* Gan aizbildnis, gan adoptētājs ir vecāki par visiem simt procentiem, bet audžuģimene ir kā auklīte, kas pilda to, ko tai par pienākumu uzliek bāriņtiesa, un par to saņem atlīdzību. Tas ir svarīgs un vajadzīgs darbs, bet nav salīdzināms ar aizbildnību, kas nozīmē pilnu atbildību par bērnu – gan aprūpi, gan juridisko pārstāvību. Atšķirība starp adopciju un aizbildnību ir bērna identitātē – pirmajā gadījumā bērns iegūst adoptētāju, otrajā gadījumā saglabā bioloģisko vecāku uzvārdu. Ja bērns ir adoptēts, viņš ir savu jauno vecāku mantinieks ar visām no tā izrietošajām sekām, bet aizbildnības gadījumā viņš ir bioloģisko vecāku mantinieks.
* Lai gan visiem ir skaidrs, ka bērnam jāaug ģimenē, Latvijā 34 bērnunamos dzīvo vairāk nekā 1300 bērnu, ap 500 – sociālās aprūpes iestādēs. Psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāk desmit reižu vairāk bērnu no aprūpes iestādēm nekā no ģimenēm.
* Aizbildņu Latvijā ir visvairāk – nepilni četri tūkstoši, audžuģimeņu – ap pieciem simtiem.
* Savā ziņā aizbildnība un adopcija ir pretstati. Adoptētājiem bērns tiek piemeklēts, tas ir, topošie vecāki meklē un izvēlas bērnu. Ar aizbildņiem viss ir otrādi – kad bērns nonāk krīzes situācijā, viņam tiek meklēts aizbildnis, līdz kāds uzņēmīgs cilvēks atsaucas uz šo palīgā saucienu. Ģimenes atsaucas ne tikai tad, kad aizbildņi tiek meklēti zīdaiņiem. Arī četrpadsmit gadu veci bērni ir atraduši jaunas mājas. Ja bērns nonāk pie aizbildņa, tur viņš arī paliek un nevienam vairs netiek atdots.
