgādi un ietilpību. Pēdējais lielums gan ir visgrūtāk nosakāms. Gints Reinsons lēš, ka apzinātajās patvēruma vietās varētu satilpt apmēram 90 000 cilvēku, taču tas ir ļoti aptuveni. Sliktā ziņa – Rīgā ir arī tādi rajoni, kuros ir tikai viena vai divas iespējamās patvēruma vietas. Ar to ir daudz par maz.

Paredzēts, ka ārkārtas situācijās par tādiem kā krīzes centriem varētu kļūt skolas. Pa kādai skolai ir katrā Rīgas rajonā, visi vietējie iedzīvotāji arī zina, kur tās atrodas. Pagrabā varētu iekārtot patvēruma vietas ne tikai skolēniem, bet arī tuvākās apkaimes iedzīvotājiem, tepat cilvēki varētu saņemt arī informāciju un pārtiku. Taču, lai šo sistēmu varētu ieviest dzīvē, darāmā vēl ir daudz.

“Labi, mēs esam pārbaudījuši skolu pagrabus, lai noteiktu, vai tie atbilst patvēruma vietai noteiktajām vadlīnijām. Pieņemsim, ka der. Bet ko darīt tālāk? Vai mums ir skolas personāls, kas atbild par šīm telpām, lai tajās, piemēram, būtu pieejams ūdens? Vai ir zināms, kam tieši šīs telpas domātas – tikai skolas audzēkņiem vai arī cilvēkiem no ielas? Ja tā ir publiska patvertne, jābūt mehānismam, kā cilvēki vajadzības gadījumā var tajā iekļūt jebkurā diennakts laikā. Visi šie jautājumi pagaidām ir tikai izstrādes stadijā,” saka Gints Reinsons.

Viņš atsaucas uz Ukrainas pieredzi, kur mācības notiek tikai tajās skolās, kurās ir patvēruma vietas, kas nodrošinātas ar autonomiem ģeneratoriem, jo vienlaikus šīs skolas kalpo arī kā ikvienam pieejams atbalsta punkts, kur var uzlādēt mobilās ierīces, saņemt medicīnisko vai psiholoģisko palīdzību, kā arī pārtiku un ūdeni. Bet arī to vispirms vajag noorganizēt un sakārtot. “Ja skolai ir pagrabs, kas var kalpot par patvēruma vietu, tas nozīmē, ka te vajadzētu glabāties arī noteiktām pārtikas rezervēm. Tad pagrabs tiks padarīts par civilās aizsardzības centru. No Ukrainas pieredzes zinām, ka nekādā gadījumā nedrīkst visu glabāt vienā lielā noliktavā – jābūt maksimālai decentralizācijai. Tādēļ ideālā variantā būtu jābūt tā – ja mums ir 400 skolu ar patvēruma vietām, tad tajās ir arī 400 mini pārtikas noliktavu. Tādā gadījumā skola kalpo gan kā iedzīvotāju pulcēšanās punkts evakuācijas gadījumā, jo visi zina, kur tā atrodas, gan kā patvēruma vieta.”

Vēl viens iespējamais risinājums ir betona moduļu patvertņu uzstādīšana ielas malā. Būtībā tā ir neliela – autobusa pieturas izmēra – betona mājiņa, kurā, izdzirdot trauksmes signālu, ikviens, kurš atrodas tuvumā, var ātri patverties. Šāds risinājums sevi jau ir pierādījis gan Izraēlā, gan Ukrainā, un Latvijā ir uzņēmumi, kas vajadzības gadījumā varētu tādas ražot. Tam pat ir īpašs paņēmiens – betonā iestrādā stiklašķiedru, kas neļauj sprādziena vilnim no konstrukcijas izraut gabalus. Modulārās patvertnes varētu uzstādīt lielākas ļaužu plūsmas vietās, piemēram, pie stacijām. Vēl drošāk būtu šādus moduļus iegremdēt zemē, lai sprādziena vilnis iet pāri.

Krājam naudu patvertnēm

Bet kā tad ar dzīvojamo māju pagrabiem? Pagaidām nav reāla risinājuma, kā tos varētu izbūvēt par patvēruma vietām, un to atzīst arī Gints Reinsons. “Lai ietekmētu privāto sektoru un daudzdzīvokļu namus, valstij un pašvaldībai pagaidām rokas ir par īsām. Ja konkrētā nama iedzīvotāji nevar vienoties par siltināšanu vai stāvvadu nomaiņu, tad kur nu vēl par pagrabu atbrīvošanu patvēruma vietai! Tādēļ vienīgais veids, kā šo problēmu risināt, ir valsts atbalsta programmas šādu patvēruma vietu veidošanai pagrabos.”

Līdz šim gan vairāk atbildība tiek bīdīta pašvaldību un privātā sektora virzienā, taču finansiāla seguma nav. “Mūsu pašu drošības apziņa laikam nav tik tālu izaugusi, lai cerētu, ka privātais sektors aktīvi iesaistīsies. Tādēļ mēs vairāk fokusējamies uz publiskā sektora sakārtošanu – skolām, bērnudārziem, administratīvajām ēkām, kas ir atzītas par pilnīgā vai daļēji atbilstošām patvēruma vietu ierīkošanai. Skatīsimies, kā laika gaitā mainīsies normatīvie akti, taču domāju, mēs nonāksim pie tā, ka ugunsdzēsības inspektori apstaigās daudzdzīvokļu namus, lai pārbaudītu ne tikai ugunsdrošību, bet arī patvēruma vietu esamību,” saka Reinsons.

Kā jau minēts, jaunbūvējamās mājās patvertnes pagrabstāvā varētu paredzēt jau projekta stadijā, taču te atkal ir viens liels bet – tā pati nauda. Piemēram, Valmieras pašvaldība domā par jauna kultūras centra celtniecību un plāno tajā paredzēt arī patvertni, taču jaunajā zemas cenas īres namu projektā gan patvertnes nav iekļāvusi, pretējā gadījumā par zemajām īres cenām var aizmirst. Rīgas pašvaldība izpelnījās pārmetumus par to, ka jauno bērnudārzu projektā nav paredzējusi patvertnes, un arī šajā gadījumā kā attaisnojumu minēja sadārdzinājumu.

Tiek lēsts, ka patvertņu izbūve jaunajos projektos to cenu var paaugstināt pat līdz 30 procentiem, tādēļ aktuāls ir jautājums par finansējumu. Valsts pasūtītajiem objektiem varbūt šie 30 procenti arī atrastos, taču, ja privātie īres namu būvētāji dzīvokļa kvadrātmetra cenai pieliks tādu uzcenojumu, kurš gan tik dārgu dzīvokli varēs atļauties nopirkt? Ričards Gailums uzskata – nebūtu slikti, ja šādu patvertņu finansēšanai varētu piesaistīt Eiropas finansējumu, jo galu galā Eiropas Savienība taču ir apņēmusies stiprināt savu austrumu robežu. Var jau būt, ka Brisele kādudien šādu lēmumu pieņems, taču tuvāko mēnešu laikā tas noteikti nenotiks, bet mēs diemžēl neesam tādā situācijā, lai varētu gadiem ilgi stiept gumiju.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas Valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Vai tev būs vieta bumbu patvertnē? Pagaidām atbilde nav iepriecinoša" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.