Bijušais Rakveres mērs stāsta par Ukrainas atjaunošanu un mājokļu tirgus specifiku Baltijā un kara plosītajā zemē
Mums ir jācenšas palīdzēt kara nomocītajiem ukraiņiem vietējo varas iestāžu līmenī, līdz ar jauniem izmitināšanas projektiem radot viņiem cerības uz gaišāku nākotni, intervijā aģentūrai LETA sacīja bijušais Rakveres mērs un Eiropas Reģionu komitejas loceklis Andress Jādla. Viņš uzsvēra, ka Eiropai ir arī jārisina samilstošā izmitināšanas krīze, jo cilvēki daudzviet vairs nevar atļauties dzīvot savās pilsētās.
Kas šobrīd ir galvenie jautājumi jūsu dienaskārtībā?
Esmu bijušais Rakveres mērs un arī patlaban esmu Rakveres domes deputāts un Reģionu komitejas loceklis. Arī darbojos lielākajā Igaunijas izmitināšanas organizācijā un esmu Eiropas lielākās izmitināšanas organizācijas "Housing Europe" valdes loceklis. Šajā organizācijā, kā arī Reģionu komitejā man ir iespēja paust viedokli par izmitināšanas politikas nākotni vietējā un reģionālā līmenī, par to, ko mēs iesakām Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam darīt nākamajā periodā.
Manu tēmu vidū ir arī sāpīgais jautājums par to, ko cilvēki šodien reāli spēj atļauties. Redzam, ka, piemēram, cenas Rīgas centrā pastāvīgi pieaug un cilvēkiem nākas pārvākties dzīvot ārpus Rīgas.
Reģionu komitejas līmenī pārstāvam vairāk nekā miljonu vietējo un reģionālo politiķu visā Eiropā. Tas ir milzīgs pašvaldību domnieku tīkls. Jautājums ir par to, kā mēs spējam reprezentēt savu kopīgo balsi, kā izmantojam savu kopējo ietekmi, lai risinātu savas problēmas. Eiropas Savienība (ES) bieži pieņem vērienīgas un ambiciozas programmas, kas tad lokālā līmenī būs jāīsteno mums pašiem. Gan attiecībā uz izmitināšanu, gan jebko citu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mums ir tāda pārstāvības organizācija kā Reģionu komiteja, kas padara mūsu balsis daudz pamanāmākas Eiropā.
Strādājat arī ar nākotnes dalībvalstīm?
Jā, palīdzam tikt sadzirdētām arī tām valstīm, kas tikai drīzumā kļūs par ES dalībvalstīm, piemēram, Albāniju. Biju nesen Tirānā un redzēju daudzus izaicinājumus, ar ko jāsaskaras Albānijai ceļā uz ES. Līdzīgi kā visām Balkānu valstīm.
Par šīm valstīm varam spriest pēc sava piemēra. Padomājiet par pārmaiņām pēdējo 20 gadu laikā - bez ES Igaunija, Latvija un Lietuva varētu būt pavisam citādākas valstis. Šīs pārmaiņas redzam visur. Es ļoti labi redzu, kā mainījušās Cēsis, cik ļoti pilsēta ir attīstījusies. Sekoju tam līdzi pastāvīgi, jo ar Cēsu mēru Jāni Rozenbergu esam labi draugi. To pašu redzam arī Rakverē, kur ES investīcijas sasniedz 50 miljonus - pilsētas trīs gadu budžetu.
Strādājat arī Reģionu komitejas Ukrainas atbalsta grupā.
Risinājumus krīzes situācijām meklējam visas Eiropas līmenī. Vienu šādu krīzi rada migrācija, kas ir sarežģījusies kara Ukrainā dēļ. Mums ir jāizsver gan lokālo, gan reģionālo varas iestāžu rīcības scenāriji. Reģionu komitejā darbojas atbalsta grupas katrai ES kandidātvalstij, un viena no tām ir arī Ukraina.
Maijā bijām vizītē Kijivā un novērtējām situāciju izmitināšanas jomā. Redzam, ka daudzas dzīvojamās ēkas ir iznīcinātas, bet vienlaikus redzam arī šīs valsts nākotni - ir pat grūti aptvert, ka laikā, kad Ukrainas austrumos pilsētas tiek līdzinātas līdz ar zemi, Kijivas apkaimē notiek intensīvi rekonstrukcijas darbi. Daudzas ēkas tiek renovētas un cilvēki atgriežas savos mājokļos. Redzēju cerību šo cilvēku acīs. Mums noteikti ir jāspēj viņiem palīdzēt vietējo varas iestāžu līmenī. Viņiem palīdz daudzas mūsu municipalitātes. Reģionu komitejas līmenī spriežam, kā efektīvāk visu šo kustību ievirzīt pareizajā virzienā, lai palīdzētu Ukrainas pilsētām atjaunošanas darbos.
Piemēram, mums Igaunijā ir projekts ar trim Ukrainas pilsētām - Mikolajevu, Žitomiru un Harkivu -, kurā piesaistām pilsētbūvniecības arhitektus un viņi izvēlas divas ēkas katrā pilsētā, kuras viņi vēlas atjaunot pēc kara. Arhitekti jau ir sagatavojuši skiču projektus. Šādi un dažādos citos veidos mums ir jādod cerības vietējiem cilvēkiem, kuriem klājas pavisam grūti. Ukrainā pieredzēju, ka nav iespējams gulēt, kad vienas nakts laikā trīs reizes atskan gaisa triecienu trauksme. Visa nācija neguļ jau divus gadus. Šo cilvēku piedzīvotais ir vārdos neaprakstāms. Mums viņiem ir jāpalīdz.
Kādi ir galvenie izaicinājumi šajā procesā?
Milzu problēmas, protams, rada enerģijas un ūdens apgādes tīklu iznīcināšana. Piemēram, Mikolajivas pilsētas arhitekts mums teica, ka pēc ūdensapgādes sistēmas iznīcināšanas viņiem ir jāķeras pie jūras ūdens attīrīšanas no sāls, jo pilsēta atrodas tuvu jūrai. Pretējā gadījumā daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji nevarēs lietot tualetes. Šis ūdens gan nebūtu derīgs dzeršanai, tas būtu tikai pagaidu solis, kamēr izdotos atjaunot ūdensapgādes sistēmu.
Ziema tuvojas, bet visā Ukrainā ir smagi sapostīta enerģijas piegādes tīklu sistēma. Šī ziema Ukrainā būs smaga.
Vai ukraiņu bēgļi, kas atrodas mūsu valstīs, arī tiek iesaistīti palīdzības projektos Ukrainas municipalitātēm?
Jā, protams. Baltijas valstīs un Polijā ukraiņu bēgļu ir ļoti daudz, un daļa aktīvi iesaistās arī palīdzības projektos.
Vai mēs Baltijas valstīs lepojamies ar atsevišķiem projektiem vai tomēr varam teikt, ka esam ļoti aktīvi kopumā, palīdzot Ukrainai?
Esam diezgan aktīvi gan lokālajā, gan reģionālajā līmenī, arī Igaunijas Pašvaldību savienība ir aktīva. Zinu, ka arī Latvijas Pašvaldību savienība ir aktīva, tāpat arī lietuvieši. Protams, ka ES austrumu valstis saprot situāciju Ukrainā daudz labāk nekā Portugālē, līdz ar to arī mūsu saikne un sakari ar ukraiņu tautu ir daudz ciešāki.
Kā tiek risināts jautājums par ārējo investīciju apdrošināšanu projektiem, kas tiek realizēti kara apstākļos?
Šis ir smags jautājums. Kijivā redzēju, ka milzu projekti tiek īstenoti ļoti ātri - desmit mēnešu laikā tiek izbūvēts vesels ciemats ar 400 ēkām, kas paredzētas cilvēkiem, kuri ir zaudējuši visu. Tās ir milzu investīcijas, tādas, kādas neredzam ne Rīgā, ne Tallinā. Tas nozīmē, ka cilvēki tic drīzam mieram. Viņi saprot, ka risks pastāv, ka viņi var šodien uzcelt namu, bet rīt tas var tikt sagrauts. Nekādu garantiju vai apdrošināšanas kara laikā nav, tikai cerības. Tomēr atjaunošanas projektu temps kara apstākļos ir ļoti pārsteidzošs.
Vai cilvēkiem Ukrainā ir skaidri redzams, ka projektus atbalsta ES vai kāda konkrēta pilsēta vai valsts?
Maijā Kijivas apkaimē apmeklējām palīdzības projektu, kurā bez pajumtes palikušajiem cilvēkiem no konteineriem tika izbūvēti mājokļi. Šis projekts tika īstenots ar atbalstu no Lietuvas, un šis fakts bija skaidri norādīts un visiem labi zināms. Domāju, ka vietējie tādas lietas redz. Mēs Baltijas valstīs esam pieraduši pie finansējuma no ES un pārāk neinteresējamies, no kurienes šī nauda nāk, jo esam savienībā jau 20 gadus. Tikmēr Ukrainā nauda ir daudz personalizētāka, cilvēki redz, ka palīdzība ir nākusi, piemēram, no Latvijas, no Rakveres sadraudzības pilsētas Cēsīm vai citām pilsētām.
Ļoti palīdz Polija, piemēram, Gdaņskas pilsēta, kuras mērs arī ir Ukrainas atbalsta grupā. Daudzas citas pilsētas palīdz divpusējas sadarbības ceļā.
Ceram, ka karš kādu dienu beigsies. Kari vienmēr beidzas. Uz vietas Ukrainā ļoti labi var just, ka vairums ukraiņu vēlas atgriezties savās mājās. Viņi ir gatavi šo valsti atjaunot, bet dzīvojamās bāzes atjaunošanā viņiem noteikti ir vajadzīga mūsu palīdzība.
Vai Baltijas valstu sadraudzības projekti ar Ukrainu bija daudzmaz aktīvi arī pirms kara?
Jā, daudzi projekti bija visnotaļ aktīvi. Piemēram, Rakverē mums darbojās ukraiņu kultūras biedrība, kuras locekļi bija veiksmīgi integrējušies Igaunijā, līdz ar to domāju, ka bijām diezgan draudzīgi arī pirms kara.
