Kā nācija mēs nezinām, kāpēc katru rītu ejam uz darbu

– Kāpēc izlēmāt vēlreiz atgriezties politikā?

– Lai cilvēks ar kaut ko nodarbotos, vajadzīgas vairākas komponentes. Pirmkārt, jābūt vēlmei to darīt. Otrkārt, jābūt spējām to darīt. Treškārt, pēc šā darba jābūt objektīvai nepieciešamībai. Citiem vārdiem sakot, ja tavs darbs ir vajadzīgs, ja tev tas patīk un arī izdodas, tā ir labākā kombinācija un labākais iemesls darīt.

Ja to varētu attiecināt uz visu, ko es daru, un uz visu, ko esmu darījis publiskā jomā saistībā ar valsti, tad mans darbs attiecīgos brīžos ir bijis ļoti vajadzīgs, tas mani ir ļoti interesējis un paticis un vairāk vai mazāk padevies. Tā tas bija astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā, kad es kopā ar draugiem un paziņām veidoju neatkarības kustību, tā ir bijis vēlāk, kad pievērsos ekonomikai un kļuvu par Latvijas Bankas vadītāju. Tā bija arī, kad veidoju Jauno laiku, man šķita, ka ir nepieciešams mainīt politiskos uzstādījumus un politisko klimatu Latvijā, bija gan nepieciešamība, gan liela iekšēja vēlēšanās to darīt, un tas vairāk vai mazāk izdevās.

Pašlaik, manuprāt, Latvijas valsts pārvalde, visa Latvijas politiskā sistēma ir savā zemākajā punktā. Tas nenozīmē, ka mums ir slikti vai netalantīgi cilvēki, un tas nenozīmē, ka mums politikā vai valsts pārvaldē ir slikti cilvēki. Bet, aptaujājot sabiedrību par dažādu profesionālo grupu prestižu, politiķi pārliecinoši ir pēdējā vietā – ar atrāvienu. Tā ir traģēdija mūsu valstij. Jo valsts ir jāpārvalda. Esam nonākuši situācijā, kad politiķus visi ienīst un ļoti zemu vērtē, un līdz ar to neviens jauns, spējīgs cilvēks šai profesijai labprātīgi nepievērsīsies.

No vienas puses, gribam, lai mūsu valsts tiek labi pārvaldīta, no otras puses, neuzticamies cilvēkiem, kas profesionāli šo darbu strādā, mēs viņus zemu vērtējam, neapmācām, neatbalstām un faktiski ejam arvien dziļāk purvā. Tas parāda, ka ir objektīva nepieciešamība būtiski uzlabot Latvijas valsts pārvaldes kvalitāti.

Politikā jāiet nopietniem, motivētiem cilvēkiem un jāaicina citi talantīgie pievienoties. Ir jāstrādā, lai politiķa profesijas kapacitāte, kvalitāte un arī prestižs būtiski pieaugtu. Tas mums ir stratēģiski nepieciešami, lai varētu attīstīties un izdzīvot. Patlaban politikā ir ļoti skaidri redzams stratēģiskās domāšanas, mērķtiecīgas attīstības domāšanas deficīts.

Mani valsts lietas vienmēr ir interesējušas, varbūt tāpēc esmu bieži un atkāroti gravitējis uz tām. Un, šķiet, arī padodas. Ir bijušas arī neveiksmes, bet – ir arī veiksmes.

– Pirmais lielais gandarījums bija, kad Latvija atguva neatkarību. Kad sākām ceļu uz to, retais ticēja, ka tas vispār ir iespējams. Sākumā tā šķita kā pašnāvnieku misija.

Latvijas Bankas darbā bija milzīgs gandarījums, kad no bijušās PSRS Gosbankas filiāles izveidojām neatkarīgas valsts pilnvērtīgu centrālo banku, pēc labākajiem Vācijas Bundesbankas paraugiem. Kad mums izdevās ieviest un nostabilizēt pašiem savu naudu, arī bija milzīgs gandarījums.

Trešais lielākais gandarījums ir par laiku, kad biju finanšu ministrs un kopā ar premjerministru Valdi Dombrovski pārņēmām valdību ļoti grūtā brīdī, kad bija jāatrisina ekonomiskā un finanšu krīze Latvijā. Tajā brīdī gandrīz visa pasaule bija nostājusies pret mums, teica, ka neizturēsim, ka būsim otra Argentīna, ka mums jādevalvē sava valūta... Kādi tik padomi tika doti. Pateicoties tautai, mēs tikām pāri visdziļākajam punktam. Es gribētu izmantot iespēju, lai pateiktu tautai paldies par krīzes pārvarēšanu. Pienāca laiks, kad vairs netikām starptautiskajā arēnā pieminēti kā Argentīna vai citi negatīvi piemēri un mūs sāka saukt par veiksmes stāstu.

Tagad mums ir jāspēj kļūt par vienu no attīstītākajām Rietumeiropas valstīm. Mums ir jāizdara tas, ko pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izdarīja Singapūra, ko pagājušā gada septiņdesmitajos gados darīja Somija. Mums jāpanāk, lai latvieši lepojas ar savu valsti, redz šeit savu nākotni, izaugsmes perspektīvas, atgriežas no ārzemēm – lai mēs zeļam un plaukstam. Lai to sasniegtu, nepieciešama valdības stratēģiska vīzija un tās konsekventa īstenošana.

– Mums jau tos politiķus neviena skola negatavo. Padomju režīmā bija partijas skolas. Boļševiki bija sapratuši, ka zināmas lietas ir nepieciešamas, lai kaut kā varētu pārvaldīt valsti, un viena no tādām bija mērķtiecīgi sagatavot savus politiskos darbiniekus. Mums nekā tāda nav.

1991. gadā mēs pārņēmām valsti un visus iepriekšējos politiķis nobīdījām sāņus. Tas droši vien bija pareizi. Bet līdz ar to mēs nobīdījām sāņus cilvēkus, kam bija jelkāda praktiska pieredze valsts pārvaldīšanā. Tā vietā valsts pārvaldē iegājām zaļi gurķi – dažādu profesiju pārstāvji, labi mākslinieki, komponisti, fiziķi. Bet – neviens no mums nebija labs valsts vadītājs vai politiķis, kurš būtu speciāli izglītots.

Tas ir tas pats, kad cilvēki bez priekšzināšanām pēkšņi pārņem kuģa vai autobusa vadību, sēžas pie stūres un sāk braukt. Darba procesā viņi, protams, mācās, bet neizbēgt no kļūdām, avārijām, nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Un kāda bija mūsu reakcija uz nepareiziem lēmumiem? Nevis mierīgi analizēt kļūdas un turpināt darbu jau ar pieredzi un gudrāku pieeju, bet sākt visu no jauna. Mēs sākām mainīt cilvēkus pie stūres, citu pēc cita. Bet nākamie bija tikpat slikti sagatavoti vai vispār bez pieredzes!

Pamazām auga taisnīgs sašutums par to, kā viņi neprot to autobusu vadīt, atkal avārijas... Mēs pat sākām prasīt, lai politikā nāk cilvēki, kas agrāk nekad nav bijuši ar to saistīti. Pēc analoģijas tas ir tāpat kā, ja jūs ietu pie zobārsta ar noteikumu, lai viņš nekad nevienam pirms jums nebūtu zobus labojis. Ļoti riskanti.

Tādā veidā esam uztaisījuši negatīvu atlasi, un tā tas nedrīkst turpināties. Mēs šo svarīgo darbu – stratēģiski, pareizi, gudri vadīt valsti – atstājam arvien sliktāk motivētu un sagatavotu cilvēku rokās. Tā nedrīkst būt.

Mana vēlēšanās ir darīt visu, lai šīs problēmas novērstu. Uzsveru, lai neviens nepārprot un neapvainojas: es neuzskatu, ka visi, kas strādā valsts pārvaldē, ir slikti. Nē, tur ir daudz ļoti talantīgu, patriotiski noskaņotu un pašaizliedzīgi strādājošu cilvēku. Bet kopumā sistēma patlaban nestrādā. Ir lēmumu pieņemšanas problēmas, izlēmības trūkums, neprotam noteikt prioritāros stratēģiskos mērķus, neprotam sekot tiem.

Nepieciešams nākt cilvēkiem, kas to visu izvirzītu sev par galveno mērķi, kas spētu pulcināt cilvēkus ar pieredzi un spējām. Izaicinājums ir būtiski uzlabot Latvijas valsts pārvaldi virzienā uz attīstību. Mani piemēri ir Singapūra, Somija, Izraēla un citi veiksmes stāsti, kur cilvēki ir mērķtiecīgi pieņēmuši lēmumu attīstīties un to arī pildījuši. Es gribu piedalīties, gribu nākt palīgā tiem, kas patlaban ir politikā. Tas, ka tur ir problēmas un šīs profesijas prestižs ir zems, mani tiešām nebiedē. Tas tikai parāda, ka iespējami ātrāk jācenšas kaut ko darīt.

– Biedrība Latvijas attīstībai ir instruments, lai sasniegtu šos mērķus? Vai biedrība ir pārveides ceļā uz partiju?

– Īsā atbilde ir – jā. Mazliet garāk – mēs droši vien saglabāsim divas organizācijas. Mums būs gan biedrība, kas turpinās savu darbu, gan politiska partija – ar laiku. Biedrība nepārvērtīsies partijā. Mēs gribam dot iespēju apvienoties un strādāt pie kopīgas idejas visiem, kas to vēlas, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav kādas citas politiskas partijas biedri. Mēs esam ļoti orientēti uz sadarbību. Un forma, kā sadarboties ar iespējami plašu cilvēku loku, tostarp citu partiju biedriem un cilvēkiem, kas nekad nestāsies partijās, ir biedrība.

Savukārt partija būs tā politiskā organizācija, kurai saskaņā ar Latvijas likumiem ir tiesības publicēt savu programmu, pieteikt kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanās un ievēlēšanas gadījumā piedalīties Saeimas un valdības darbā.

– Vai tā nav traģēdija, ka gudri, domājoši cilvēki, saka: visu, tikai ne politiku! Daudzi uzskata, ka būt patriotam nozīmē vienkārši labi darīt savu darbu.

– Tā ir traģēdija. Bet tieši par to jau mēs runājam – ka politiķis ir padarīts gandrīz par spitālīgo. No valsts attīstības viedokļa tas ir ļoti nepareizi. Iedomājieties, kas notiktu, ja ārsta profesijas prestižs kristos tiktāl, ka neviens vairs neietu mācīties vai strādāt par ārstu. Mums paliktu tikai pūšļotāji!

Līdzīga situācija ir mūsu politiskajā sistēmā, tikai mēs to vēl nesaprotam kā draudu. Bet tas ir tieši tas pats! Ja politikā vairs nav gatavi startēt gudri, labi, enerģiski cilvēki tikai tāpēc, ka profesijai ir slikts prestižs, mēs veidojam negatīvu atlasi un radām sev arvien dziļākas problēmas.

Demokrātiska valsts pārvalde tās pašreizējā izpratnē ir labākais, kas mums ir. Partijas ir ļoti nepieciešams valsts pārvaldes sistēmas stūrakmens. Ja cilvēki nav gatavi stāties partijās, tas nozīmē, ka viņi atstāj izlemšanu par savu valsti citiem. Tas ir bīstami.

– Pirmkārt, politiķim jāspēj redzēt pāri sīkumiem. Viņam jāspēj redzēt stratēģiskās līnijas, viņš nedrīkst iegrimt likumprojekta niansēs. Viņam tās jāsaprot, bet vispirms viņam nepieciešams stratēģisks redzējums, lai viņš varētu plānot sistēmu kopumā. Tas nozīmē, ka politiķim nepieciešams iespējami plašs redzesloks, iespējami plaša izglītība, lai viņš varētu būt līderis, lai viņš redzētu pāri koku galotnēm.

Otrkārt, nepieciešama spēja formulēt stratēģiskos mērķus un cieši pie tiem turēties. Lielākā traģēdija valsts pārvaldes jomā ir mētāšanās. Ja vienu dienu esam gatavi nodokļus samazināt, nākamajā dienā esam gatavi tos tikpat nemotivēti palielināt, trešajā dienā – ne šo, ne to. Ja valdības stratēģiskie mērķi var tikt mainīti no gada uz gadu, no ministra uz ministru – tas nav pareizi.

– Agrāk Singapūra bija neliels zvejnieku ciematiņš, kas atradās stratēģiski izdevīgā vietā, tirdzniecības ceļu krustpunktā. Viņi nebija pratuši savu stratēģisko pozīciju izmantot. Līdzība ar Latviju ir nenoliedzama, vai ne? Apmēram pirms 60–70 gadiem Singapūrā pie varas nāca tālredzīgi domājoši līderi, valdība ilggadējā premjerministra Lī Kjun Jo vadībā.

Viņš sāka ļoti vienkārši un saprotami – sapulcināja singapūriešus un teica apmēram tā: “Nu tā, jūs mani esat ievēlējuši. Jūs esat izsalkuši, un jums nav kur dzīvot. Mans darbs tagad ir jūs pabarot un nodrošināt jums jumtu virs galvas. Tad nu darīsim tā: strādāsim kopā. Sāksim ar rītdienu – mācīsimies paši, sūtīsim savus bērnus skolā, mācīsim bērniem angļu valodu, strādāsim, un es jums apsolu, ka pēc desmit gadiem katrs no jums dzīvos mājā, kas jums piederēs, un katrs no jums strādās darbu, kurā jūs redzēsiet savu nākotni.”

Viņi sāka ar to, ka pārskatīja normatīvo aktu sistēmu, nodrošināja, ka likumi ir vienkārši, pārskatāmi, saprotami, loģiski. Katrs zināja, ko viņš drīkst un ko nedrīkst, kas ir viņa pienākumi un viņa tiesības. Katrs Singapūras iedzīvotājs zināja, ko viņš drīkst prasīt no valsts ierēdņa, un ierēdnim nebija nekādu iespēju izvairīties. Kļūt par valdības konkurentu bija grūti, jo valdība ļoti labi strādāja un izpildīja savus solījumus.

Tagad Singapūra no trešās pasaules valsts kļuvusi par vienu no pirmajām valstīm visās jomās. Un panākumu atslēga ne tuvu nebija diktatūra vai autoritatīvs režīms. Līderis vienkārši nāca pie cilvēkiem un teica: “Es darīšu savu darbu un izdarīšu to labi, jūs dariet savu darbu un pacentieties to arī izdarīt labi.” Ja ir līderis ar savu stratēģiju un redzējumu, ja viņš spēj vienkāršos vārdos noformulēt mērķus un koncentrēt savu enerģiju to piepildīšanai, ja viņš spēj iedvesmot tautu vienam mērķim, tad arī ir rezultāti.

– Ne jau kopējot, protams, bet jā – tas ir iespējams Latvijā. Latvijā jau ir bijuši savu zvaigžņu brīži un veiksmes brīži, un mēs esam ļoti spējīga tauta. Vienkārši esam palikuši bez skaidra ceļa rādītāja. Mēs nekoncentrējam savus spēkus vienam mērķim. Mums kā nācijai nav mērķa – un tas ir nopietns pamats nācijas depresijai.

– Jūs jūtat šo depresīvo noskaņojumu? Neraugoties uz Latvijas veiksmes stāstu, par ko tiek runāts, daudziem mūsu valstī krīze vēl nav beigusies.

– Krīze valstī arī nav beigusies! Varētu teikt, ka krīze mums ir pilnā plaukumā, un akls ir tas, kurš to neredz. Bet – tā ir cita veida krīze. Tā, ko pārvarējām pirms dažiem gadiem, pateicoties tautai, bija valsts parādu un finanšu krīze. Un tā krīzes daļa, kas apdraudēja valsts pastāvēšanu, ir pārvarēta. Budžets ir atpakaļ sliedēs, varam jau sākt runāt par valsts budžeta palielinājumu nozarēm, kam tā trūkst; eksporta apjomi aug, valsts ienākumi pieaug, un par mums vairs neviens nerunā kā par bankrotējušu nāciju.

Taču valsts ekonomiskā krīze nav pārvarēta. Valsts vadības krīze nav pārvarēta. Cilvēki to ļoti pamatoti jūt. Mums nav skaidru mērķu. Kā nācija mēs nezinām, kāpēc katru rītu ceļamies un ejam uz darbu. Ir mazie, individuālie mērķi, bet nav kopēju sabiedrisku mērķu, kādi bija pirms 20 gadiem. Tad visiem bija viens, skaidrs mērķis: atjaunot Latviju. Tagad neviens nav gatavs iznākt tautas priekšā un vienkāršos vārdos kā toreizējais Singapūras līderis izvirzīt kopīgu mērķi visai nācijai. Tāpēc kā valsts pašlaik slīkstam depresijā un zaudējam cilvēkus, kas aizbrauc.

Mēs šeit, Latvijā, dzīvojam kā Dieva azotē – maigs klimats, nav dabas stihiju, nāvējošu slimību, indīgu kustoņu, nav milzīgas pārapdzīvotas, ir gudri cilvēki, ļoti gudra jaunatne. Mēs te varētu kalnus gāzt! Mums ir viss – tikai pietrūkst stratēģisku mērķu un gudras vadības. Un tā nav iespējama bez pieredzējušu cilvēku iesaistīšanās politikā un bez būtiskas valsts pārvaldes kvalitātes maiņas.

– Es uz to ļoti mērķtiecīgi gatavojos. Tas ir mūsu biedrības mājas darbs, ar ko ļoti nopietni strādājam – lai iespējami labāk iepazītos ar stratēģisko situāciju un būtu tajā kompetenti visās jomās, lai mēs spētu izstrādāt priekšlikumus, ko darīt visās stratēģiski svarīgajās jomās, un apvienotu cilvēkus, kas būtu izglītojušies, piedalījušies diskusijās, izstrādājuši stratēģiskos priekšlikumus un būtu gatavi tos īstenot. To mēs darām, lai tad, ja mums dos iespēju, būtu tam sagatavojušies.

Protams, tas nav vienas dienas jautājums, vienas dienas darbs un mērķis. Cilvēkiem, kas savu aicinājumu saskata darbā valsts pārvaldē, tas jāuzskata par visas dzīves izaicinājumu.