Latvijas "sociķi" Eiroparlamenta vēlēšanās apelēs pie nacionālām jūtām
Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) pirms vairāk nekā desmit gadiem, Rīgas domē sadarbojoties ar PCTVL, zaudēja savu spozmi un vēlētāju uzticību, kuru joprojām tai nav izdevies atgūt. Nu tā ar nacionāliem saukļiem Eiroparlamenta vēlēšanās centīsies atgūt tautas uzticību.
Tikai diez vai uz lieliem panākumiem „sociķi” var cerēt. Ja pirms vairākiem gadiem LSDSP varēja lepoties ar vairākiem atpazīstamiem vārdiem un politiski aktīviem ļaudīm, kā, piemēram, Juris Bojārs ar savu dēlu, kādreizējos Rīgas mēru Gundaru Bojāru, Daini Īvānu, Jāni Ādamsonu un citiem, tad tagad vecākā latviskā partija uz lielu atbalstu diez vai var cerēt. Vienīgais atpazīstamais uzvārds ir saraksta lokomotīve – kādreizējais Rīgas vicemērs Jānis Dinevičs.
„Sociķi” spēlē uz nacionālām jūtām
Laikam, atceroties savu neveiksmīgo sadarbību ar „bitēm” (PCTVL, tagad – Latvijas krievu savienību), „sociķi” tagad lūdz balsot par sevi, „lai otrā lielākajā Eiropas parlamenta frakcijā būtu pārstāvēti latviski domājoši deputāti”. Tikai latviešiem sociāldemokrātu vārds pašreiz kaut kā neasociējas ar nacionālu ideju. Tomēr LSDSP ir cieši pārliecināti, ka viņiem izdosies: „ticam, kopā mums izdosies izveidot Latviju par sociāli taisnīgu labklājības valsti!”
LSDSP balstās uz sociāldemokrātisko ideoloģiju, kas varbūt arī būtu pieņemamam un simpātiska, bet pašreiz Latvijas ierindas vēlētājam tā nav izprotama jeb, vienkārši runājot, viņš negrib iedziļināties politisko strāvojumu filozofijā, viņam labpatīk izvēli vienkāršot – partijas sadalot „latviešu” un „krievu”, ko arī izmanto lielās politiskās skatuves spēlētāji.
Tikmēr LSDSP, kurā pagājušajās brīvdienās Preiļos nosvinēja savu 110. dzimšanas dienu, cenšas pierādīt, ka to nu nekādi nebūtu vēlams asociēt ar „krievu partijām”. Par to liecina kaut vai LSDSP paziņojumi saistībā ar Ukrainas notikumiem:
„LSDSP uzskata Krievijas rīcību Ukrainā, kā iespējamu draudu arī Latvijai. Vispirms bija Gruzija, pēc tam Ukraina ,un pēc tam……? (..) kārtējo reizi varam pārliecināties, ka Krievija, atbilstoši savai vēsturiskajai praksei, ignorē starptautiskos līgumus, konvencijas un vispārpieņemtās normas.”
No jogurta līdz alternatīvai enerģijai
LSDSP saraksta lokomotīve ir bijušais Latvijas Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas vadītājs, pieredzējušais politiķis Jānis Dinevičs. Kuri daudzi atminas ne tikai kā Rīgas mēru, bet arī veiksmīgu politiķi. Savulaik viņš bija saimniecības „Gosupi” Ogres pusē īpašnieks, kurš ražoja populāro jogurtu „Jogijs”. Tagad „Jogija” ražošana ir bankrotējusi, bet ne jau Dineviča biznesa ambīcijas.
Tagad Dinevičs sava saimniecībā Ogres novada Krapes pagastā nodibinājis Atjaunojamo energoresursu un viedo tīklu tehnoloģisko parku, kas sastāvēs no trīs stacijām - koģenerācijas stacijas, vēja un saules stacijas. Dinevičs tagad pievērsies diskutablajam zaļās enerģijas biznesam, kas no vienas puses ir atbalstāms, bet no otras puses pārāk diskutabls, jo valstij tas jādotē, bet iedzīvotājiem nepatīk, ka vēja parki nobendē gājputnus un rada „gaisa vibrācijas”, bet mazie HESi appludina laukus un samazina zivju resursus.
Aiz Dineviča vēlēšanu listē ir mazāk zināmi ļaudis: LSDSP valdes, Rīgas Ekonomikas augstskolas projektu vadītājs Aivars Timofejevs, ārste Margarita Krauča, kādreizējais Paula Stradiņa slimnīcas vadītājs, Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents Māris Pļaviņš, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktora vietniece Ilga Ozoliņa, Latvijas Universitāte vadošais pētnieks Juris Dzelme, finanšu konsultants Andris Burtnieks, Latvijas Lauksaimniecības Universitātes doktorants Aivis Biķernieks un pašreiz bez darba esošā juriste Skaidra Kalniņa.
Skandalozākais no viņiem visiem noteikti ir Māris Pļaviņš, kuru savulaik kuru no slimnīcas vadītāja amata atstādināja saistībā ar Veselības ministrijas atklātajiem pārkāpumiem līgumu slēgšanā par pacientu ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu.
