Rīgas dāmas sāk nēsāt zaļas parūkas. Pirms 100 gadiem...
Latvijas staciju bufetēs un vilcienu restorānvagonos aizliedz izmantot emaljētus traukus, jo tie rada aklās zarnas iekaisumus. Toties Rīgas Zooloģiskā dārza vadība apmeklētājiem turpmāk liedz barot dzīvniekus. Galvaspilsētas madāmas pārņēmušas jauno Parīzes modi un greznojas ar spilgtām parūkām.
Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Rīgas madāmām jauna mode – krāsainas parūkas
1914. gada Rīgas modes saloni piedāvāja jaunāko modi – krāsainas, zilas un rozā, parūkas dāmām. Puritāniskā prese satraucās, jo nākamais solis jau būšot – krūšu un kāju izkrāsošana pēc noziedznieku paradumiem, tas ir tetovēšana:
„Arī Rīgas frizieru logos var redzēt jau zaļas, rozā, zilas dāmu parūkas. Varētu domāt, ka tas stāv sakarā vienīgi ar masku baļļu laikmetu, bet tā vis nav. Tās nav domātas masku ballēm vien, bet arī ikdienišķā dzīvē, jo tāda jaunāka mode, kura nāk no Parīzes, kā visas modes. Krievu gleznotājs Baksts, kurš pēdējos gados darbojās Parīzē kā bulvāru teātru dekorāciju un kostīmu zīmētājs un ieguvis turienes „labākās” aprindās, sevišķi pie „ dāmām” lielu slavu, esot šo jauno modi izgudrojis, tāpat kā viņš Parīzē ievedis krūšu, kakla, roku un kāju krāsošanu un izgleznošanu ar dažādām līnijām un skatiem. (Pēc noziedznieku parauga!)
Kam cita darba nav, t.i., kas no patiesa darba kaunas, tiem ir nepieciešamas vienmēr kaut kādas nejēdzības. Un „mākslinieku” mūsu dienās diezgan, kuri pārdodas šiem ļaudīm un viņiem izdomā vienmēr ko jaunu „modernu”.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 26. februārī)
Emaljēti trauki izraisa aklo zarnu
Ja šodien iestājamies par to, ka lietot plastmasas traukus ir veselībai bīstami, tad pirms simts gadiem atbildīgās amatpersonas cilvēkus centās atrunāt lietot emaljētus traukus, jo tie paaugstina risku ar aklo zarnu nonākt uz operāciju galda. Šodien gan daudzi piemirsuši emaljēto trauku saistību ar apendiksa uzliesmojumiem, bet 1914. gadā:
„Emaljētus skārda traukus pavēlēts izsviest no visām dzelzceļu staciju bufetēm un restorānu vagoniem, tamdēļ ka to emaljas gabaliņi atsprāgst un ir bieži par cēloni bīstamajam aklās zarnas iekaisumam.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 27. februārī)
Rīgas zvēru dārza direkcija aizliedz barot dzīvniekus
1914. gadā rūpējās ne tikai par cilvēku zarnu traktu, bet arī par mūsu mazāko brāļu - dzīvnieku veselīgu ēdināšanu. Lielākā daļa rīdzinieku gan to nevēlējās saprast. Tādēļ Rīgas Zooloģiskā dārza direkcija mazliet vairāk nekā pēc gada, kopš tika atklāts zvēru dārzs, strikti noteica – publika zvērus vairs nedrīkst barot:
„Līdz šim dārza apmeklētājiem bija atļauts zvērus ēdināt. Lai gan dārza direkcija it labi zina, kāds prieks ir kustoņu draugiem, ja viņi var saviem mīluļiem pasniegt kādus gardumus, tomēr dārza direkcija jūtas piespiesta ievest šai lietā citādu kārtību. Tas tamdēļ vajadzīgs, ka sniegtā barība nav pārzināma nevien viņas labuma, bet arī viņas daudzuma ziņā; bet barošana pārliecīgā daudzumā, kāda tā sevišķi notiek svētku dienās, viegli var kļūt kustoņiem kaitīga. Lai tādā kārtā dārgie dzīvnieki neietu bojā, tad ar 1. martu beigsies dārzā barības vielu pārdošana kustoņiem, un dārza apkalpotāju personālam dota stingra pavēle raudzīties, ka arī no mājām līdzpaņemtās barības vielas netiek zvēriem sniegtas. Katrs īsts kustoņu draugs atradīs šādu rīcību par saprotamu un pareizu.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 28. februārī)
Rīga sagaida Dienvidpola pirmatklājēju
Pirms simts gadiem Rīgā kā lielu popzvaigzni sagaidīja pirmo cilvēku, kurš sasniedzis Dienvidpolu, slaveno norvēģu polārpētnieku Roaldu Gravningu Amundsenu (1872 – 1928). Publika īsā laikā izpirka biļetes uz tikšanos ar Amudsenu. Tās bija tikpat pieprasītas, kā nesen „Palladiumā” notikušais Dona koncerts. Tomēr vairāk par Amundsena piedzīvojumiem tālajā Ziemeļpolā rīdziniekus interesēja gluži ikdienišķākas problēmas - viņus satrauca tradicionālas ģimenes institūcijas iziršanas problēmas:
„Pārpildīti priekšlasījumi ir pēdējā laikā interesanta parādība Rīgā. Tā pirmdien dienvidpola atradēja Roalda Amundsena priekšlasījums Vācu Amatnieku biedrībā bija galīgi izpārdots, lai gan ieejas cenas bija tādas pat, kā visievērojamāko mākslinieku koncertos. Bet pavisam ārkārtīgi pārpilna bija otrdienas vakarā Rīgas Latv. Biedrības zāle Vasiļevska priekšlasījumā par ģimenes iziršanu.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 27. februārī)
Sievietes kļūs par pažarniecēm
Ir lietas, par kurām latvieši pat pēc simts gadiem var brīnīties un vaicāt: kā viņiem tas tur, vecajā Eiropā, izdevās? Piemēram, Latvijā vēl 2014. gadā ir grūti iedomāties, ka uz ugunsgrēku izbrauktu ugunsdzēsēju brigāde, kura pilnībā nokomplektēta no sievietēm. Bet Francijā tā bija jau 1914. gadā:
„Francijā jau ir sievietes – ormaņi un sievietes – šoferi. Bet pēdējā laikā tur, tāpat arī Anglijā un Amerikā organizējas arī sieviešu ugunsdzēsēju brigādes. Pirmais sieviešu ugunsdzēsēju pulks nodibinājies Bretaņā, Vannas pilsētā. Pilsētas valde ļoti lepna par to un iedāvinājusi „pažarniecēm” modernu tvaika šļirceni un automobili ar uzstādāmām glābšanas trepēm. Svētdienās un vakaros, pa apmācības laiku, uz domes laukuma salasās vaj visi pilsētas iedzīvotāji noskatīties dūšīgajās pilsonēs. Komandiers un instruktori gan vēl pagaidām esot vīrieši.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 27. februārī)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.
Elmārs Barkāns/Foto: All Over Press, Evija Trifanova/LETA
