Kas "nogalina" ārstu privātprakses Latvijā?
Kamēr valstī tiek daudz un plaši runāts par medicīniskās aprūpes uzlabošanu, situācija ārstu privātprakšu nozarē īpaši spoža viss neliekas. Ieviešot arvien jaunus likumus un nodokļu izmaiņas - sākot ar izmaiņām par iedzīvotāju ienākuma nodokli, un beidzot ar iemaksām ārstniecības riska fondā - tiek tīši, vai netīši iznīcinātas arvien vairāk ārstu privātprakses.
Portāls Kasjauns.lv sazinājās ar Vidzemes slimnīcas ķirurgu Jāni Kaķi, kuram, likumu izmaiņu un nodokļu sistēmas dēļ savu privātpraksi nācies slēgt.
„Mana privātprakse bija uzņēmums, kurā es sniedzu konsultācijas par ķirurģiskām saslimšanām. Cenas, apgrozījums un peļņa bija atbilstoša ārpus Rīgas lokalizācijai un ekonomiskajai situācijai valstī. Bet notika tas, ka rudenī stājās spēkā likums par Ārstniecības riska fondu, bet no jaunā gada izmaiņas likumos par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas manam uzņēmumam rada papildus izmaksas, kuras padara tā darbību nerentablu” portālam Kasjauns.lv stāsta Jānis Kaķis.
Kamēr valstī, kurā izbraukušo iedzīvotāju skaits mērāms vairākos tūkstošos, palikušie tiek apspiesti ar neskaitāmām nodokļu izmaiņām, lai savu biznesu šeit uzturētu būtu teju vai neiespējami.
Jānis Kaķis stāsta, ka privātprakse ir kļuvusi par pārāk dārgu hobiju, un bez materiālās puses, šeit lielu lomu spēlē arī situācijas neprognozējamība valstī.
Vidzemes ķirurgs Jānis Kaķis situāciju valstī aprakstījis arī savā ķirurga privātprakses mājas lapā, ironiski nosaucot to par „veiksmes stāstu”.
Viņš raksta –
Pēc dažām dienām sāksies jauns gads un jauna dzīve. Daudz skaistāka un daudz labāka par to, kas bija līdz šim. Tā stāsta. Stāsta arī, ka pasaule apbrīno mūsu veiksmes stāstu. Un es tam ticu. Ir jau arī, par ko brīnīties.
Jo mēs dzīvojam valstī, kurā simti tūkstošu bez darba palikušo nevis stāv pie valdības mājas un prasa atbildību no saviem priekšstāvjiem par valsts pārdošanu, bet nodurtām galvām dodas piespiedu labprātīgā trimdā.
Mēs dzīvojam valstī, kurā no veselības aprūpes budžeta tiek tērēti miljoni, lai nomainītu vienu medicīnas diagnožu klasifikatoru pret citu, bet Bērnu slimnīcas nodaļu remontiem nauda jāvāc televīzijas ziedojumu šovos ar raudošām aktrisēm.
Mēs dzīvojam valstī, kurā bērnu un arī pieaugušo ārstēšana par ziedojumiem tiek uztverta kā pilnīgi normāla prakse, un to atbalsta katrs, kurš ziedo šādiem mērķiem.
Valstī, kurā neveiksmīgu privātu uzņēmumu īpašnieku miljoni tiek glābti, atņemot pēdējās kapeikas pašiem trūcīgākajiem, jo viņi nespēj aizstāvēt savas tiesības uz cieņpilnu mūža nogali.
Valstī, kurā cilvēks var daudz strādāt un saņemt arī it kā normālu atalgojumu. Bet, ja šim cilvēkam ir ģimene un 2-3 bērni, tad sociālo garantiju apjoms liek viņiem pretendēt uz trūcīgu personu statusu- un tas viss situācijā, kad demogrāfiskās situācijas uzlabošana ir pasludināta par vienu no valsts prioritātēm.
Un tā tālāk. Ir, par ko brīnīties.
Šodien es slēdzu savu praksi. Nevis aizejot izslēdzu gaismu un aizslēdzu durvis, bet slēdzu pa īsto, pavisam. Par to “paldies” Valdim un viņa komandai, kuri gada nogalē sarūpējuši tādus likumus un regulas, kas padara tālāku uzņēmuma darbību neiespējamu. Esmu strādājis, ievērojot visus likumus un maksājis valstij visu, kas jāmaksā. Turpināt godīgā ceļā neredzu iespēju, bet negodīgā negribu.
Jaunajā gadā novēlu sev un arī Tev palikt par sevi pašu. Darīt pareizas lietas un nedarīt nepareizas. Jo tikai tā var mainīt lietas uz labu.
Jānis Kaķis atzīst, ka par problēmām šajā nozarē ir jārunā skaļi, taču, vai no tā kas mainīsies, esot maz ticams. „Kaut ko mainīt var tikai pašam dzīvojot pēc augstākiem ētikas principiem, atbilstoši audzinot savus bērnus un rādot piemēru apkārtējiem cerībā, ka kāds pavilksies līdz. Un, kad būs sasniegta kritiskā masa, tad, kaut kas sāks mainīties,” teic Jānis Kaķis.
