Zolitūdes glābēji joprojām nespēj aizmirst traģēdiju. Atklāts stāsts par notikušo

“Smaguma sajūta drausmīga, pilnīgs iekšējs tukšums,” izjūtas pēc Zolitūdes traģēdijas raksturo VUGD Rīgas reģiona pārvaldes ugunsdzēsēji glābēji – 3. daļas komandieris Andrejs Ozoliņš (32), operatīvā dežuranta vietnieks Māris Aleksandrovs (36) un Ogres daļas komandieris Artūrs Umulis (28). Visi trīs notikuma vietā strādāja 21. novembra vakarā, kad lielveikals pārvērtās par masu kapiem, līdzi aiznesot arī trīs glābēju dzīvību.

Ceturtdiena, 21. novembris, Mārim bija parasta dežūras diena. Pēc pieciem vīri jau bija atgriezušies no izsaukumiem un grasījās vakariņot. Tobrīd Mārim paziņoja: jumta nogruvums, daudz cietušo, tehnika dodas uz turieni. Pēc dažām minūtēm Māris ar kolēģi dienesta automašīnā jau šāvās Zolitūdes virzienā. Tovakar notikuma vietā ieradās 192 glābšanas dienesta vīri. Andrejs iestarpina, ka ugunsdzēsēju automašīna nenozīmē tikai ūdeni, kā cilvēkiem dažkārt šķiet, pie glābšanas tehnikas pieder hidrauliskie domkrati, gaisa spilveni, apgaismojums.

Māris atceras to vakaru: “Kad ieradāmies, jau bija satumsis, visapkārt skraidīja apjukuši, no trieciena apdullināti cilvēki, daži veda ārā ievainotos, citi drūzmējās pie ieejas, kāds bezmērķīgi klīda, turpat bija veikala apsargi, policija, ātrā palīdzība. Viss notika vienlaikus. Vispirms atbrīvojām tos, kas bija iesprūduši konstrukcijās, un vedām ārā mazāk cietušos, jo princips ir tāds – no vieglākā uz smagāko. Apzinājām apjomu un organizējām darbu pa iecirkņiem.”

Sešpadsmit gados, strādājot VUGD, Māris ir redzējis burtiski visu, bet tādu masveidību vēl nekad. “Ir redzēts, ka vienā objektā aiziet bojā vairāki cilvēki, bet to, ko redzēju Zolitūdē, ne ar ko nevar salīdzināt – apjoms bija šausmīgs. Aina, kas pavērās, satrieca pat pieredzējušus ugunsdzēsējus. Mēs uzreiz sapratām, ka notikusi liela nelaime un lieta ir nopietna.”

Māris atceras, ka pirmais lielākais šoks viņam bija brīdī, kad ātrā palīdzība aizveda pirmos cietušos un viņš paskatījās uz drupām. Tas bija tikai sākums. “Izveidojām šķirošanas punktu – labi apgaismotu laukumu, kurā nogādājām visus cietušos. Šajā aplī ārsti noteica cietušo traumu smaguma pakāpi un tālāk sadalīja pa ātrās palīdzības mašīnām. Mēs iznesām pirmo bojā gājušo, nolikām pie nožogojuma. Palūkojos apkārt un sapratu: tūlīt sekos nākamie. Mēs nekonstatējam cilvēka nāvi, to dara mediķi, tomēr bija gadījumi, kad ar neapbruņotu aci varēja pateikt, ka cilvēks ir miris. Mēs netērējām laiku, skrējām garām līķiem pie tiem, kas sauca pēc palīdzības.” Ap trijiem naktī, deviņas stundas pēc nogruvuma, no drupām tika izcelts pēdējais dzīvais cilvēks – puisis, kurš strādāja par kasieri.

Lai gan glābšanas dienesta puiši ir jauni, spēcīgi, apmācīti, es nesaprotu, kā ar rokām iespējams pacelt betona gabalu. Andrejs skaidro: “Līdzīgi kā ceļu satiksmes negadījumos, mēs izmantojam hidrauliskos instrumentus, tomēr te bija cita problēma – ceļot paneļa galu, lai atbrīvotu vienu cilvēku, bija jāpārliecinās, vai otrs gals neslīdēs un nesaspiedīs citus, kas ir kaut kur dziļāk, tāpēc mūsējie līda zem betona gabaliem un pārbaudīja, vai tos var kustināt. Saprotiet, tur bija akmeņu, priekšmetu, dzīvu un mirušu cilvēku putra. Līdz otrajam nogruvumam paguvām izglābt divdesmit.”

Gaisā cēlās neciešama smaka no saspiestās sadzīves ķīmijas – veļas pulveriem, mīkstinātājiem, balinātājiem, dezinfekcijas un tīrīšanas līdzekļiem, dezodorantiem un šampūniem – un pārtikas produktiem – konserviem, gaļas, dārzeņiem, simtiem alus litru. Ikviens, kas reiz iebēris kanalizācijā mazumiņu tā sauktā kurmja un tīrījis izlietni ar dažiem pilieniem Cillit, var iztēloties, kas notiek, ja izšķīst desmitiem līdzīgu mikrobu ienaidnieku. Tomēr vistrakākā situācija bija vietā, kur reiz atradās alkohola nodaļa. Spirta tvans gāza no kājām. Puiši, kas tur strādāja, saindējās.

“Zem alkohola nodaļas bija iesprostota sieviete. Viņa bija pie samaņas un zvanīja tuviniekiem. Mēs zinājām, kur viņu meklēt. Pēc shēmas atradām vietu, bet izrādījās, ka vajadzīgs laiks, lai sievieti izvilktu. Viņa turpināja zvanīt. Spirta tvans bija tāds, ka puišiem kļuva slikti. Suņi šādā smaku sajaukumā nespētu neko, jo ir apmācīti just asinis. Kad atrakām laukumu, metāliskās bundžas bija saspiestas tā, ka veidoja spīdīgi klajumu,” stāsta Andrejs. Puiši ar rokām izrakās cauri gružu tonnām. Tās ir nobrāztas un sāpošas. Ilgi nepāries.

Pulkstenis 19.04. Māris ārpusē koordinēja darbus, kad izdzirdēja sprādzienam līdzīgu dārdoņu. Viņš zināja, ka veikalā ir cietušie un viņa kolēģi. Māris tvēra rāciju un sazinājās ar visiem. Sakari bija slikti, Zolitūdes apbūves specifika. Edgars Reinfelds neatsaucās... Parasti mēdz teikt, ka laiks šādos brīžos apstājas, bet ne šajā gadījumā – puiši, kuru acu priekšā pirms dažām sekundēm nobruka dzelzsbetona paneļi, atgriezās ellē, rāpoja, sauca, spīdināja lukturi spraugā zem akmens grēdas... dzeltena ķivere. Betona plātnes diviem puišiem bija uzkritušas plakaniski, bet diviem – veidojot jumtiņu, kas pasargāja no nāves.

Atvadoties...

Otrais nogruvums paņēma Edgara Reinfelda, Vilņa Šteinīša un Sergeja Ižika dzīvību. Kolēģi viņus raksturo kā labestīgus, godīgus, izpalīdzīgus un nu jau arī varonīgus. Viņi bija īsti godavīri. Četrdesmit četrus gadus vecais Sergejs Ižiks bija kara lidotājs, beidzis Augstāko kara skolu, pilotējis iznīcinātājus. Kolēģi saka, viņš bija nosvērts, viņam nepatika ārišķības. Brīvdienas starp dežūrām Sergejs izmantoja, lai studētu Celtniecības koledžā, ko pabeidza pirms septiņiem gadiem. Tāpat kā citi glābēji, arī Sergejs piepelnījās celtniecībā, bet viņš necieta paviršību pat tad, ja tā bija tikai haltūra, viņam vajadzēja visu izzināt līdz pamatiem. Vienkāršs un atsaucīgs, nemaz nepateiksi, ka tāda līmeņa lidotājs, Serjožu raksturo kolēģi. Arī Sergeja brālis Oļegs ir ugunsdzēsējs un strādā tajā pašā daļā.

Trīsdesmit sešus gadus vecais kapteinis Vilnis Šteinītis pa visu varu gribēja kļūt par ugunsdzēsēju. Puisis bija daiļdārznieks un studēja Lauksaimniecības universitātē, kad vasarā nolēma piepelnīties VUGD. Viņš klausījās smago metālu un staigāja gariem, pinkainiem matiem. Pamēģināja, un viss – iepatikās. Vilnis, daudz nedomādams, nolēma kļūt par ugunsdzēsēju, bet brīvdomīgā izskata dēļ viņu nepieņēma. Nākamajā dienā Vilnis atkal bija klāt – īsiem matiem, sakopts, stalts un smuks. No universitātes puisis aizgāja un rododendrus iemainīja pret degošām mājām. Darbabiedri vērtē, ka Vilnis uz priekšu virzījās nevis ar dūrēm un elkoņiem, bet apņēmīgi, vienmēr atbalstot kolēģus grūtā brīdī. Viņš joprojām mēdza iztrakoties smagā metāla koncertos un, par spīti mazajai algai, reizi gadā brauca ceļojumos. Viņš aizrāvās ar slēpošanu, bet vasarā ar draudzeni Lāsmu grasījās precēties.

Visi trīs viņi bija vīri, kas dzīvoja pa īstam, katru dienu, pilnu krūti, nevis kaut kā eksistēja.

Mums nebija citu variantu

Andrejs un Artūrs steidzās – no noliktavas paķēra rezerves instrumentus un ieradās Zolitūdē dažas minūtes pēc otrā nogruvuma. Abi ir virsnieki: Andrejs dienestā trīspadsmit, Artūrs desmit gadu. Andrejs saka: “Ja mēs domās pieļautu, ka jumts vēlreiz gāzīsies, mēs tur vispār nevarētu iet iekšā, bet mums nebija citu variantu, kaut kā bija jāiet.”

Viņš paņem lapiņu un zīmē: te ir ieeja veikalā ar kolonnām un centrālo eju ar plašu koridoru, te alkohola nodaļa un kases. “Konstrukcija neizturēja, un viss, kas bija uz jumta, nogāzās lejā – paneļi, siltuma izolācija, brezents, šķembas, zeme, bruģis un bērnu smilšu kaste. Kad notika otrais nogruvums, glābēji brida pa gruvešu kaudzi, meta ārā sveces, parfimēriju, krūzes un grieza ārā cilvēkus, virzoties uz priekšu ar zāģiem, domkratiem, instrumentiem.”

Artūrs paskaidro: “Lai atbrīvotu vietu smagajai tehnikai, bija jānozāģē pieci lieli koki, vajadzēja evakuēt automašīnas, kas atradās stāvlaukumā. Jo tuvāk ceļamkrāns piebrauc, jo lielāku svaru var pacelt. Bija skaidrs, ka tā ir operācija, kas nebeigsies ne pēc dažām stundām, ne pēc dienas, bija vajadzīgas rokas un prāti. Šādos gadījumos ir svarīgas arī atbalsta funkcijas – vieta, kur cilvēkiem sasildīties, padzerties, tualetes.”

Komandas darbs

Uzreiz pēc notikušā daļā sabiedrības bija neizpratne: kāpēc netika pieņemts ārvalstu palīdzības piedāvājums. Vai glābējiem bija pietiekami daudz zināšanu un praktisko iemaņu strādāt nogruvumos, ņemot vērā to, ka Latvijā pēdējo 60 gadu laikā tik liela traģēdija nav piedzīvota. Apjoma ziņā to var salīdzināt ar pasažieru tvaikoņa nogrimšanu Rīgā 1950. gadā, kad bojā gāja 147 cilvēki.

Mani sarunas biedri skaidro, ka veikala ēkas konstruktīvo īpatnību dēļ glābšanas un meklēšanas darbi nebija profesionāli sarežģīti, drīzāk darbietilpīgi un bīstami. Turklāt vieta bija neliela, līdz ar to papildu cilvēki tikai traucētu cits citu. Roku jau tāpat bija ļoti daudz! Galvenais bija atrast modeli, kā maksimāli ātri, akurāti un droši novākt gruvešus. “Tas ir specifisks darbs. Ja paskatāmies, kas tagad notiek Brazīlijā, tad šķiet, ka tur cilvēki tikai rāpo pa drupām ar lukturīšiem rokās,” skaidro Andrejs.

Lai gan glābēji ir redzējuši mirušus cilvēkus – sadegušus, sakropļotus, sadalījušos, šoreiz bija citādi. Mokoši bija tas, ka cilvēki tika atrakti vēl un vēl, gāja stundas, uzausa gaisma, pienāca nākamā diena. Viss? Nē, mirušo klājums nebeidzas. “Tu jau tajā brīdī nedomā, tikai uzliec un aiznes nākamo,” nosaka puiši. It kā šis čipsu, ziepju, desu, salātu, alus, zeķu, Ziemassvētku rotājumu purvs būtu iesūcis un nogalinājis dzīvus cilvēkus, it kā tas būtu vainojams “neaizsargātu cilvēku slepkavībā”, kā notikušo raksturoja prezidents Andris Bērziņš.

Nekāda adrenalīna izraisīta asuma nebija, pēc otrā nogruvuma visi bija uzvilkti, atceras puiši. “Mēs esam bijuši dzīvībai bīstamākās situācijas, bet te notikušais skāra katru no mums personīgi. Mēs visi cits citu pazīstam, daudzi gadiem draudzējas. Esam bijuši kopā ugunsgrēkos, avārijās, kritiskās situācijās, bet visi vienmēr izvērtē pieļaujamo risku, kam jābūt attaisnotam, neviens normatīvus nepārkāpj. Tomēr nekad vēl tik daudz ugunsdzēsēju vienlaikus nebija aizgājuši bojā un cietuši. Kad šā gada februārī Olainē dega ķīmijas rūpnīca, sprādziens bija tāds kā action filmās. Tobrīd nodomāju, ka amerikāņu filmas nemelo. Toreiz no sprādziena viļņa cieta viens puisis, citi saindējās, bet, ja mēs būtu iekšā, sekas varēja būt smagākas, šķita, ka mūs pasargāja kāds augstāks spēks. Pa šiem gadiem esmu iemācījies aizmirst, ugunsgrēki nāk un iet, es salīdzinu, izdaru secinājumus, pārrunāju ar kolēģiem un aizmirstu. Ja visu paturētu atmiņā, nevarētu te strādāt,” stāsta Māris.

“Mūsu aroda specifika ir simt procentu komandas darbs, visu laiku esam cits no cita atkarīgi, tāpēc ir jābūt pārliecībai, ka kolēģis nepievils. Tieši tāpēc cilvēki tik ilgi strādā vienā maiņā, zina cits cita vājās un stiprās puses, sarod ar kolēģiem. Vienam labāk padodas strādāt ar zāģi, otrs ir fiziski veiklāks, trešais atrod emocionālu kontaktu ar cilvēkiem. Laimes meklētāji pie mums neturas,” turpina Artūrs.

Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pienākumu spektrs ir plašs, tajā ietilpst cilvēku meklēšana mežā, ja ir noticis nelaimes gadījums, zemledus makšķernieku un ledū ielūzušo glābšana, noslīkušo meklēšana, iekļūšana pie bezpalīdzīgiem cilvēkiem, ja ārsti vai tuvinieki netiek iekšā, un pat kaķu nocelšana no kokiem. “Vairāk izsaukumu ir tad, kad uznāk sals un cilvēki kurina krāsnis, pavasarī, kad sāk degt kūla,” piebilst Artūrs.

Kad pēc aukstās nakts uzausa 22. novembra rīts, Mārim bija skaidrs, ka vēl daudz bojāgājušo nāksies izcelt no drupām. Nepameta arī klusa cerība, ka kāds vēl ir dzīvs, jo, tāpat kā citi, viņš ir redzējis, kā pēc zemestrīces kādu atrod dzīvu arī pēc vairākām dienām. Varbūt tomēr kāda spraudziņa... Stundas ritēja, un cerība saruka pavisam sīciņa.

“Policija teica, ka tie, kam uzkrita bloki, momentāni aizgāja bojā. Tos, kam sāpēja un kas kliedza, izglābām. Pavērojiet, kā cilvēki lielveikalā stāv pie kasēm – cieši kopā, cits aiz cita. Visi tā arī tika aprakti un atrasti. Glābēji, kas piedzīvoja otro nobrukumu, teica: “Viss notika tik zibenīgi, ka mēs nepaguvām nobīties.”

“Betona konstrukcijas nav metāls, kas ieliecas, vai koks, kas krakšķ un lēnām krīt, tas ir mirklis – brakc!, un viss. Cilvēkus veikalā nāve pārsteidza nesagatavotus,” spriež puiši. “Satrieca tas, ka viss notika teorētiski drošā vidē – veikalā, uz kuru ej katru dienu. Ja būtu dabas katastrofa vai terorists, kas par kaut ko cīnās... Bet te citu bezatbildība, paviršība. Skumjākais ir tas, ka iemesls izrādīsies nožēlojams,” nosaka Artūrs.

Kad Artūrs pārradās mājās, virtuves logā dega gaisma – sieva visu nakti bija viņu gaidījusi. Māris saka, ap pusvienpadsmitiem vakarā attapies piezvanīt sievai, lai pateiktu, ka ar viņu viss kārtībā. Dzīve pamazām atgriežas rutīnā, tomēr šķiet, ka kaut kas ir citādi. “Kādu brīdi bija pilnīga tukšuma sajūta, kolēģi jutās tāpat, neko negribējās, domājām: kaut tikai nebūtu izsaukumu. Smaguma sajūta līdz bērēm bija drausmīga. Kad puišus aizvadījām, kļuva drusku vieglāk,” saka Māris.

Skaļi darbojas rācija: izsaukums uz Lāčplēša ielu, dūmo. Vīri salec automašīnā, un es nepaguvu atgūties, kad tā jau ir prom. Tumši zilais kombinezons pasargā no augstas temperatūras, mitruma, vēja, berzes, bet ne no betona paneļiem. Puiši kaujas gatavībā ir 45 sekunžu laikā, vēl tikai jāapliek siksna ar karabīni un cirvi. Katram ir individuāla maska elpošanai. Mašīnā atrodas skābekļa baloni, kas 20–25 minūtes ļauj elpot piedūmotā vidē. Zābaki, kuros iestrādātas metāla loksnes, kas pasargā potītes un purngalus, ir smagi. Tādiem var braukt pāri kaut vai automašīna.

“Neviens nav teicis, ka pēc notikušā gribētu iet prom no darba. Katrs tikai pats zina, ko jūt un pārdzīvo. Un visus cietušos kolēģus ļoti gaidām atpakaļ dienestā,” Māris ir lakonisks.

Andrejs atvadās, jo viņam jādodas komandējumā uz Ķeipeni, kur notiek ugunsdzēsēju glābēju mācības. Dzīve turpinās.