Zelenska bijušais padomnieks Arestovičs sola viņu notiesāt par "kara noziegumiem" un atdot Krievijai anektētās teritorijas, ja kļūs par Ukrainas prezidentu

“Es grasos notiesāt Zelenski kā kara noziedznieku, kura pastrādātie noziegumi pret Ukrainu atbilst noteiktiem Kriminālkodeksa pantiem,” sacīja bijušais Zelenska padomnieks.

Vienlaikus Arestovičs paziņoja, ka, būdams Ukrainas prezidents, viņš atdotu Krievijai “četrus apgabalus un Krimu” un izvestu karaspēku no pašlaik ukraiņu kontrolētajām šo apgabalu teritorijām, vienlaikus juridiski neatzīstot tos kā Krievijas sastāvdaļu. Viņš pieļāva, ka tā būtu “vienošanās par mieru”, nevis “miera līgums”, izveidojot abu armiju saskares līniju pēc Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas parauga pēc Korejas kara. “Parakstām vienošanos par mieru un pārbūvējam attiecību sistēmu, ja Krievija izrādīs labu gribu, lai šajā līnijā karš nekad neatsāktos”.

Arestovičs arī paudis gatavību nekavējoties doties uz Maskavu pie Putina. “Es uzreiz brauktu uz Maskavu,” viņš sacīja. “Tas nenozīmē klanīšos, bet kā Saša Belijs [no savulaik Krievijā populārā seriāla par noziedznieku grupējumu “Brigāde” – red.] uz tikšanos.” Viņš solīja mainīt Ukrainas politiku, lai Krievija justos labi. “Ukraina no savas teritorijas vairs nekad neradīs draudus Krievijas Federācijai. Vismaz es grasos nodrošināt savas prezidentūras laikā šādus apstākļus un ieviest politikas pēctecību.”

Viņš arī neaizmirsa paslavēt Putinu kā “kvalificētu spēlētāju” un piebilda, ka, ja pats būtu Krievijas vadītājs, vismaz ārpolitikā būtu “vēl asāks nekā Putins”. “Es taču nesaku, ka viņš ir atdarināšanas vērts ideāls vai ļoti ētisks cilvēks, kurš jāieceļ svēto kārtā. Es saku: tas ir spēlētājs, kurš izdara gājienus. Es vienmēr saku: izdariet tādus pašus gājienus, arī jūs es slavēšu.”

Ironiskā kārtā Arestovičs bija viena no pazīstamākajām Ukrainas amatpersonām, kas sabiedrību informēja par notiekošo uzreiz pēc Krievijas invāzijas 2022. gada 24. februārī, un sava nosvērtā runas stila un optimistisko formulējumu dēļ pat tika iedēvēts par “Ukrainas galveno psihoterapeitu” laikā, kad sabiedrība atradās šokā no kaimiņvalsts iebrukuma. 2023. gada janvārī viņš iesniedza atlūgumu pēc saviem izteikumiem, ka 14. janvāra krievu raķete nevis trāpīja daudzdzīvokļu mājai Dņipro, to sagraujot un nogalinot 46 cilvēkus, tostarp 6 bērnus, bet nokrita uz tās, jo to esot notriekusi Ukrainas pretgaisa aizsardzība. Viņa teikto tiražēja Krievijas amatpersonas un propagandisti, bet pēc sašutuma Ukrainas sabiedrībā Arestovičs atvainojās par saviem vārdiem. Vēlāk Arestovičs pameta Ukrainu, kļuva par aktīvu Zelenska kritizētāju un dažādu Kremļa naratīvu paudēju.

Jāpiebilst, ka pati Sobčaka ir Putina bijušā priekšnieka, Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka meita, un pēc konsultācijām ar Putinu viņa 2018. gadā piedalījās Krievijas prezidenta vēlēšanās, kurās Kremlis tradicionāli atlasīja nekaitīgus sparinga partnerus. Viņas vīrs, režisors Konstantīns Bogomolovs ir kvēls Krievijas invāzijas piekritējs.

Savukārt pats Putins nesen apgalvoja, ka Krievija uzskatīja un joprojām uzskata ukraiņus par “brāļu tautu”, kuriem ir kopīgas saknes ar krieviem, un, lejot krokodila asaras, “visu notiekošo” nodēvēja par “traģēdiju un lielu sāpi”. Tas viņam netraucē jau 1321 dienu ikdienišķi turpināt invāziju, nogalināt Ukrainas iedzīvotājus un apšaudīt Ukrainas pilsētas ar raķetēm un droniem, triecienus sevišķi pastiprinot pēdējā laikā pēc ASV prezidenta Donalda Trampa reveransiem, lai, tuvojoties ziemai, iespējami vairāk Ukrainas iedzīvotāju paliktu bez elektrības, siltuma un ūdens.

Zīmīgi, ka tad, kad Krievija iebruka Ukrainā 2022. gada 24. februārī, uzsākot asiņaināko karu Eiropā kopš Ādolfa Hitlera sāktā Otrā pasaules kara, kara pieteikšanas runā Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”.

Kā parasti, Putins sameloja, un 2022. gada 30. septembrī vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo gauleiteru Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē. Kaut gan Pasečņiks vasarā paziņoja, ka "gandrīz 100%" notikusi Luhanskas apgabala "atbrīvošana", nesen Putins palepojies, ka tik pavisam nedaudz atlicis.

Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupanti arī nav spējuši ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) viņiem nācās pamest 2022. gada novembrī.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus.

Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Rezolūciju atbalstīja 143 valstis, atturējās 35 (tostarp Ķīna un Indija), pret balsoja 5 valstis — pati Krievija, kā arī Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Nikaragva un tobrīd vēl negāztā diktatora Bašara al Asada Sīrija. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī, patriecot krievu okupantus no Harkivas apgabala un atbrīvojot Hersonu, Krievija plānoja rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Kad 2024. gadā Putins paziņoja savu ultimātu jebkādu miera sarunu sākšanai, viņa prasību skaitā ietilpa vēlme, lai Ukraina pilnībā izved savu armiju no Krievijas iekārotajiem apgabaliem un atzīst tos par Krievijai piederošiem. Kopš tā laika Putina prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu.