Kad pieminekļi cīnās. Aigars Bikše par "Pieminekļu kariem"
Šajās dienās Rīgā – vietā, kur Brīvības bulvāris pārtop par Brīvības ielu, vietā, ko uz dažādiem svētkiem aizpilda mainīga satura un kvalitātes dekoratīvi elementi, bet sabiedrības atmiņā vēl dzīvo jau sen vairs neesošais Ļeņina piemineklis, tiks uzsākti būvniecības darbi. Tur taps viens no „Rīga 2014” programmas izaicinošākajiem projektiem – pilsētvides objekts „Pieminekļu kari”, ko veido mākslinieks Aigars Bikše.
Šo nelielo laukumiņu starp viesnīcu „Latvija” un Ministru kabineta ēku jau reiz Aigars Bikše ir centies aizpildīt, izspēlējot nelielu spēlīti ar iedzīvotāju uzskatiem un atmiņām. 2009. gada septembrī laikmetīgās mākslas foruma „Baltā nakts” laikā tur ik pa brīdim pacēlās un atkal saplaka piepūšama figūra – „Ideālists” – ar kādreizējam Rīgas Ļeņina piemineklim raksturīgo žestu un parakstu „Divu minūšu vēsturiskā taisnīguma cikls”. 2014. gadā, kad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, Bikše piedāvā šajā vietā „Pieminekļu karus” – asprātīgu un viegli provocējošu instalāciju, kas apspēlē dažādās varas, kas ietekmējušas Rīgas likteni un attīstību.
Ja identificējam šos slāņus, tad ir četras lielas valstis jeb valstu veidojumi, kas atstājuši Latvijā kultūras pēdas. Tās ir: Vācija, Polija, Zviedrija un Krievija. Plaši tas nav zināms, bet latviešu zemnieku skolas ieviesa zviedri, jo Zviedrijas karalim armijā vajadzēja izglītotus cilvēkus. Piemēram, arī Krievijas impērijas laiks bieži vien tiek uzskatīts par sliktu periodu, bet tajā pašā laikā 19. gadsimtā Rīga bija reģiona ekonomiskās un industriālās attīstības centrs. Ar to vēlos teikt, ka tie ir dažādi konteksti, kāpēc tapis šis objekts,” par „Pieminekļu karu” ideju stāsta mākslinieks, kurš „Rīga 2014” programmā veido arī vēl vienu projektu – interaktīvo instalāciju un filmu „Kur ir mūsu mīļais zinātnieks?”
„Pieminekļu karu” pamatā būs podests, kas piedāvās mainīgu simbolisku pieminekļu plejādi. Aigars Bikše sarunā to dēvē par milzīgu brīnumu kasti, no kuras ik pa laikam parādīsies un pazudīs četras dažādas skulptūras.
„Tās visas ir kopijas reāli eksistējošām skulptūrām, izņemot vienu, kas tapusi pēc Gustava Kluča zīmējumiem. Poliju un kristietību simbolizē Dievmāte Marija. Šīs skulptūras koka oriģināls atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. „Būs arī ķeizara Vilhelma I [amatā 1781. – 1888. red.] skulptūra, kura mazdēls Vilhelms II, starp citu, Pirmā pasaules kara laikā bija ieradies Rīgā, lai pieņemtu karaspēka parādi,” skaidro Aigars Bikše.
„Mums ir arī Gustava Kluča darba kopija, kas pārstāv gan revolūciju, gan Krieviju. Klucis sevi sauca par krievu, bet tajā pašā laikā viņš ir lielākais latvietis vizuālajā mākslā, kurš sasniedzis milzīgu atzinību pasaulē. Objekts, pēc kura zīmējumiem veidojam skulptūru, ir jau iznīcināts, bet tā oriģināls kā reklāma vai uzmundrinājums ticis izmantots Komunistiskās partijas kongresā, vēl laikā, kad to vadīja Ļeņins.”
„Ceturtā skulptūra „Pieminekļu karos” pārstāv Zviedriju un globālo, atvērto sabiedrību, tā ir melnādaina Bārbija, tērpta kā zviedru tautumeita. Šā darba oriģinālu mēs atradām pilnīgi nejauši „ebay”. Tā vienkārši ir tautas māksla. Par to, tāpat kā par koka jaunavu Mariju, var teikt – nezināma mākslinieka darbs.”
Nenoliedzami, darbs raisīs diskusijas un pārdomas. Tas Rīgas centrā atradīsies līdz pat 2014. gada novembrim, piedāvājot iespēju arī katram pašam kļūt par pieminekli un uz atsevišķa podesta pakāpties un vismaz nofotografēties ar Brīvības bulvāri un Brīvības ielu pie kājām. Aigars Bikše no skandāla nebaidās, kā arī uzskata, ka bailes un pagātnes noliegšana neko neglābs. Tas, viņaprāt, ir tāpat, kā noliegt kādus notikumus no savas bērnības:
„Ja nepieņem kaut ko pats sevī, tas nozīmē, ka nepieņem lietas, kas veido tavu identitāti, personību. Katrā no mums kaut kādā mērā ir kristietis, nacionālists, revolucionārs un globālās, atvērtas sabiedrības pilsonis, nemaz nerunājot par etnisko sajaukumu. Tāpēc „pieminekļu karš” notiek katrā pašā iekšēji.
Bijusī Ļeņina pieminekļa vieta „Pieminekļu kariem” nav izvēlēta nejauši. Tā ir redzama, centrāla un arī ar zināmu atmiņu bagāžu piepildīta vieta. Aigars Bikše gan par šo smaida un saka, – bieži esam „šausmīgi pāruzmanīgi”, ka tik kādu neaizskart:
„Ja tā par visu baidās, tad arī neko nevar izdarīt. Man ir pieredze ar piepūšamo „Ļeņinu”. Toreiz arī daudzi ārkārtīgi baidījās. Es gan arī baidītos, ja būtu kāds no pilsētas atbildīgajiem. Mans tēvs, kurš ir sargs autoparkā, ikdienā satiek gan krievus, gan latviešus. Viņi uzzinājuši, ka piepūšamā „Ideālista” autors esmu es, reaģējuši līdzīgi – ko tas tavs trakais dēls dara? Krievi saka – ko tie latvieši teiks, ka atkal Ļeņins Rīgā, bet latvieši – kāpēc viņš tos krievus kaitina? [smejas – red.] Viens domā par to otru, un nerunā savā starpā.”
Mākslinieks rezumē: „„Pieminekļu kari” ir stāsts par to, ka mēs te esam, un paši izvēlēsimies, kas ir mūsu identitāte. Turklāt objekta priekšā būs podests, kur ikviens varēs uzkāpt un nofotografēties vai nu ar skulptūrām, vai viens pats. Tādējādi katrs pats varēs kļūt par pieminekli.
Instalācija „Pieminekļu kari” tiks atklāta 27. martā.
Sadarbībā ar Rīga 2014/Foto: Kaspars Garda
