"Kāpēc normāliem krieviem ir kauns par Krieviju"
Etiķetes un protokola ekspertei Jeļenai Avotiņai – Jekateriničevai kā normālai krievietei ir milzīgs kauns par Kremļa padomjvalodīgajiem vadoņiem, kuri ignorējot, visus diplomātijas pamatprincipus, tagad okupē neatkarīgās Ukrainas teritorijas.
„Padomjvalodīgie marinē savus līķus”
Pazīstamā etiķetes un protokola eksperte Jeļena Avotiņa – Jekateriničeva, kura, kļūdama par uzņēmēja Artūra Avotiņa sievu, savulaik no Krievijas pārcēlās uz dzīvi Latvijā, publicējusi pārdomas, kāpēc „normāliem krieviem ir kauns par Kremli”. Jāatgādina, ka Avotiņa – Jekateriničeva aktīvi iestājas par Latvijas valstiskumu un neatkarību no Krievijas. Viņas viedoklis, ka Latvijā vienīgajai valsts valodai jābūt latviešu valodai, bija sevišķi dzirdams bēdīgi slavenā valodu referenduma laikā.
Tagad, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Avotiņai – Jekateriničevai ir kauns par savas dzimtenes vadoņiem un viņa sevi kā krieviete neasociē ar Kremlī pie varas esošajiem padomjvalodīgajiem līderiem. Viņa raksta:
„Padomjvalodīgie un mēs, normālie krievi, – tās ir pretējas sociuma kategorijas. Padomju oponenti ir pārliecināti, ka viņiem vienmēr kāds ir kaut ko „parādā” – valsts jeb citi pasaules cilvēki. Viņi ir pārliecināti par savu mītisko „varenību” un tajā pašā laikā tic jebkurām safabricētām baumām faktu vietā, marinē savu vadoņu līķus, kā arī viegli un dabiski uzskata svešas mantas par savām. Padomjvalodīgie nevēlas izprast, ka tiesības uz pašnoteikšanos ir tikai pamattautām, bet nekādi ne iebraucējiem. Briesmīgi niknojas, ka visas valsti veidojošās suverēno valstu nācijas prasa padomjvalodīgos mācīties viņu dzīvesvietas valstu valodas. Viņi atkārto savu lielmanības un tumsonības scenāriju visur bijušajā PSRS. Savukārt mēs, normālie krievi, protam ievērot visus četrus starptautisko labo manieru principus.”
Diplomātiskās etiķetes pamatprincipi, kurus ignorē Kremlis
Etiķetes un protokola pārzinātāja atgādina diplomātiskās etiķetes četrus pamatlikumus, kuras jāievēro Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dalībvalstīm, lai starp valstīm nebūtu konfliktu un karu. Krievija tagad tos pārkāpj. Šie četri pamatprincipi ir:
* cienīt katras valsts suverenitāti (praktiski tas izpaužas cieņā pret svešas valsts karogu, himnu, ģerboni un valsts valodu). Kā visvienkāršāko piemēru atceramies visas sporta sacensības, kurās tiek izpildīta valsts himna un tiek pacelti karogi, vai arī varam atcerēties (kā piemēru pretējam) absurdo valodas referendumu Latvijā 2012. gadā;
* atzīt visu ANO valstu vienlīdzību neatkarīgi no iedzīvotāju skaita, teritorijas lieluma vai ekonomiskajiem rādītājiem. Atgādinu, ka gigantiskā vienu miljardu trīssimt miljonu lielā Ķīna bez vārda runas atzīst diplomātisko vienlīdzību ar mazītiņo Monako valsti, kur dzīvo tikai 36 tūkstoši divu kvadrātkilometru platībā, kā arī ar visām citām ANO valstīm;
* neiejaukties citas valsts iekšējās lietās;
* ievērot citas valsts teritoriālo nedalāmību. Godājami cilvēki/valstis bez uzaicinājuma ciemos ar ieročiem rokās nestaigā un svešas mājas/valstis nepiesavinās.
„Man ir bail domāt, kādu agresijas atsperi ir iedarbinājis Kremlis”
„Cik diplomātijas principu ir pārkāpis Putina kungs attiecībā pret suverēno, neatkarīgo, teritoriāli nedalāmo ANO valsti Ukrainu? Visus! Pliķis sejā, ņirgāšanās, sava tuvākā slāvu kaimiņa, brīnišķīgās neatkarīgās Ukrainas un tās tautas pazemošana – lūk, ko šodien ir pastrādājis Kremlis. Padomiskie pretargumenti par „slikto Ameriku”, kura esot „iekarojusi Dienvidslāviju/Irāku/Afganistānu”, ir smieklīgi un glupi – tās visas ir neatkarīgas ANO valstis, kurās ar starptautiskām policijas (pasvītroju!) metodēm tika savaldīti vietējie varas maniaki. Vai tad šīs valstis pašlaik ir ASV štati nr. 52, 53 un 54? Nebūt ne. Savukārt Krima, milzīga svešas valsts Ukrainas teritorija, kur iedzīvotāju skaits ir 2 miljoni un 24 tūkstoši – kas ir salīdzināms ar mūsu pašu mīļoto Latviju – un kuras platība ir 26 081 kvadrātkilometrs, kas ir pat vairāk nekā militāri varenajai un harismātiskajai Izraēlai, pēkšņi vienā mirklī kļuva par jaunu Krievijas jaunās impērijas subjektu. Un Krievija pati, kā pēkšņi izrādījās, ir tikpat noziedzīga un agresīva valsts, kā bija PSRS.
Man ir bail domāt, kādu nesodāmības un agresijas atsperi pašlaik ir iedarbinājis Kremlis attiecībā uz visām pārējām Krievijas Federācijas teritorijām (ne tikai Tālo Austrumu) un kādus asiņainus terorisma aktus var gaidīt katrs Krievijas iedzīvotājs jebkurā pasaules punktā, iekšpus Krievijas tajā skaitā. Mana Dzimtene atkal kļūs par ekonomiskās un kulturālās izolācijas objektu un uz katru krievu pasaulē lūkosies kā uz barbaru un mežoni, kas nezina pat elementāros diplomātiskās etiķetes pamatprincipus. Pat negribas ticēt, ka manas paaudzes normālo Krievijas iedzīvotāju dzīvē valdošā Kremļa režīma dēļ ir gadījies TĀDS kauns.”
