Lukašenko ieslodzītā 2020. gada protestu līdere Marija Kaļesņikava pirmo reizi divarpus gados sazinās ar radiem
Baltkrievu politieslodzītā, viena no 2020. gada protestu līderiem Marija Kaļesņikava vēstulē tuviniekiem pauž cerību, ka drīz varētu tikt atbrīvota, lasāms vēstules fragmentā, kas publicēts Kaļesņikavas lapā platformā "Instagram". Tā ir pirmā vēstule, ko Kaļesņikavas tuvinieki saņēmuši no viņas divarpus gadu laikā.
"Mūsu satikšanās brīdis nenovēršami tuvojas, un tā būs pati laimīgākā diena," raksta Kaļesņikava.
Pirms 2020. gada prezidenta vēlēšanām Kaļesņikava vadīja opozīcijas kandidāta Viktara Babarikas štābu, bet vēlāk pēc Babarikas apcietināšanas strādāja Svjatlanas Cihanouskas komandā.
2020. gada septembrī Kaļesņikavu aizturēja. Baltkrievijas drošības dienesti mēģināja aktīvisti izraidīt no valsts, taču viņa saplēsa pasi, lai izvairītos no robežas šķērsošanas. 2021. gada septembrī viņai tika piespriests 11 gadu cietumsods.
Baltkrievijas vadība pēdējo mēnešu laikā atbrīvojusi un deportējusi desmitiem politieslodzīto.
Septembrī vairāki desmiti ieslodzīto tika atbrīvoti pēc ASV un Baltkrievijas sarunām, un ASV puse paziņojusi, ka turpinās darbs arī pie citu ieslodzīto atbrīvošanas.
71 gadu vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku. Par Lukašenko pārtapšanu no "jaunas vēsmas" sološa populista līdz diktatoram, kas ne tikai par katru cenu turas pie varas, bet jau aizvien vairāk sāk draudēt kaimiņvalstīm, skatiet 2024. gadā tapušajā filmā.
Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā.
Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.
Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Svjatlanu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska ar bērniem bija spiesta emigrēt no Baltkrievijas, līdzīgi bija spiesti rīkoties arī daudzi citi opozīcijas pārstāvji, lielākoties atrodot patvērumu Polijā un Lietuvā, bet tūkstošiem protestētāju tika ieslodzīti cietumā, tostarp vairāki opozīcijas līderi, piemēram, Cihanauskas sabiedrotā Marija Kaļesņikava, kurai piesprieda 11 gadu ieslodzījumu, un Maksims Znaks, kurš saņēma 10 gadu ieslodzījumu.
Atriebjoties kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā.
Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos.
