Vidusskolās meitenēm aizliedz dejot tango. Pirms 100 gadiem...
Cīņas par cilvēku miesu un dvēselēm 1914. gadā bija gana asiņainas. Kāda „Oštas dievmāte” lika savām piekritējām sastāties aplī un dejot kailām. Pēc kristībām ledusaukstajā Ķīšezerā vairākas fanātiķes iedzīvojās plaušu karsonī. Bet Iļģuciema alusdarītavā solījās visus izārstēt ar iesala bonbongām.
Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Saulkrastos vīrs ragnesis bļaustās baznīcā un neļauj kristīt bērnu
Neibādes Pēterupes (tagad Saulkrastu) luterāņu baznīcā pirms 100 gadiem baznīcēni varēja novērot neparastu vīra, kuram sieva bija uzlikusi ragus, ārdīšanos – viņš dievkalpojuma laikā iebrāzās dievnamā un kliedzot neļāva nokristīt bērnu, ko viņa sieva bija ieņēmusi nekrietnā kārtā pārguļot ar mīļāko. Par šo notikumu pirmajā lappusē ziņoja pat „Jaunākās Ziņas”:
„Svētdien šejienes baznīcā ieskrēja vīrs un pilnā balsī uzkliedza mācītājam, lai nekristot bērnu, jo tas neesot viņa, M., bērns, bet sieva to citur piedzīvojuse, tamdēļ viņš savā uzvārdā to neļaušot kristīt. Mācītājs no M. uzstāšanās pārsteigts, stāvēja kā sastindzis, nevarēdams izrunāt ne vārda, arī pērminderi palika savās vietā kā akmeņa tēli, tikai pagasta vecākais gribējis M. vest ārā, bet pēdējais atkal uzsaucis, lai neķeroties viņam klāt, viņš pats zinot iziet un turpat altāra priekšā uzlikdams cepuri galvā lepni un netraucēti izgājis caur uztraukto baznīcēnu rindām ārā. Vēlāk par notikumu sastādīts protokols un vainīgo sauks pie atbildības.”
(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 5. martā)
Rīgas Pāvila baznīcu apsēduši sektanti ar murgainām brošūrām
Interesanti bija iet uz baznīcu arī Rīgā, sevišķi grīziņkalniešiem uz Svētā Pāvila baznīcu. Vienīgi vajadzēja uzmanīties, lai nesaķertu plaušu karsoni:
„Pāvila baznīcas apkārtni apstaigā 2 no Liepājas atbraukuši adventisti – vīrietis un sieviete, abi jauni cilvēki. Viņi titulējas par kādas lielas sabiedrības pilnvarotiem biedriem, kam uzticēts Rīgā nodibināt biedrības nozari, kura būšot par lielu svētību visiem, bet it īsti zemākiem slāņiem, kas tiekot apmuļķoti no tagadējiem valdošās ticības šķiras sludinātājiem. Biedrus, kas vēlas pierakstīties viņu sektē, tie uzņem pret 25 kap. brošūru, kurā samurgoti dažādi murgi par ūdens kristību jūrā vaj kādā lielā straumē, kura visus noziegumus spējot nomazgāt, atsaucoties uz Bībeli par Jāņa Jēzus kristīšanu Jordābā. Pēc tuvākām ziņām dažas kristības jau izdarītas. Kādā P. ģimenē sieva un trīs bērni aizkomandēti uz Ķīšezeru, kur tikuši dažas minūtes nogremdēti aukstā ūdenī. Pēc tam kristības sekas – divu meitu saslimšana ar plaušu karsoni, kuru ārsts atzinis par bīstamu.”
(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 5. martā)
„Pēterburgas apgabala tiesa 7. martā sāka iztiesāt „Oštas dievmātes” Dārtes Smirnovas, viņas dēla „ķēniņa Zālamana” un viņas apustuļa „apustuļa Pētera” – zemnieka Šemetova lietu. Visi trīs apsūdzēti par blēdīšanām, naudas izspiešanu, Dieva zaimošanu un pareizticīgo piegriešanu hlistu sektei.
„Oštas dievmāte” ir kāda Pēterburgas dvorņika meita. 90. gados viņa pieslējās sektei, kuras priekšgalā stāvēja kāds Pēters Obušovs. Drīz Dārte Obušova piekritējus dabūja savā pusē un izsludināja sevi par dievmāti, „ko Dievs sūtījis sludināt grēciniekiem jaunu patiesību un dot viņiem pestīšanu”. 1901. g. Dārtei bija jau kādi 50 piekritēji. Sapulcēs Dārte nosēdās istabas vidū uz krēsla, ar spilvenu uz tā; blakus viņai nosēdās „ķēniņš Zālamans”- viņas dēls Pēters Smirnovs un „apustulis Pēters” – Deniss Šemetovs. Sapulcējušies par godu Dārtei dziedāja viņas pašas sacerētas dziesmas. Katrā viņas vārdā klausījās ar svētsvinību. Viņa sludināja, ka drīz pienāks laiks, kad visas tautas nāks un zemosies viņas priekšā. Sapulcēs ap Dārti dancoja. Sievietes dažreiz izgāja otrā stāva istabā un dancoja tur gluži kailas, sevišķas dziesmas dziedādamas.
Smirnova mācīja, ka vīru un sievu miesīgais sakars ir velna izgudrojums un ka bērni no tāda sakara ir velni. Cita lieta zināms, viņas bērni. Zem šādas sprediķošanas iespaida daudzas ģimenes izjuka.
„Oštas dievmātes” propaganda neaprobežojās ar Pēterburgas nomalēm vien. Viņas draugi vervēja piekritējus arī provincē. Vispāri Dārte stipri ekspluatēja savus piekritējus. Viņi atdeva tai vairāk kā pusi no savas peļņas. Tā Dārte tikusi pie 40 – 50 tūkst. r. liela kapitāla.
No piekritējiem Dārte vispirms prasīja, lai tie šķir laulību un aizmirst bērnus. Kāds Petrovu laulāts pāris, sektē iestājies, piecus gadus nodzīvoja vienā istabā un nepārkāpa prasījumu atturēties no laulības dzīves.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 10. martā)
Meiteņu vidusskolās ievieš velnišķīgā tango aizliegumu
1914. gada februāra beigās laikraksti ziņoja, ka Romas pāvests Pijs X izdevis cirkulāru, kurā, starp citu, par velna izgudrojumu nodēvējis arī tango un aicinājis visus atturēties no tā dejošanas. Marta sākumā katoļticīgajai pasaulei pievienojās arī pareizticīgā Krievzeme, tātad arī Latvija, kas bija cariskās Krievijas sastāvā:
„Tautas apgaismošanas ministrs izdevis cirkulāru, kurā teikts, ka viņam zināms, ka dažās sieviešu vidus skolās dejas skolotājs mācot skolnieces dejot tango. Šo deju tautas apgaismošanas ministrs atzīst par netikumisku, tādēļ uzdod sieviešu vidus skolu priekšniecēm raudzīties ne tik vien uz to, lai skolnieces nemācītos šo deju dejot, bet lai viņas nepiedalītos arī tādos izrīkojumos, kuros šo deju dejo.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 10. martā)
Lasot vecos laikrakstus, varam uzdurties reklāmām, kurās tiek slavēts produkts, kurš joprojām nopērkams veikalu plauktos. Tā, piemēram, 1914. gadā avīzēs reklamēja Iļģuciema alusdarītavas iesala ekstraktu. Tikai toreiz to reklamēja citiem vārdiem, jo diez vai 1914. gadā kāds saprastu šīsdienas reklāmas guru uzsvaru uz to, ka Iļģuciema iesala ekstrakts „nesatur pārtikas krāsvielas, mākslīgas aromatizētājus un saldinātājus”. Mūsu vecvecmāmiņām nebija nojausmas, kas tās tādas dīvainas pārtikas krāsvielas un mākslīgie aromatizētāji vispār ir. Toreiz pircējus pievilināja ar citiem tekstiem:
„Es apstrīdu, ka ir labāks remdēšanas līdzeklis pret krūšu un kakla slimībām, klepu, aizsmakšanu, kataru u.t.t., kā īstais „Iļģeciema” iesala ekstrakts un iesala bonbongas. Jāievēro pamatīgi firma „Iļģeciema alus darītava”.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 10. martā)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.
Elmārs Barkāns/Foto: LNB digitālā bibliotēka, All Over Press
