"Šeit man ir viss, Latvijā atgriezties nav bijusi doma" - stāsta latviete Anglijā
Kamēr daudzi Latvijas iedzīvotāji plāno, kā savu dzīvi padarīt labāku, kā vienu no variantiem apsverot došanos „trimdā” uz ārvalstīm, ir tautieši, kuri jau daudzus gadus Latviju par savām mājām vairs nesauc.
Tāda ir arī Iveta Baldina, kura Anglijā dzīvo jau deviņus gadus, tur veiksmīgi iekārtojusies darbā, darot to, ko vēlējusies vienmēr, proti, strādā par pavāri. Prom Iveta devusies ne tāpēc, lai pelnītu milzu naudu, bet gan tādēļ, ka savā zemē kļuvis pārāk garlaicīgi.
„Man Anglijā ir viss – bērni, darbs, pat tētis. Tagad viss, kas man ir mīļš un vajadzīgs ir te – Anglijā. Latviju pametu vēl tajos laikos, kad tur bija puslīdz labi, laikam vienkārši kļuva garlaicīgi.
Anglijā Iveta ieradusies ar aģentūras starpniecību, un pirmā diena tur bijusi pārdzīvojumiem pilna. Aģentūrai bijis jānodrošina darbs, taču pirmajā stundā pēc ierašanās Londonā, pateikts – Piedodiet, daļai darbu nevarēs nodrošināt. „Tas bija kā ar āmuru pa pieri – ne naudas atpakaļ ceļam, ne valodas. Es gandrīz uz ceļiem lūdzos, lai dabū man jebkādu darbu, lai tikai ļauj strādāt. Nākamajā dienā jau atradās darbiņš.”
Arī mājvietas nodrošināšana bija aģentūras ziņā. Iveta gan stāsta – pirmā pieredze savās jaunajās mājās bijusi diezgan bailīga: „Savā pilsētā ierados ap diviem naktī, mani veda pa tumšām, netīrām kāpnēm, un tad koridora galā es ieraudzīju lielu būdīgu vīrieti, man no bailēm pār muguru jau tecēja auksti sviedri, domāju – būs uz kādu bordeli atveduši, bet viss beidzās labi, padzērām tēju, man parādīja istabu, kur mitināšos, un pēc pāris dienām jau strādāju, lūk, tāds bija mans pirmais iespaids, ierodoties Apvienotajā Karalistē,” stāsta Iveta.
Deviņu gadu laikā nomainīti pieci darbi
Lai arī sākums nav bijis viegls, no istabenes darba Iveta izaugusi līdz savai sirds profesijai – pavāram.
„Sākumā biju istabene viesnīcā, mazgāju arī traukus restorānā, un tā trīs garus gadus. Pēc tam sāku strādāt briļļu fabrikā, esmu tīrījusi arī mājas bagātniekiem, un tad, nostrādājot gadu par trauku mazgātāju picērijā, izaugu līdz pavāram.”
Ivetai neesot augstākās izglītības, bet Anglijā iegūts pavāra sertifikāts. „Bija laiki, kad slinkoju un nemācījos, tad nāca jaunības gadi, laulība un bērni, tad jau vairs nebija laika domāt par mācībām. Uz pilnu slodzi esmu laba mamma saviem puikām, manuprāt, arī tā ir profesija.”
Nav jāgrabina kapeikas – ieeju veikalā un pērku visu, ko gribu
Prom Iveta devusies ne tādēļ, ka Latvijā ciestu nabadzību, viņa novērtē to, ka Anglijā var justies kā cilvēks. „Latvijā dzīvojot, es varēju paļauties tikai uz sevi, ikdiena bija rūpju pilna un negatīva, taču ikdienu Latvijā ar dzīvi Anglijā nevar pat salīdzināt. Te es nedomāju, ko man pirkt, kad ieeju veikalā, es piekrauju grozu un nebēdājos, ja kaut kas netiek apēsts. Te nav jāgrabina kapeikas, nav jādomā, vai bērnam pusdienām iedot 5 vai 10 mārciņas.”
„Šeit esmu kā zivs ūdenī, man te patīk, un tieši šī ir valsts, kurai labprāt maksāju savus nodokļus, jo es zinu – kad būs slikti, un es lūgšu palīdzību, valsts man nāks pretim, tāpēc ar paceltu galvu varu teikt – jā, es te jūtos kā mājās.”
Iveta atzīst, ka mājas ir plašs jēdziens, un katram māju sajūta ir individuāla. Bet, ja vietā, kur esi dzimis, nav iespējams dzīvot pilnvērtīgi, tad viedoklis par mājām mainās. „Esmu laimīgākā sieviete. Mans draugs Mārcis vēl pirms dažiem gadiem neticēja, ka kādreiz dzīvos Anglijā, bet tagad arī viņš var teikt – jā, te nemaz nav sliktāk kā mājās.”
Kasjauns.lv/ Foto: No Ivetas Baldinas personiskā arhīva
