Aktieris Vilis Daudziņš par notikumiem Ukrainā: "Nevaram atļauties stāvēt klusu!"
Atbildot uz Krievijas militāro intervenci Ukrainā, Jaunais Rīgas teātris paziņojis, ka atceļ visas šogad ieplānotās viesizrādes Krievijā. Šā teātra aktieris un izrāžu līdzautors Vilis Daudziņš atzīst, ka tas ir vislabākais veids, kā teātris varēja izrādīt savu atbalstu ukraiņu tautai.
Krievijas militārā agresija pret Ukrainu ir radījusi situāciju, kurā nevienam Latvijas pilsonim nav vairs iespējams ieņemt neitrālu pozīciju, paziņojis Jaunais Rīgas teātris un atcēlis visas šajā gadā paredzētās viesizrādes Krievijas teritorijā un atsaucis savu dalību Pēterburgas un Omskas teātra festivālos. Viens no vadošajiem JRT aktieriem Vilis Daudziņš portālam Kasjauns.lv par šo lēmumu saka:
„Gan Krievijai, gan Krievijas kultūras cilvēkiem jāsaprot, ka citādi rīkoties mēs nevaram. To ļoti labi var saprast manas un vecākas paaudzes cilvēki, kuri pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados stāvēja uz barikādēm. Ja toreiz kāda Eiropas teātra trupa būtu atcēlusi savas viesizrādes PSRS, protestējot pret vardarbību Viļņā, es būtu laimīgs, jo es zinātu, ka šiem cilvēkiem nav vienalga. Toreiz mums bija ļoti svarīgi, lai mūs sadzird ārpusē – citās valstīs, vienalga kādā veidā. Tagad mums jāparāda, ka ukraiņus esam sadzirdējuši un, manuprāt, tas ir labākais veids, kā to darīt.
- Te mēs ilgi un dikti varētu diskutēt un runāt, ko nozīmē iesaistīšanās politikā. Es domāju, šobrīd jebkurš cilvēks redz, ka Ukrainā notiek militāra intervence. Pirms 75 gadiem ļoti līdzīgā veidā mūsu valstī ienāca svešas valsts armija. Trieciens mūsu pašapziņai un kultūrai bija tik drausmīgs, ka sekas jūtamas vēl šodien. Tāpēc ir naivi domāt, ka politika un kultūra ir nesaistītas lietas. Mēs nevaram atļauties stāvēt klusu un skatīties, kā citas valsts karaspēks ieiet suverēnā valstī un tur zem stobriem rīko referendumu. Jāteic, ka par referenduma rezultātu mēs varam nešaubīties. Mēs vispār ne par ko varam nešaubīties, ja neko nedarīsim. Atliek vien palūkoties uz mūsu vēsturi 1940. gadā. Arī toreiz noteikti bija daudzi kultūras cilvēki, kuri klausīja Ulmani – „jūs palieciet savā vietā, es palieku savā”. Ar ko tas beidzās, mēs zinām…
