Zemkopības ministra Dūklava stils: vienmēr vainīgi zemnieki

Gaļas un zivju kūpinātāji ir sašutuši par stingrajiem Eiropas Komisijas noteikumiem, kuri no septembra paģērēs, ka turpmāk šajos ražojumos pieļaujamā benzopirēna norma būs nevis pieci, bet divi mikrogrami uz kilogramu. Paredzēti stingri ierobežojumi arī citām vielām, radot iespaidu, ka kūpināta vista ir sliktāka par cigaretēm.

Lielražotāji nesatraucas, viņi kūpina, izmantojot elektrību un garšu imitējot ar mākslīgām piedevām. Izputēšana draud mazajiem uzņēmējiem, kas tirgo īstos kūpinājumus, tapušus ar alkšņu malku pēc sentēvu metodēm. Protams, var kūpināt mazākā temperatūrā un intensitātē, taču garša būtiski mainīsies.

Jānis Dūklavs, kurš atgriezies zemkopības ministra krēslā, trauksmi necēla ne 2011. gadā, kad Eiropā pieņēma skandalozo regulu, ne arī tagad. “Šī problēma ir uzpūsta. Jau iepriekš, 2009. gadā, ražotāji zināja, ka būs jaunas normas. Toreiz īpaši aktīvi reaģēja šprotu ražotāji, un kopīgiem spēkiem panācām, ka šajā nozarē ierobežojumus nepiemēroja. Nebija ne tad pamata uztraukties, un arī tagad nav.”

Arī Dūklavam “lauku mājās ir neliels agregāts, kur pēc savas receptes ik pa laikam kādas trīs vistas nožāvēju” – nekādu kreņķu, ja arī veikalā nebūs.

Ārzemniekiem garšo

Tikmēr Centrāltirgū sastaptā Ropažu zemnieku saimniecības „Vārpas N” kūpinājumu pārdevēja Inga ir šokā par ministru. “Ārzemnieki uz Centrāltirgu nāk kā uz izklaidi, jo pašu mājās tādu nav, arī dabiski kūpināta gaļa viņiem ir eksotika. Ļoti bieži pie mums iepērkas tie, kas dodas uz ārzemēm vai apciemot radiniekus vai peļņā. Mūsu kūpinātās vistiņas lido pat uz Taizemi,” stāsta Inga, noraizējusies, kas gaidāms nākotnē.

Tā kā uz valdību pārāk paļauties nevar, Latvijas Gaļas ražotāju un pārstrādātāju asociācija problēmas risināšanai deleģējusi Zivrūpnieku savienības vadītāju Didzi Šmitu. Viņš ir ieguvis labu reputāciju, aizstāvot no eirokrātiem Latvijas šprotes.

Ministrijai vajadzīgas analīzes

Zemkopības ministrijas preses sekretāre Dagnija Muceniece mierina, ka situāciju jau risina: “Ministrijā notikušas jau vairākas sanāksmes ar gaļas produktu ražotājiem un to nevalstiskajām organizācijām. Tagad nepieciešams iegūt informāciju, veikt kūpinājumu analīzes un izvērtēt iegūtos datus. Ja pēc datu analīzes Zemkopības ministrija secinās, ka pie izmantotajiem kūpināšanas tehnoloģiskajiem procesiem nav iespējams sasniegt jaunās regulas normas, ministrija vērsīsies Eiropas Komisijā.”

Atšķirībā no ministra un ierēdņiem loģisku risinājumu ieteikusi Zemnieku federācijas vadītāja Agita Hauka – ja Latvijas kūpinājumus atzīs par nacionālo tradīciju, tiem piemēros izņēmuma statusu. Zemkopības ministrija valsts sekretāra vietnieka Aivara Lapiņa personā apsolījusi atbalstu.

Un ko saka mūsu eirodeputāti? Mazgā rokas nevainībā – šīs izmaiņas pieņemtas Eiropas Komisijā, turklāt laikā, kad viņi nebija ievēlēti.

Kārlis Šadurskis, Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas deputāts, Kasjauns.lv klāsta:  “Kad bija cīņa par atkāpēm no regulas prasībām, faktiski Latvijā runa bija tikai par šprotēm, un šprotu ražotāji panāca atkāpi no standartnormas.”

Gaļas nozares pārstāvji teikuši, ka neesot problēmu. Šadurskis atzīst, ka lielajām ražotnēm droši vien ne, taču mazajiem, tradicionālajiem kūpinātājiem gan. Bet – visa šī diskusija risinājusies laikā, kad Šadurskis vēl nebija Eiropas Parlamentā. Inese Vaidere norāda, ka Eiropas Parlamenta deputāti par konkrēto regulu nav balsojuši, “bet šis jautājums tiks apspriests vienā no nākamajām plenārsesijām”.

Sandra Kalniete sola: “Es noteikti esmu gatava palīdzēt Latvijas gaļas ražotājiem, taču viņiem pašiem vispirms ir jātiek skaidrībā par to, ko viņi grib panākt. (..) Tomēr vēlos uzsvērt, ka izveidojusies situācija kārtējo reizi apliecina, ka mūsu ražotājiem pašiem ir laikus (nevis „post factum”) jāiesaistās diskusijās par pārtikas drošības normatīviem vēl to tapšanas laikā.”

Pašreizējais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs šajā amatā bijis arī no 2009. gada marta līdz 2011. gada oktobrim un ne reizi vien izpelnījies zemnieku pārmetumus. Savukārt Dūklavs nav skopojies ar pārmetumiem lauksaimniekiem – vainīga neesot ministrija, bet cūkkopji, piensaimnieki vai visi lauksaimnieki kopā, kā nu kuro reizi vajag.

Izstrādājot 2009. gada valsts budžetu, atklājās, ka subsīdijām lauksaimniekiem var atvēlēt tikai vairāk nekā desmit miljonus latu, kas bija teju trīs reizes mazāk nekā pirms tam. Izcēlās lauksaimnieku „kariņi”, un viņi nostājās divās frontēs – tie, kas dabūja naudu, un tie, kas palika bešā.

2010. gada septembrī Dūklavs bija spiests taisnoties nelielajiem piena ražotājiem, kuri uzskatīja, ka ar ministra svētību deviņi miljoni latu piensaimniecības atbalstam piešķirti nevis piena kooperatīviem, bet gan lielajiem kombinātiem. Ministra atbilde bija: “Paši piena nozares dalībnieki nekādi nevar vienoties par tā [atbalsta naudas] labāko pielietojumu. Vēl vairāk – savā paziņojumā trīs piena kooperatīvi operē ar pilnīgi nesavienojamiem faktiem un demagoģiju.”

2011. gada martā cūkkopji bija uz bankrota robežas, tirgū ieplūda importa gaļa, bet Latvijas cūku fermas nīkuļoja. Pēc ministra vārdiem, atkal lielā mērā vainīgi bija paši cūkkopji: “Nav redzama pašu cūkkopju aktīva rīcība nozares un situācijas uzlabošanai.”