Latvijas medicīnas greizie spoguļi

Veselības aprūpe ir nozare, kurā uzskatāmāk nekā jebkurā citā darbojas savienoto trauku princips: to, ko nesamaksā valsts, maksājam paši. Dažreiz diemžēl visaugstāko cenu.

Māris Rēvalds uzskata, ka galvenā problēma ir, ka valstij trūkst politiskās gribas finansēt medicīnu. Par to liecina rādītāji, kurus bieži izmanto, – iekšzemes kopprodukts un tā sadalījums.

“Nu jau palikuši knapi 3,2 procenti no iekšzemes kopprodukta, kas tiek novirzīti medicīnai, un nākamgad šķiet, ka būs zem trim procentiem,” konstatē Rēvalds. “Tas jau ir antirekords, kas rezultējas samazinātā naudas daudzumā uz katru iedzīvotāju. Tā ir ļoti slikta prakse ar ļoti sliktu iznākumu: to, ko nesamaksā valsts, spiesti maksāt paši iedzīvotāji un daļēji arī darba devēji. Cena ir ļoti augsta: Latvijas iedzīvotāju pasliktināta dzīves kvalitāte un samazināta dzīvildze, salīdzinot ar valstīm, kuru valdības rūpējas par iedzīvotāju veselību, paaugstināts ielaisto slimību īpatsvars, tostarp tādu, kas ir fatālas pēc savas būtības, – onkoloģiskās, sirds un asinsvadu slimības un tamlīdzīgi.”

Vietā jautājums – kāpēc vispār tik bieži runā par šo iekšzemes kopproduktu? Rēvalds skaidro, ka tas ir skaitlis, kas parāda valsts, vienalga, bagātas vai nabadzīgas, gribu maksāt. Protams, ka Latvijā nekad nebūs tik liela veselības budžeta, rēķinot uz katru iedzīvotāju, kāds ir Vācijā vai Norvēģijā.

Rietumvalstīs veselības aprūpei ir pieņemts maksāt sešus, septiņus, pat divpadsmit procentus no iekšzemes kopprodukta. Austrumeiropas valstīs – no četriem līdz sešiem procentiem. Rēvalds secina: “Latvija ar saviem knapi trim procentiem parāda to, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās – veselības aprūpe jāfinansē pašiem iedzīvotājiem.”

Nepietiekamais finansējums rada daudzas problēmas: ja iedzīvotāji spiesti nozari finansēt, viņiem svarīgi, lai aprūpe būtu lēta. Tāpēc viņi bieži piever acis uz to, ka dažās veselības aprūpes iestādēs var būt arī ēnu ekonomika un neizsniedz čekus. Sirdzējs arī neprasa – ka tik lētāk... Ēnu ekonomikai seko nākamā problēma – tiek stimulēta negodīga konkurence, kas rada nākamos sarežģījumus.

Rēvalds šo situāciju raksturo šādi: “Pie mums vēsturiski iegājusies paslēpju spēlēšana – sabiedrība spēlē ar valsti, un valsts ar sabiedrību. Kopš pirmā budžeta sastādīšanas, kad greizi tika noteikti IKP procenti veselības aprūpei, valsts pievēra acis ar domu, ka mediķi paši kaut kādā veidā iekasēs naudu no iedzīvotājiem. Tā ir abpusēja mānīšanās. Valsts māna iedzīvotājus, izliekoties, ka tā finansē veselības aprūpes iestādes, mediķi izliekas, ka maksā visus nodokļus, iedzīvotāji nerūpējas, lai medicīnas iestādes viņiem izsniedz maksājumu apliecinošus dokumentus...

Citas nozares pēdējo gadu laikā tiek daudzmaz sakārtotas, bet veselības aprūpes samilzumi ir turpat, kur ir bijuši. Trakākais, ka pietrūkst ne tikai finansējuma un politiskās gribas, bet arī godīgas attieksmes. Bet tas diemžēl ir ļoti raksturīgi mūsu valstij: dubultdomāšana un dubultmorāle.”

Turklāt nepietiekamā finansējuma dēļ samazinās pieejamība – jāgaida garās rindās, grūti atrast ārstus. Nu jau Latvijā ir vairākas vietas, kur svarīgās specialitātēs vairs nav neviena mediķa, kurš strādātu līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu! Tātad, lai saņemtu valsts apmaksātus pakalpojumus, jābrauc vai uz Rīgu vai uz citu novadu.

Tomēr ir arī paradoksi – naudas nav, bet redzam brīnumainas situācijas, kad pašvaldība var nopirkt superdārgas iekārtas. Piemēram, Liepājā gandrīz vienlaikus divās valsts iestādēs iegādāts pa datortomogrāfam, lai gan pilsētā ir arī divi privātu firmu datortomogrāfi.

“Es to tiešām nespēju saprast,” neslēpj Rēvalds. “Uz vienu valsts rajonu brauc televīzija un rāda tukšas slimnīcas gultas, kuras nevar aizpildīt ne jau tāpēc, ka cilvēki neslimo, bet tāpēc, ka beidzies finansējums, bet pašvaldība nevis iedod naudu ārstēšanai, bet pērk slimnīcai ārkārtīgi dārgu iekārtu. Par šo pusmiljonu eiro varēja vairākus gadus ārstēt cilvēkus. Varētu radīt veselu laimes ieleju! Kāpēc tā nenotiek, un kāpēc tik ļoti gribas kaut ko pirkt, nevis ārstēt, to varam tikai minēt... Cits piemērs: Ogres novadā nopirkta magnētiskās rezonanses iekārta par pusmiljonu eiro, kam nebūs valsts finansējuma un kas iedzīvotājiem būs pieejama tikai par naudu, lai gan tik dārgs pakalpojums viņiem nav pa kabatai. Man kā uzņēmējam tas nav saprotami. Un šie nav vienīgie piemēri.”

Kā skaidro Rēvalds, ja valsts pērk pakalpojumus no privātas medicīnas iestādes, kas strādā līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu, tad valsts maksā vienreiz – par pakalpojumu, bet iekārtas iegādājas privātais uzņēmējs. Ja pērk pakalpojumus no valsts iestādes, nez kāpēc vispirms iegādājas iekārtu – par valsts vai, labākajā gadījumā, par Eiropas struktūrfondu naudu, vai – par valsts garantētu kredītu, ko, visticamāk, neatdos. Pēc tam valsts maksā pilna cenu par pakalpojumu. Tātad: darījumā ar privāto iestādi valsts maksā vienreiz, darījumā ar valsts klīniku – tātad ar sevi! – divreiz!

Rēvaldam šī sistēma joprojām ir neizprotama: “Katram 6. klases skolēnam ir skaidrs, par ko ir runa: absolūti nelietderīga naudas tērēšana un pilnīgi nesaprotama rīcība! Kad valsts vēlas būvēt mājas, tā taču neiegādājas celtņus, betona maisītājus un visu pārējo, valsts vienkārši maksā par jaunceltnes uzbūvēšanu. Kad pasūta ceļu, maksā par uzbūvētajiem kilometriem – valsts taču nepērk asfalta rūpnīcas un ceļa ruļļus. Tad kāpēc medicīnā, pasūtot veselības aprūpi, valsts vēlas iegādāties ražošanas līdzekļus? Un pēc tam maksā pilnu cenu par šo pakalpojumu sniegšanu.”

Ierēdņu skatieni aizklīst tālumā

Bet kaut kā taču jācīnās ar šo sistēmu. Ar argumentiem? Pierādījumiem? Faktiem? Rēvalds saka – ir mēģināts. “Runāju ar medijiem, runāju ar uzņēmējiem – visiem ir pilnīgi skaidrs, par ko ir stāsts. Uzņēmēji šīs domas vispār noķer pusvārdā. Bet, tikko runāju ar tiem, kas ir atbildīgi, viņu skatieni aizklīst tālumā... Un viņiem nav neviena sakarīga argumenta, jo tas, ko es saku, ir dzelžaini – tā kā divreiz divi. Argumentu nav, bet viss turpinās! Gadiem...”

Protams, te nav runa par gadījumiem, kad ir jāvelta līdzekļi, lai uzturētu to, ko sabiedrība varētu uzskatīt par šķietami nevajadzīgu, piemēram, valstij jābūt gatavai rīkoties epidēmijas gadījumā, tāpēc vajadzīgi speciāli dienesti, laboratorijas, medikamentu krājumi, pretmēra tērpi.

Tāpat ir nepieciešami ieguldījumi zinātnē, arī tādās medicīnas nozarēs, kas ir nepieciešamas nelielam cilvēku lokam un nekad finansiāli neatmaksāsies, piemēram, transplantoloģijā. Bet, kā saka Rēvalds, ne par to ir stāsts! Runa ir par ikdienas medicīnā samilzušajām problēmām, kas skar mūs visus patlaban.

Rēvalds uzskata: “Šis ir brīdis, kad vienreiz un par visām reizēm jāpārcērt mezgls un jautājums jārisina, sākot no saknes. Un sakne ir Latvijas valdības politiskajā lēmumā slikti un perspektīvā arvien sliktāk finansēt veselības aprūpes nozari.”

Kā pārcirst to mezglu? Kurš to darīs? Mediķi? Pacienti? Rēvalds paļaujas uz mūsu visu saprātīgu rīcību, atzīstot, ka, iespējams, tas ir naivi. Bet ko tad vēl? “Vienīgais veids, kā cilvēkiem ietekmēt valdību, ir domāt, ejot pie vēlēšanu urnām. Ir jāredz, kurš politiskais spēks ar kaut cik lielu ticamību saprot nozares problēmu un ticami sola to labot. Pazīstot Latvijas politikas īpatnības un visu, kas saistīts ar solīšanu, es saprotu, cik tas naivi skan. Solījumi, kas attiecas uz medicīnas problēmu risināšanu, galu galā skanēja pavisam nesen. Valdības deklarācijā rakstīts, ka tā tiecas pēc 4,5 procentiem no iekšzemes kopprodukta, kas būtu veltīti veselības aprūpei. Taču esam noslīdējuši vēsturiski zemākajā līmenī. Tik traki vēl nekad nav gājis, turklāt apstākļos, kad valsts ekonomika nav sliktākajā stāvoklī.”

Labāk finansētām nozarēm ir labi lobiji, acīmredzot mediķi kopā ar pacientiem ir vāji lobiji, turklāt nabadzīgi. “Veselības aprūpē gan ir divas nosacītas sadaļas,” atgādina Rēvalds. “Viena ir bagātā – tā ir farmācija, zāļu ražošana, vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība. Savukārt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem nav lielu līdzekļu, un mums ir švaki ar lobijiem, mums nav advokātu, nav aizstāvju, nav iespēju ietekmēt politiskos spēkus un viņiem samaksāt ne tiešā, ne pārnestā nozīmē.

Vienīgie, kas patiešām kaut ko var darīt, lai mainītu situāciju, ir paši cilvēki. Nav jau tā, ka Saeima, valdība, partiju pārstāvji nepilda solījumus, pat veselības aprūpē bijuši daži labi un loģiski lēmumi, piemēram, strukturālā reforma. Izņemot vienu lielo lēmumu, kas iespaido visu, – ir nepietiekams veselības budžets. Tādējādi patlaban cīnāmies par vissliktāk finansētās un pacientiem nedraudzīgākās veselības aprūpes sistēmas vietu visā Eiropas Savienībā. Mūsu tuvākie konkurenti ir Bulgārija un Rumānija. Latvija sacenšas ar šīm valstīm par pēdējo vietu dažādos rādītājos.”

Misijas un hobija ārsti

Kur likties mazajam cilvēkam, kurš turklāt arī saslimis, valstī, kur veselības aprūpes sistēma kļūst arvien nedraudzīga un dārgāka? Tā ir problēmas viena puse. Jo no vājā finansējuma cieš arī otra puse – mediķi.

Rēvalds novērojis, ka mediķus var iedalīt vairākās kategorijās: “Mediķi pie mums ir pacietīgi. Slavenā frāze par to, ka mediķi paši sevi pabaros, jā, ir arī šādas iespējas: vai nu darbojoties ēnu ekonomikā, vai strādājot trīs darbavietās un pārstrādājoties, vai pārejot strādāt privātpraksē, labākajā gadījumā to savienojot ar darbu valsts medicīnas iestādē.

Ir arī ārstu kategorija, kas savu darbu uzskata par misiju. Bet tādu nav daudz, un tie pārsvarā ir vecākās paaudzes ārsti. Lielākā daļa jauno tā nedomā – viņi vienkārši brauc prom no valsts. Vēl ir ārstes, kuras es saucu par hobija ārstēm. Dzīvesbiedri nodrošina iztiku, un viņas iet uz darbu, nedomājot par to, cik viņām maksā. Tā mūsu nozare kaut kā turas virs ūdens, bet perspektīva ir ļoti bēdīga.”

Viens ir ēkas un iekārtas, ko mums palīdz uzbūvēt vai nopirkt Eiropa, bet lielākā problēma ir cilvēki. “Mēs atšķirībā no citām valstīm, kas pērk gatavus mūsējos, profesionāļus nevaram nopirkt,” brīdina Rēvalds. “Ārsti mācās ļoti ilgi, vismaz desmit gadu. Tie ir dzīves labākie gadi, ko viņi velta, lai iegūtu šo ļoti sarežģīto, dārgo izglītību un strādātu ļoti atbildīgu, smagu, fiziski un emocionāli ļoti ietilpīgu darbu. Un finālā viņi redz, ka viņiem maksā mazāk nekā vidēji tautsaimniecībā. Un tad viņi brauc prom. Paliek tie, kas ir pielāgojušies, pilda misiju vai ir hobija ārsti, vai, kas ir ļoti slikti, darbojas ēnu ekonomikā.”

Latvijai paliek biedējoša statistika. Veselības ministrijas prognoze par ārstu vecumu 2020. gadā liecina, ka tikai pieci procenti būs jaunāki par 40 gadiem. Tātad, ja viss turpināsies kā līdz šim, jaunie ārsti dosies prom, jo ļoti labi zina, cik viņu darbs maksā. Un viņiem nemaz nav jāpiepūlas – Rietumeiropa ļoti aktīvi rekrutē gan ārstus un viņu palīgus, gan medicīnas māsas.

Viņi jebkurā brīdī var doties uz jebkuru Rietumeiropas valsti, saņemt četras līdz astoņas reizes lielāku algu un pilnu sociālo labumu paketi, secina Rēvalds. Latvija par savu naudu gatavo mediķus un tūlīt pat viņus uzdāvina citām valstīm, kas, protams, ir ļoti priecīgas par šādu velti.

Dotē valsti, lai glābtu pacientus

Kāda ir Veselības centra 4 situācija šajā valsts un sabiedrības paslēpju spēlē? Rēvalds atzīst: “Būdami vieni no populārākajiem pakalpojumu sniedzējiem maksas medicīnā, spējam apgrozīt un nopelnīt tik daudz, lai daļēji dotētu valsts apmaksāto sistēmu. Katru gadu strādājam avansā. Arī pašlaik Veselības centrs 4 sniedzis apmēram par 160 000 latu vērtu pakalpojumu vairāk, nekā valdība ir samaksājusi. Sanāk, ka Latvijas iedzīvotājiem esam uzdāvinājuši 160 000 latu. Tas ir mūsu veids, kā dodam papildu labumu sabiedrībai, pēc būtības dotējot valsts nepietiekami apmaksāto nozari.

Mēs neesam vienīgie, tā dara arī daudzas citas cienījamas privātās veselības aprūpes iestādes. Nu, kā lai mēs pārtraucam apkalpot cukura diabēta pacientus? Patlaban visas kvotas ir beigušās, bet skaidrs, ka cilvēkiem jāsaņem palīdzība, un mēs uz sava rēķina turpinām apkalpot pacientus, kam gājiens pie ārsta ir dzīvības un nāves jautājums. Jā, no ekonomiskā viedokļa mediķi mēdz rīkoties iracionāli, lai turpinātu rīkoties humāni attiecībā pret pacientiem. Pacienti ne vienmēr to zina – viņi jau jūt tikai to, ka zvana uz medicīnas iestādi un nevar pieteikties rindā kvotu dēļ, vai arī rinda ir ļoti gara...”

Žannas D’Arkas cienīga misija

Ja nu Rēvaldam piedāvātu kļūt par veselības ministru? Viņš šādu iespēju raksturo skarbi: “Šāda misija atgādina politisku pašnāvību, ne velti veselības ministriem vienmēr bijuši zemi reitingi. Pildīt neiespējamo misiju neesmu gatavs. Latvijas apstākļos tā ir piemērota žannām d’arkām un doniem kihotiem – cilvēkiem, kas gatavi paciest arī dubļu lavīnu un izdzīvot...

Taču, būdams lielākās privātās medicīnas iestādes vadītājs un Veselības aprūpes darba devēju organizācijas biedrs, mēģinu paust savu viedokli. Uzskatu, ka valstī jābūt godīgai pret iedzīvotājiem un jāsāk no pašam saknēm: jāsaprot, ka ir vajadzīgs nabadzīgas valsts adekvāts finansējums. Diemžēl traucē dubultmorāle visos līmeņos. Daudzi, kas ir reāli atbildīgi par veselības aprūpes nozari un ko slimības gadījumā izvadā pa labāko speciālistu kabinetiem pie rociņas, pat nenojauš par patieso situāciju.

Kāds ir apdrošināts no galvas līdz kājām, kāds ir tādā statusā, ka neviens viņam neuzdrošinās neko prasīt un viņam savu mūžu nav nācies maksāt pat pacienta iemaksu, un ir tādi, kas ir tik labklājīgi, ka paši var samaksāt par visu, un viņiem nav nojausmas, kā ir tiem, kas nevar samaksāt ne par ko... Attālums starp turīgajiem un mazturīgajiem ir fantastisks.”

Kurš tad atradīs nozares donkihotus un žannas d’arkas? “Cilvēki pie vēlēšanu urnām,” ar atbildi nekavējas Rēvalds. “Citas iespējas nav.”